Sandris Jankevičus: ''Man sports ir sirdslieta''

Dzintara kauss novadā notiek pirmoreiz, bet vispār?

– Kādreiz tā saucās Eiropas amatieru basketbola līga, organizējām pasākumus Ventspilī. Piedalījās poļi, ukraiņi, lietuvieši un latvieši. Tad sākās kovids un karš, vairs nebrauca ne poļi, ne ukraiņi. Palika tikai latvieši un lietuvieši. Ir tāds treneris Māris Meijers no Rīgas, kurš ar lietuviešiem strādā no pirmsākumiem. Viņam dzima ideja, ka vajag atsākt. Pirmais posms šajā sezonā bija Traķos, Lietuvā, otrais – Kauņā. Fināls bija jāuzņem Latvijā. Piedaloties Ventspils brīvostas pārvaldes izsludinātajā sporta konkursā ar biedrību Popes muiža, ieguvām finansējumu, arī novada pašvaldība iedeva finansējumu, un tad mums bija iespēja sarīkot tādus sporta svētkus Ventspils novadā.

Kas nosaka to, kuras komandas piedalās?

– Sākotnēji bija trīs lietuviešu komandas, kas atsaucās turnīram, un mēs, Anzāģe/Ventspils novads. Lai turnīrs tiktu izspēlēts raiti un nebūtu vairāk par divām spēlēm dienā, bija jāpieaicina vēl komandas. Bija plāns pieaicināt poļus, bet no viņiem nebija simtprocentīgas atbildes. Meklējām opcijas Latvijā. Tā kā Ventspils brīvostas pārvalde bija pilsētas čempionātā izcīnījusi 2. vietu, viņi tika pieaicināti. Skatījāmies vēl – sākotnēji uz Rīgas komandām, bija pat Gulbenes Bukiem pajautāts, bet beigās līdz Kuldīgai nonācām.

Kāpēc Tārgalē, ja turnīru organizē biedrība Popes muiža un Popes sporta klubs? Jums taču pašiem ir angārs.

– Novadā sporta zāles ir tādas, kādas nu katram pagastam ir. Vienīgā, kas atbilst standartiem, ir Tārgalē. Tur ir gan tribīnes, gan ģērbtuves, gan infrastruktūra, kas ļauj pasākumu noorganizēt. Protams, es labāk justos, to darot Popē, savā mājas zālē, bet diemžēl tai nav atbilstoša izmēra un arī infrastruktūra nav tāda. Domāju, ka izvēle par labu Tārgalei attaisnojās, jo visi bija pārsteigti, kā tādā mazā ciemā, kur sākotnēji, braucot iekšā, jau nekā nav, nogriežoties paveras liela izmēra skola. Vēl vairāk – ieejot iekšā, ir tāda zāle.

Pašvaldība nopirka uzbrukuma laika sistēmu, kas maksā pusotru tūkstoti. Ar apgaismojumu cīnījās – bija paredzēts tikai augustā īstenot apgaismojuma nomaiņu, bet, tā kā notika turnīrs, pašvaldība paspēja ātrāk to visu izdarīt. Skolas direktore Ilze Judzika mums nodrošināja visu, kas bija vajadzīgs.

Cik daudz laika paņēma turnīra organizēšana, un kas vēl ir komandā?

– Tas ir process trīs mēnešu garumā. Protams, ne katru dienu, jo ir algotais pamatdarbs. No mūsu puses tiek prasīts viss, kas attiecas uz spēlēm. Spēlētāji paši meklē, kur dzīvot, kur ēst un kā nokļūt, bet, tikko viņi sper kāju pa zāles durvīm, tā jau ir mana atbildība. Kausi, medaļas, tiesneši, ūdens, lai būtu kārtība, fotogrāfs, apskaņošana, karsējmeitenes, uguns šovs mums arī bija. Protams, tas nav viena cilvēka darbs. Darbojās jau pieminētais Māris, Agris Bileskalns, biedrības cilvēki, kas kārtoja juridiskās lietas. Man vairāk bija tīri komunikācija – ar zāles pārzini, skolas direktori, pašvaldību, sponsoriem. Māris vairāk strādāja ar lietuviešiem, jo viņam ir gadiem ilgas iestrādes.

Mēs jau savus viesus pazīstam tik, cik laukumā. Bet vienmēr, aizbraucot pie viņiem vai atbraucot viņiem pie mums, zinām, ka viss būs kārtībā, nebūs tā, ka nekas nav noorganizēts. Visi turnīri tiek finansēti pašu spēkiem. Un tad finālā mēs varam kaut ko grandiozāku uztaisīt. Šai apritē esmu astoņus gadus, gribētu teikt, ka tik grandiozi, kā mums bija, nav bijis nekad.

