Īsteno brīvprātīgo darbu Paliatīvās aprūpes nodaļā

Ventspilī viesojās Hospiss LV pārstāves, lai iepazītos ar slimnīcu un iepazīstinātu gan ar projektu, gan dalītos savā pieredzē par hospisa aprūpi un brīvprātīgā darbu paliatīvās aprūpes nodaļās dažādās slimnīcās Latvijā. Hospiss LV komanda ar svētku galdu – ratiņiem ar uzkodām, kafiju, saldējumu – devās arī uz Paliatīvās aprūpes nodaļu, aprunājoties, cienājot un iepriecinot pacientus, kas ar prieku gaidīs brīvprātīgos atkal jau pavisam drīz.

Hospiss LV valdes priekšsēdētāju Ilzi Neimani-Nešporu, valdes locekli Ilzi Zosuli, sabiedrisko attiecību speciālisti un sadarbību koordinatori Initu Silu un brīvprātīgo koordinatori Sintiju Reinbergu uzņēma slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Lācis, personāldaļas vadītāja Ilze Černova, Paliatīvās aprūpes nodaļas virsmāsa Jana Cimermane un Kurzemes Rehabilitācijas centra fizioterapeite Ilze Brutāne. Tāpat sarunai piebiedrojās kupls brīvprātīgo skaits, kas ir gatavi iesaistīties projektā Svētku galds Ventspilī. Ventspils Paliatīvās aprūpes nodaļa tika atklāta 2006. gadā un šobrīd ir vienīgā ārstniecības iestāde Kurzemē, kas stacionāri nodrošina paliatīvās aprūpes pakalpojumu. «Raugoties nākotnē, meklēsim iespējas, kā šo profilu paplašināt un darīt vairāk, jo pakalpojums ir pieprasīts – visbiežāk nodaļā nonāk pacienti ar onkoloģiskām saslimšanām, sirds mazspēju, ar insulta sekām, izgulējumiem. Jebkāda veida atbalsts ir nozīmīgs gan pacientiem, gan arī darbiniekiem, un tas pievērš uzmanību cieņpilnas nāves jautājumam arī valstiskā līmenī,» norādīja slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Lācis. «Hospisa definīcija ir pārvērst izmisumu skaistās sērās – kad atnāk profesionāla komanda, kad ģimene zina, ko darīt, tas pārtop skaistā pavadīšanas procesā. Svētku galda stāsts nav par ēdienu – tas ir stāsts ir par vienu milzīgu sistēmu, ko mēs visi kopā varam izveidot,» uzsvēra Hospiss LV valdes priekšsēdētāja Ilze Neimane-Nešpora.

Ventspils brīvprātīgā koordinatore Zane Cinglere ir četru bērnu mamma, neliela ģimenes uzņēmuma vadītāja un cilvēks, kuram patīk darīt labu un sagādāt prieku citiem. Rudenī būs trīs gadi, kopš Zane dzīvo Ventspilī. Pirms tam viņas ikdiena ritēja Rīgā. Zane jau iepriekš bija sekojusi līdzi projekta darbībai galvaspilsētā, bija apmeklējusi apmācību kursus, lai spētu pareizi komunicēt ar smagi slimu, ilgstoši gulošu, aprūpējamu un mirstošu cilvēku jeb hospisa aprūpes pacientu. Mācījās apgūt nepieciešamās prasmes un izprast hospisa aprūpes pacienta psiholoģiskās īpatnības, spēt pareizi komunicēt, nenodarot psiholoģisku kaitējumu mirstošajam cilvēkam un sev. «Dzīve iegrozījās tā, ka kopā ar savām trim meitām pārcēlos uz dzīvi Ventspilī. Kad Hospisa LV pārstāvji mani uzrunāja, sapratu, ka ir īstais laiks un vieta, kur pievienoties un dot kādu ieguldījumu no sevis,» stāsta Zane. Viņas pievienošanos šai kustībai veicinājuši dažādi faktori. Pirms 11 gadiem – tolaik Zanei bija tikai divi bērni – jaunajai sievietei tika diagnosticēta melanoma. «Man tas bija milzīgs šoks, jo es biju ļoti jauna – tikai 29 gadi. Kad nonācu slimnīcā, uzturējos palātā ar sievieti, kura vadīja savas pēdējās dienas. Redzēju, cik personāla attieksme bija auksta. Sapratu, ka tā es negribētu nomirt, man gribētos, lai tas būtu cilvēcīgāk, pavisam citādāk,» turpina Zane, kura saņem milzīgu atbalstu no savas ģimenes. Meitas aktīvi iesaistās, daloties ar savu skatījumu, kā sniegt atbalstu. Dēls dzīvo Dānijā, viņš ir profesionāls sportists, spēlē florbolu. «Viņam ir prieks, ka šādi varam padarīt pasauli labāku. Jauniešiem rādu piemēru un atklāti runāju par šādām lietām, viņi aizdomājas un kļūst empātiskāki.»

