Vilnis Šmīdbergs: ''Es atkal komponēju''

Ilgus gadus bijis saistīts ar pedagoģisko darbu un vadījis amatieru kolektīvus. Vilnis Šmīdbergs ir dzimis un uzaudzis Ventspilī. Lai arī ikdiena nu jau daudzus gadu desmitus rit Rīgā, tomēr viņš joprojām sevi uzskata par īstu ventiņu, «jo kas gan cits es varu būt», nešaubīgi saka komponists.

Paldies, ka piekritāt sarunai. Sveicam jūs ar balvas saņemšanu!

– Paldies. Nenoliegšu, vienmēr ir patīkami saņemt atzinību par padarīto. Dažos vārdos raksturot balvu par mūža ieguldījumu ir neiespējami. Mana dzīve un radošā muzikālā izpausme ir bijusi visai raiba. Mūzikā viens cilvēks nav stiprs, man vienmēr līdzās bijuši radoši cilvēki, izcilības, ar kuru palīdzību esmu nonācis līdz šai pateicībai. Mana profesionālā simfoniķa darbība ir bijusi aktīva un piesātināta, nevaru nepieminēt arī savu darbu aranžēšanā, jo tajā esmu mācījies pilnīgi visu pats, tā ir mana paša skola. Mūzikā visu esmu mācījies tikai no savām kļūdām. Un man vienmēr ir gribējies sasniegt labāko rezultātu.

Šogad 14. jūnijā – Latvijas vēsturē zīmīgajā datumā – atzīmēsiet 80 gadu jubileju.

– Esmu kara laika bērns – piedzimu 1944. gada 14. jūnijā. Datums tiešām ļoti zīmīgs. Diemžēl mana ģimene piedzīvoja izsūtījumu. No mūsu ģimenes tika izsūtīti divi cilvēki. Mammas māsa, kura nonāca Krasnojarskā un no turienes nekad vairs neatgriezās. Otra cietusī no mūsu ģimenes bija mana brāļa sieva, kura uz Sibīriju tika izsūtīta, kad viņa mācījās 10. klasē. Tas bija baigs laiks. Lai arī biju mazs puišelis, tās bailes un šausmas izjutu arī uz sevis. Neslēpšu, joprojām manī mājo dusmas un naids uz tiem cilvēkiem, kas nodarīja ļaunu manai ģimenei, izsūtot godīgus un strādīgus cilvēkus ne par ko. Mana vienīgā radiniece, manas māsīcas meita, kas vēl dzīvo Ventspilī, ir manas mammas māsas mazmeita. Man vecāki bija stipri cilvēki, starp citu, pēc tautības mamma bija pusigauniete, puslatviete, tēvs bija igaunis, vecaistēvs bija igaunis no Sāremā. Savu Trešo simfoniju veltīju visiem komunistiskā režīma upuriem, atklājot mūzikā cilvēku piedzīvotās šausmas un nežēlību.

Kuru Ventspils daļu jūs saucat par savējo?

– Piedzimu Vasarnīcu ielas Dzemdību namā. Kad biju pavisam mazs, ģimene īrēja nelielu koka mājiņu Dzirnavu ielā 40. Šo vietu arī uzskatu par savas bērnības rajonu. Kad man bija kādi seši septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz dzīvi Puķu ielā. Tur dzīvoju līdz brīdim, kad pabeidzu pirmo septiņgadīgo skolu. Tad jau ģimene pārcēlās uz Gāliņciemu. Tur, kur Valmieras iela krustojas ar Dīķu ielu, mans brālis, ar kuru man bija 15 gadu starpība, uzcēla divstāvu māju. Brālis bija zvejnieks, strādāja zvejnieku kolhozā Sarkanā bāka. Tolaik jau sāku mācīties Ventspils mūzikas skolā.

Kā mūzika ienāca jūsu dzīvē?

– Mana dziedāšanas skolotāja īrēja dzīvoklīti tajā mājā, kurā dzīvoja mani krustvecāki, – viņi mani ļoti mīlēja un atbalstīja. Bērnībā biju apveltīts ar labu atmiņu, visu varēju ātri iemācīties; kad man, mazam esot, kaut ko lūdz nodziedāt, varēju to viegli izdarīt. Dziedāšanas skolotāja rosināja manus vecākus padomāt par manis sūtīšanu mūzikas skolā. Man nebija nekādu, pilnīgi nekādu, zināšanu mūzikā. Tikai 14 gadu vecumā sāku mācīties notis, kad iestājos Ventspils Mūzikas vidusskolā. Toreiz direktore bija Elvīra Salmiņa, izcila personība, kura noteikti pelnījusi to, lai viņu pieminētu atkal un atkal. Pirmos gadus mācījos kordiriģēšanu. Mans pirmais pedagogs bija Alberts Sala, savukārt viņa kundze Hermīne Sala bija mana pirmā kursa audzinātāja. Kordiriģentos nomācījos līdz 4. kursam. Pēc tam skolas dzīvē sastapos ar vēl vienu izcilu personību Dzintaru Kļaviņu, jo, pateicoties viņam, esmu tas, kas es esmu, no cilvēciskā viedokļa. Pie Dzintara Kļaviņa mācījos mūzikas teoriju. Tad arī sāku kaut ko komponēt, knibināties ap mūziku, likt kaut ko kopā. Atceros, vecāki man nopirka lietotas klavieres, es biju ļoti apņēmīgs – mācījos dienu un nakti. Jāatzīst, tas nemaz nebija viegli. Pedagoģi Vaida Ārente, kura vēlāk kļuva par Salmiņu, man mācīja solfedžo. Šī brīnišķīgā pasniedzēja bija mācījusies Maskavas Gņesinu Muzikāli pedagoģiskajā institūtā, iegūstot ļoti labu izglītību. Izmantojot izdevību, noteikti vēlos pieminēt arī pedagogu komponistu Kārli Tenni, pie kura mācījos kompozīciju. Visi šie cilvēki ir nospēlējuši lielu lomu manā dzīvē, man attīstoties kā komponistam. 1964. gadā pabeidzu Ventspils Mūzikas vidusskolu un iestājos Latvijas Valsts konservatorijā (tagad Latvijas Mūzikas akadēmija) Kompozīcijas nodaļā, bet pēc diviem mēnešiem mani iesauca dienestā. Pēc atgriešanās no dienesta spēlēju ārtroka grupā Katedrāle, liekot pamatus latviešu rokmūzikai. 1970. gadā atsāku studijas akadēmijas kompozīcijas klasē un absolvēju to 1975. gadā.