Ar šoviem un karsējmeitenēm tas bija kā lielais basketbols.

– Man sports ir sirdslieta. Ja es ieguldos, tad ieguldos ar visu sirdi. Nemaz nebiju iedomājies, ka uguns šovs beigās iedos fināla odziņu, – lai arī finansiāli budžetā tā bija vismazākā pozīcija, tā radīja vislielāko efektu. Domāju – varbūt kādu koncertu vajag starp spēlēm, lai mazliet vairāk iepriecinātu skatītājus. Jo viens ir spēlētāji, bet mums jau vajag arī skatītājus! Viņi ir tie, kas dzen spēlētājus uz priekšu. Ņemot vērā, cik mums novadā ir cilvēku, uzskatu, ka skatītāju bija pietiekami. Protams, vienmēr var gribēt vairāk.

Kas skatījās spēles – pārsvarā komandu līdzjutēji? Vai arī tārgalnieki bija atnākuši?

– Bija tārgalnieki atnākuši, bija arī lietuviešiem un pārējām komandām līdzjutēji līdzi. Protams, nevar gaidīt, ka Tārgales zāle būs pilna, cilvēki stāvēs kājās. Viena no Lietuvas komandām – čempioni, kas uzvarēja – jau piektdien atbrauca un aizvadīja treniņu. Tie ir sporta skolas jaunieši. Viņi tam piegāja pavisam nopietni. Pašvaldība bija viņiem busiņu iedevusi ar šoferi. Mēs arī tagad esam iesākuši tā darīt – jau piektdien braucam uz Lietuvu. Tad atkrīt riska faktors, ka pa ceļam var saplīst mašīna. Ja kas, tad mums ir papildu laiks, lai neradītu viņiem stresu, ka kaut kas jāpārplāno vai jāpārceļ. Aizbraucot piektdienā, pietiek laika izgulēties. Pēc četru, piecu stundu sēdēšanas mašīnā uzreiz skriet – tas ir pavisam citādi. Tālākais posms, kur es biju, bija Druskininkos. Piecas, piecarpus stundas ceļā. Izkāp, nevari pakustēties. Tā kā mums atbalstītāji iedod degvielu, pašiem jāsedz ēšana un dzīvošana. Iztērētie pārdesmit eiro par nakti atsver stresu, sēdēšanu.

Lietuvas turnīros bija trīs lietuviešu komandas un Anzāģe/Ventspils novads. Pirmajā dienā komandai ar katru pretinieku jāizspēlē, tās ir trīs spēles dienā. Otrajā dienā ir divas spēles. Trīs spēles ir pietiekami daudz gan fiziski, gan emocionāli. Tāpēc uz Lietuvu tiek meklēts garāks soliņš, lai vairāk cilvēku būtu un varētu pamainīt. Mēs jau aizbraucot esam ciemiņu lomā. Mums nav opcijas piezvanīt – atnāc, uzspēlēsim –, bet viņiem gan ir tāda priekšrocība. Tāpēc Latvijā tika pieņemts lēmums, ka mums vajag sešas komandas. Tad mēs varam sadalīt divās grupās, un katrai komandai ir pa divām spēlēm dienā.

Pēcspēles ziņā rakstījāt, ka, iespējams, otrreiz kaut ko darītu citādāk.

– Kad man vaicā, vai turnīrs bija izdevies, saku – par 90 procentiem, 10 es atstāju paškritikai. Mēs cīnījāmies ar internetu, lai ielādētu bildes, ar datoriem, kas brīžam neņēma bildes pretī. Fotogrāfs dažbrīd pārcentās – prasīju 40–50 bildes no spēles, bet saņēmu tūkstoti. Kamēr atlasi un ieliec, paiet laiks. Darbaroku pietrūka, kas šo darītu. Viens ir tie, kuri sēž zālē, bet vēl ir tie, kuri nav atbraukuši, kuri ir mājās un arī grib paskatīties. Izaicinājums bija nodrošināt to, ka spēles redz gan tie, kas zālē, gan tie, kas mājās pie digitālajām ierīcēm. Gribējās ieplānot finālā kādu koncertu ar šova elementu, lai piesaistītu skatītājus. Varbūt kādu interviju ar spēlētājiem. Ir, kur augt.