Zane stāsta, ka nereti cilvēki viņai jautā, vai iesaistīšanās projektā nav par grūtu, vai ir viegli būt klāt cilvēkiem, kas mirst. «Šis projekts man sniedz gandarījumu, tas man nereti atgādina par to, cik ļoti mēs skrienam un piemirstam par ikdienišķām lietām. Tas ļauj nedaudz apstāties, varbūt kādā mirklī pārdomāt savu dzīvi un mēģināt lietas darīt citādāk, kaut vai uz stundiņu, uz dienu piedomājot pie tā, ka kaut kad jau mūsu laiks šeit, uz zemes, beigsies un vai es, vai mani mīļie, būs nodzīvojuši to tā, kā mēs to bijām vēlējušies. Vairāk aizdomājos par katru vārdu vēlāk – vēlāk atpūtīsimies, vēlāk sazvanīsimies, vēlāk apciemosim savu ģimeni un draugus, veltot savu uzmanību tam, kas tajā brīdī ir šķietami svarīgāks,» turpina Zane. Katru reizi dodoties uz Ventspils slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļu, sajūtas ir atšķirīgas. Protams, gribas, atvadoties no pacientiem, teikt uz tikšanos līdz nākamajai nedēļai, bet ne vienmēr tā notiek, uzsver Zane. «Ģimenes nereti nevar būt līdzās saviem tuviniekiem 24/7. Līdz ar to cilvēks slimnīcā var sajusties vientuļi, viņš alkst pēc tā, lai viņam kāds pasēd blakus, lai paņem viņa roku, lai kāds ir līdzās. Arī tuvinieki ir priecīgi, ka pie viņu mīļajiem atnāk ar atvērtu sirdi. Mazā cienastiņa galvenais mērķis ir nodibināt kontaktu. Prieka asaras un paldies ir tik nesamāksloti,» uzsver Zane.

Viņa arī pastāsta, ka projektā joprojām var iesaistīties ikviens interesents, medicīniskā izglītība nav obligāta – svarīga ir pārliecība par savu stiprumu būt ar hospisa aprūpes pacientiem. Atsaucība ventspilnieku vidū ir liela – gan no iedzīvotāju puses, gan no uzņēmējiem, kuri labprāt ziedo zemenes, piemēram, no saimniecības Cīrulīši, Ramala gatavo gardumus u. c. «Ceram piesaistīt kādu profesionālu mūziķi, jo pacienti nereti izsaka vēlmi dzirdēt kādu padziedam,» bilst Zane, kurai ir gandarījums par to, ka cilvēki nav vienaldzīgi, nebaidās no vārda nāve, nebaidās palīdzēt līdzcilvēkiem, padarot viņu pēdējo laiku šeit nedaudz krāsaināku. «Latvijā par šo tēmu cenšas pārāk daudz nerunāt, cenšas kušināt šo vārdu. Bet par to ir jārunā, tas ir normāli. Mēs savā starpā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem katrs varētu izrunāt, kā mēs gribētu nomirt, kā mēs vēlētos, lai mūs apglabā. Tās ir elementāras lietas, bet mēs to nedarām, jo mūsu sabiedrībā nav pieņemts runā par nāvi. Zinot to, cik ļoti mediķi Latvijā ir noslogoti, zinot, cik ļoti daudz mediķu trūkst, jo Latvijā nav daudz paliatīvās aprūpes ārstu, personāls nevar simtprocentīgi iedziļināties katra vēlmēs un veltīt laiku sarunām, atstājot ēnā psiholoģiskās un filozofiskās lietas. Paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem ir ļoti svarīgi, lai viņi spētu aiziet cieņpilni, ar mieru, nevis ar dusmām, bailēm, lai aizgājējs nejustos apgrūtinošs un lieks saviem tuviniekiem, lai pavadītu pēdējo laiku jēgpilni, lai varētu pateikt to, kas nav pagūts,» uzsvēra Zane.