Nereti jūsu mūzika tiek raksturota kā ļoti impulsīva, uz priekšu virzoša, raisoša. Kā jūs pats raksturotu to?

– Pašam runāt par savu mūziku ir ļoti grūti, esmu ļoti kritisks, pats pret sevi esmu vislielākais kritiķis. Paškritika ir talanta sastāvdaļa, kas, manuprāt, ir ļoti būtiska. Tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet uz visiem mākslas žanriem. Un vēl noteikti ir jārunā par muzikālo gaumi, kas ir ļoti svarīga lieta. Man vislielāko gandarījumu sagādā radošais process. Man ir bijis viens skaņdarbs, kuru es nosapņoju – ar visām sajūtām un domām. Kādu rītu atmodos ar sajūtu, ka man galvā un dvēselē skan mūzika, ņēmu rokās bloku un uzreiz to pierakstīju. Tas viss notika bez klavierēm, lai netraucētu kaimiņiem agrajā rīta stundā. Tā radās skaņdarbs Raudu deja, kuru pirmo reizi atskaņoja ansamblis Altera Veritas.

Kā jau iepriekš minējāt, jums ir bijusi raiba dzīve. Nekad neesat baidījies no darba – bija brīdis, kad strādājat pat par kurinātāju.

– Tas bija 90. gadu sākums. Smags laiks. Naudai nebija nekādas vērtības, nezināju, kas mani turpmāk sagaida. Biju nostrādājis vienu gadu par deju ansambļa Daile muzikālo vadītāju. Kad aizgāju no tā, man nebija darba. Caur paziņām man sarunāja kurinātāja vietu Pārdaugavas grupējuma administrācijas centrā pie Bauskas šosejas. Esmu spēlējis Iekšlietu ministrijas Valsts policijas pūtēju orķestrī, vēlāk – bigbendā nostrādāju ilgus gadus, kad bigbendu likvidēja. Esot šajā struktūrā, bija arī regulāri jāiziet obligātās medicīniskās pārbaudes un atestācijas testi. Tas bija skarbais bandītu laiks. Visiem – arī mūziķiem – bija šaušanas nodarbības. Esmu strādājis par pasniedzēju Juglas mūzikas skolā. Ļoti raibi.

Kā no akadēmiskās mūzikas nonācāt līdz rokgrupai Katedrāle?

– Dienesta laikā man ļoti patika klausīties bītlu dziesmas, un jau tad radās doma rakstīt tikai savu mūziku. Pēc dienesta ar saviem domubiedriem nolēmām dibināt rokgrupu Katedrāle. Tas bija 1968. gads. Mūsu firmas zīme bija trīsbalsīgā dziedāšana. Izcēlāmies ar spēcīgi izstrādātiem aranžējumiem. Grupas darbība bija unikāla – visi grupas dalībnieki bija ļoti radoši, Gunārs Šimkus un es komponējām, aktīvi aranžējām, atļāvāmies improvizēt. Bijām dumpinieciski, brīvi, dulli un – pats galvenais – jauni savā garā, domāšanā un spēkā. Mēs radījām paši savas dziesmas, kuras izpildījām latviešu valodā. Atteicāmies no estrādes mūzikas. Koncertus ieskaņoja magnetafona lentēs, taču tās diemžēl nav saglabājušās, arī notis nav saglabājušās. 1971. gadā Katedrāle beidza pastāvēt, jo studiju dēļ arvien mazāk laika varēju veltīt rokgrupai.

Uzskatāt sevi par veiksminieku savā radošajā dzīvē?

– Noteikti. Viss mans radošais process ir bijusi veiksme. Pat ja piedzīvo kādu neveiksmi, esmu pārliecināts, ka tas tomēr ir kāpums pretim nākamajam solim, kas pārtop par veiksmi. Nav iespējams no pirmā stāva nokļūt uzreiz desmitajā – ir jāmēro kāds zināms ceļš, ir jāgūst dzīves pieredze. Arī iepriekš esmu saņēmis mūzikas balvas. Tikko pasniegtā balva nav izšķirošais rādītājs, kas apliecina manas daiļrades vērtību. Mūzika ir mana nepieciešamība, tā dzīvo manī un vienmēr ir ar mani kopā. Mūziku rakstīt ir grūti, bet vienlaikus tas ir arī ļoti skaists darbs. Man ir svarīgs gan radošais process, gan rezultāts, pie kura esmu nonācis. Gribu ar godu likt autogrāfu zem saviem skaņdarbiem. Es vairākus gadus nespēju komponēt. It nemaz. Tagad es atkal komponēju, un tas mani šobrīd ļoti aizrauj. Es izmantoju visu, ko Dievs man ir devis.