Intervija ar Jāni Brūnu. Pie savas dzīves stūres rata, saslēgumā ar sirdsbalsi

Šobrīd viņš ir pašizveidotās platformas Dzīves virsotne vadītājs, izaugsmes treneris un saka, ka dzīvo dzīvi, kura viņam pašam ļoti patīk. Tā nav bijis vienmēr.

Kuru pasaules pilsētu šobrīd saucat par savām mājām?

– Man ir sajūta, ka dzīvoju visur, kur es pārvietojos. Man tāda filosofija ir, bet pašlaik es esmu Spānijas dienvidu mazpilsētā, Malagas rajonā.

Jūs nerimtīgi pārvietojaties?

– Es ceļoju daudz, bet es nodarbojos ar izaugsmi, nevis tūrismu. Braucu uz spēka vietām, kur var notikt visādas atcerēšanās, kur es varu savas pazaudētās dvēseles daļas dabūt atpakaļ, kur varu paplašināt savu apziņu, mijiedarbojoties ar to vietu un laiku. Mana pārvietošanās ir iekšēja impulsa vadīta ar mērķi paplašināt sevi.

Kā vietas jūs pasauc pie sevis?

– Dažādi. Dažreiz ir impulss, dažreiz YouTube, Instagram vai Facebook ieraugu kādu skaistu vietu un man ir tāds: Ooooo, šis iedvesmo! Tad sāku skatīties un pētīt, kas vēl tur ir. Ir arī bērnības ilgas, kuras tagad piepildu. Tā man bija, piemēram, ar vairākām vietām ASV – ar Losandželosu, ar mežonīgajiem rietumiem un tuksnešiem, kas tur ir. Es vienmēr esmu gribējis būt atklātā tuksnesī!

Vai atceraties to brīdi, kad ar jums dzīve sāka šādi – brīnumaini – notikt?

– Visu apzināto dzīvi man ir licies, ka es neesmu normāls. Kopš bērna kājas man ir ļoti paticis būt vienam. Atceros sevi laukos – Popē. Visiem bija jāpiedalās kolhoza lielajās talkās, un piecgadnieks nebija izņēmums. Visi kaplēja bietes, es sēdēju laukmalā, un man bija ļoti komfortabli būt ar sevi. Vējš, smiltis, smaržas, kas nāca no upes vai svaigi pļautās zāles, gaiss pēc pērkona – tas viss it kā pašsaprotamais likās kā kosmoss. Tāpat arī mani vienmēr ir interesējis, kā darbojas nāve un kas notiek pēc tam. Interesēja, kā jūtas cilvēki, kas ceļo aiz Arktiskā loka, kas uzkāpj augstu kalnos. Man bērnībā bija bagāta iekšējo sajūtu pasaule. Pēc tam sākās dzīve, ieslēdzās lineārā domāšana un programmas, kuras pārņēmu no vecākiem, no skolas un no sabiedrības: dzīve tak ir tāda un tāda, ir jāiet, ir smagi jāstrādā. Tas, protams, pievēra visu bērnībā justo uz daudziem gadiem. Noticēju, ka dzīve paies un ar mani nekas brīnumains nenotiks. Kāpēc lai notiktu?! Tu redzi, kā dzīvo tavi vecāki, tu redzi, kā dzīvo draugi un viņu vecāki, tu paskaties televizoru un filmas. Toreiz es nezināju, ka tas viss programmēja manu zemapziņu. Biju samierinājies, ka nodzīvošu parastu dzīvi. Arī Dievam es neticēju, man bija sajūta, ka man nav uz ko paļauties. Šo pārliecību biju pārņēmis no sava tēta: Es ticu tikai savam spēkam!

Kā tas mainījās?