Man liekas, ka mēs visi dzīvojam emociju dēļ. Ir reizes, kad emocijas ir liekākas, un ir reizes, kad paliek daudz vietas paškritikai. Kad organizēju turnīru, brīžiem šķiet – nē, nekad vairs! Bet jau pirmdien es runāšu kaut ko citu. Mana būtiskākā problēma – nemāku uzticēties. Māris komunicēja ar spēlētājiem, bet viss pārējais darbs, kas bija saistīts ar sekretariātu, fotogrāfiem, dīdžejiem, organizēšanu, bija palicis uz maniem spēkiem. Esmu pieradis, ka galvā iztēlojos, kā vajag, un tad cenšos to panākt. Grūti otram izstāstīt šo vīziju un būt uz viena viļņa. Protams, kādā brīdī būs jāsāk paļauties – viens visu nevar izdarīt. To es ļoti labi sapratu. No Rīgas darba paņēmu trīs atvaļinājuma dienas. Te kopumā piecas dienas nostrādāju. Kad pirmdien pamodos, sapratu – ir tāda sajūta, kādas nebija pat tad, kad noskrēju 10 km Rīgas maratonā. Gan fiziski, gan emocionāli esi iztukšots.

Kopā iztērējām sešarpus tūkstošus eiro, kas ir pietiekami daudz divu dienu turnīram. Paldies visiem sponsoriem, kas katrs kaut ko deva! Medaļas mums nāca no Polijas, tas bija speciāls pasūtījums. Kausi tika izgatavoti Rīgā. Visas komandas saņēma gan kausu, gan medaļas. Tās bija tādas medaļas, ko nav kauns pakarināt pie sienas, nevis iesviest kaut kur atvilktnē. Tādas otras medaļas vairs nav.

Cik grūti bija dabūt sponsorus? Jums viņu bija daudz.

– Man ir tie atbalstītāji, ar kuriem es strādāju visu laiku un kuri nav novilkuši sarkano līniju – nē, mēs tev nepalīdzēsim. Finansiālais atbalsts, ko katrs var iedot, ir mazs plusiņš tai visā. Nekad neesmu prasījis – dodiet man visu, jautāju – cik jūs varat? Anzāģe vienmēr ir bijusi sponsoru pulkā. Tas ir briesmīgākais – iet lūgties kādam. Jo tu jau to neprasi sev, tu prasi sabiedrībai kopumā. Daudzi to nesaprot. Ir tādas reizes, kad beigās saproti – ir mīnuss, ko esmu gatavs no savas privātās naudas vienkārši nosegt.

Kāda vispār ir sporta dzīve novadā? Vai plānojat kādas lielākas idejas?

– Pāris reizes gadā sanākam visi kopā, un lielākais pasākums ir Ventspils novada sporta spēles, kur sabrauc visi pagasti. Tādu kopējās izaugsmes sanāksmju, kur mēs runātu arī ar pašvaldības pārstāvjiem vai nozares ekspertiem, nav bijis. Ir vairāk nekā skaidrs, ka finansējuma novadam ir tik, cik ir, un mēs cīnāmies ar to naudu, kas ir. Arī kultūras dzīve buksē ar to finansējumu, kāds tai tiek piešķirts. Kopīgais noskaņojums ir diezgan drūms, nav vērsts uz attīstību, uz kaut ko lielāku.

Faktiski viss ir atkarīgs no cilvēka.

– Gribētu teikt, ka jā – cik aktīvs un spējīgs ir sporta koordinators, tik arī būs bagāta pagasta sporta dzīve. Sporta cilvēkam jābūt multifunkcionālam: viņam jābūt žurnālistam, kurš uzrakstīs preses relīzi, fotogrāfam, kurš spēs nobildēt, arī medmāsai, lai sniegtu pirmo palīdzību, kamēr atbrauks ātrā palīdzība. Organizatoram un vēl tiesnesim jābūt. Brīdī, kad notiek sacensības, viņš ir pieci vienā.

Ir nepieciešama kadru nomaiņa ar jaunām vēsmām. Es arī Rīgā eju uz sporta pasākumiem, un ārzemēs aizbraucu paskatīties, kāda citur ir sporta infrastruktūra. Tikai tā jau pieredzi var uzkrāt. Nesēdēt tikai savā šaurā lokā un atmest padomju laika domāšanu. Ir jāiet līdzi laikam, tendencēm un jārada mazie sporta svētki katru reizi ar to finansējumu, kāds ir. Bet pamazām jau ir sākusies kadru nomaiņa, lēnām sākt nākt jaunas vēsmas iekšā.

Vai nākamgad arī būs turnīrs?

– Tagad laikam jāievelk dziļa elpa. Fināls, visticamāk, nebūs Latvijā – tas būs pie čempioniem Traķos, kuri šobrīd glabā Dzintara kausu. Varbūt pie mums varētu būt regulārais posms, kas nebūtu tik grandiozs un arī neizmaksātu tik daudz. Bet Māris jau man rakstīja, ka tiek kalti plāni par nākamo gadu.

Popiņiem tikai mazliet pietrūka līdz uzvarai.

– Četru punktu pietrūka. Tas, ko es dzirdēju, – ka nebija svarīgs šoreiz rezultāts, bet bija svarīga atmosfēra, organizēšanas stils, ka viss ir bijis, kā vajag. Kā jau teicu, odziņa, punkts uz i bija uguns mašīna. Kā projektā bija rakstīts – dot profesionālā sporta sajūtu arī amatieriem. Karsējmeitenes teica, ka Ventspilī pat lielajam basketbola klubam tā nav. Kad sēdēju pie uguns, man skudriņas skrēja, tas bija emocionāli. Tā jau bija svētdiena, turnīra pēdējā fāze. Pēdējās trīs spēles un apbalvošana.

Gan brīvostas, gan Kuldīgas komandai šī bija pirmā pieredze ar ārzemju basketbolistiem. Tāpēc varbūt rezultāts attiecīgs – piektā un sestā vieta. Bet viņi atzina, ka tā bija pozitīva pieredze. Lietuvieši spēlē aktīvi – skrien, met, cīnās par bumbu. Mēs, latvieši, esam tādi gausāki, mazliet guļam laukumā. Kad uzvarētāji lietuvieši brauca prom, redzēju, ka lielais kauss busiņā priekšā nolikts, lai caur stiklu redz. Gribējās, lai līdzjutēji, kas bija atbraukuši lietuviešiem līdzi, kamēr radinieki sporto, vairāk izbauda tūrisma iespējas. Viesi nakšņoja Ventspilī, jo novadā nav, kur palikt, nav arī izklaides iespēju. Tomēr viņi brauc ar savu personīgo finansējumu, iepazīst pilsētu, aiziet paskatīties, kādas ir izklaides iespējas, – jauniem cilvēkiem tas interesē.

Vai pērn iegūtā 5. vieta pasaulē vairāk iedvesmo cilvēkus spēlēt basketbolu?

– Nē, kam interesē, tiem interesē. Kad rīkoju sacensības, nevienu aiz rokas nerauju. Tas ir brīvprātīgi – ja tev ir interese, tad nāc. Vai tu esi atnācis tikai tāpēc, ka vecāki tevi spiež nākt, vai arī apgūt kaut ko, jo tev tas patīk un interesē, – tās ir divas dažādas lietas. Mums bija sporta skolotājs Aivars Žeimunds, tīrs fizkultūrietis. Kā viņš man teica – es neaudzinu sportistus, es audzinu sportiskus cilvēkus. Faktiski viss, ko mēs pašvaldību sporta spēlēs izcīnām, ir vēl uz viņa lauriem. Arī Ventspils novada sieviešu volejbola komandā piecas, sešas meitenes ir no Popes. Visas ir gājušas Žeimunda skolai cauri.

Popē ziemā bija fantastisks pasākums ar slidošanu uz dīķa.

– Bija brīvdienas, sasnidzis sniegs, un es ieliku Popes WhatsApp grupā, ka aicinu visus uz ledus tīrīšanu un kopīgu paslidošanu. Visi sarkaniem vaigiem ar lāpstām stūma sniegu, un pusotrā, divās stundās viss bija notīrīts. Cilvēki sprieda, ka varētu vakarā paslidot diskogaismās. Viena mamma pieteicās zupu vārīt, citas – paņemt konservus, kartupeļus. Visi vakarā sanāca, dāmas vārīja zupu, es liku mūziku, bija gaismas, bērni un pieaugušie slidoja. Pēc tam visi varēja dabūt siltu zupu. Bet ar to viss nebeidzās. Svētdien visi brauca no kalna ar ragavām un atkal zupu vārīja. Tā mēs pavadījām divas aktīvas, brīnišķīgas dienas.

Tajā brīdī tu saproti, ka tas tomēr nav tikai tev, bet arī pārējiem. Ka arī viņiem to vajag, viņi to grib, un kopā mēs to varam izdarīt. Gribētu teikt, ka sešu gadu laikā, kopš strādāju, tā bija pirmā reize, kad es izjutu, ka to vajag visiem, nevis man vai tiem aktīvajiem. Arī tiem vecākiem, kuru bērns atnāks pusstundu paslidot.