– Dienēju profesionālajā dienestā, man bija A6 kapacitāte. Tikai tad, kad ar mani sāka notikt nepatīkamas lietas, kad parādījās depresijas pazīmes, veģetatīvā distonija, migrēna, kad sienas saka nākt virsū, sāku saprast, ka kaut kas ir jāmaina. Neļāvu sev just, apspiedu to visu ar alkoholu. Neļāvu sev runāt ar kādu, jo man bija iemācīts būt vecim, kas visu izcieš pats. Biju fakta priekšā – vai nu es mainu savu domāšanu, attieksmi un pārliecības, vai arī es virzos uz ne pārāk labām beigām. Sāku uzdot jautājumus: Vai dzīve ir kaut kas, kas notiek ar mani, vai arī – es pats veidoju dzīvi?! Kā apliecina kvantu fizika, mēs radām savu dzīvi – caur savām domām, emocijām un uzvedību. Sāku mērķtiecīgi izskaust negatīvu domāšanu un pārprogrammēt savu zemapziņu – veidot jaunas pārliecības, uzskatus, automātiskās reakcijas. Kāpēc esam neiecietīgi pret citiem, kāpēc baidāmies, saņemot lielāku rēķinu, kāpēc noticam, ka neesam gana labi, ja ar pirmo reizi kaut kas neizdodas?! Arī man bija iemācīts: Kļūdīties nedrīkst! Tas viss veido ļoti lielu iekšēju spriedzi un saspringumu, kas rezultējas izdegšanā un nejušanā. Mācījos izlādēt savas emocionālās traumas, sajust impulsu un rīkoties. Ja nu man nesanāks?! – kurš to saka? To saka cilvēka prāts, kura pieredze ir pārsvarā veidota no citu cilvēku viedokļiem un uzskatiem. Tu gāji un pārbaudīji? Tu gāji un realizēji? Nē? Tad varbūt ej un sāc darīt! Kad biju kādu laiku darbojies ar sevi un visām šīm komponentēm, es atklāju, ka dzīvoju dzīvi, kura man ļoti patīk. Te nu es esmu! Atceros sevi pirms septiņiem gadiem Āgenskalna divistabu dzīvokļa istabā domājam par dzīves bezjēdzību, bet tagad varu teikt – es nebūtu varējis iedomāties, ka šis viss var notikt ar mani.

Septiņi gadi nav daudz!

– Pirmās pārmaiņas sajutu jau kādu 2–3 mēnešu laikā. Tas bija 2016. gada septembris, kad sāku katru dienu strādāt ar savu zemapziņu un emocionālajām traumām; pēc dažiem mēnešiem jau jutu, ka es labāk pārvaldu savas emocijas un reakcijas. Es biju ļoti loģisks cilvēks – profesionālajā dienestā, komandējošā sastāva virsnieks. Tolaik uz sajūtām nepaļāvos, man vajadzēja pierādītas lietas! Tāpēc es savam prātam ar kvantu fizikas un neirozinātnes pētījumiem pierādīju, kā lietas strādā, un ļoti īsā laikā jau jutu reālas pārmaiņas. Pēc kāda pusgada sajutu, ka es griežu stūri un mana mašīna griežas. Te es griežu pa labi un mana dzīve iet pa labi, te pa kreisi un mašīna griežas pa kreisi. Ar savām apzinātajām izvēlēm – sevis paša izvēlētām domām, sajūtām un emocijām – es sāku vadīt savu dzīvi. Taču, tā kā manī joprojām bija 30 gadu laikā uzkrātai blāķis negatīvo programmu, pagāja kāds pusotrs gads, līdz biju izstrādājis to, kas man konstanti lika būt sliktā noskaņojumā, apšaubīt sevi. Protams, man joprojām ir ļoti daudz, ko darīt. Vien es zinu – lai kas notiktu, man ir instrumenti, ar kuriem to risināt. Tas dod ticību sev, ka zinu, kā strādā prāts un emocijas, kas vada un nosaka manu motivāciju, ko patiesībā signalizē man bailes, kas ir intuīcija. Personības izaugsmes jomas lielākā ēnas puse ir fakts, ka ļoti bieži cilvēki nerīkojas. Ir klienti, kas saka: Es šo jau sen zināju! Es atbildu ar: Apsveicu! Kāpēc tu joprojām neesi to izdarījis?

Kā šos procesus uztvēra jūsu ģimene?

– Dažādi. Profesionālajā dienestā biju dienējis jau 13 gadus. Manai mammai bija grūti pieņemt, ka atsakos no perspektīva, stabila darba, kurš man labi padevās. Bet es sapratu, ka mans laiks tur ir beidzies, ka mani tas vairs nepiepilda. Es izvēlējos turpināt palīdzēt cilvēcei, tikai bez automāta rokās. Zināju, ka es izveidošu savu dzīvi tādu, kādu vēlos, ja vien turpināšu to darīt. Bet kopumā var teikt, ka ģimene uztvēra saprotoši. Darba kolēģi domāja, ka man ir kaut kas aizgājis pa fāzēm. Biju apgāzis viņu pārliecības, pēc kurām viņi bija dzīvojuši, tāpēc tas ir dabiski, ka viņi manu izvēli nepieņēma. Vajag izpratni, laiku un iedziļināšanos, lai saprastu otra cilvēka motivāciju. Draugi – kādi 80 procenti atbira, bet bija arī tādi, kas teica: Es cienu tavu drosmīgo lēmumu!

Kā satikāt savu sievu?

– Tieši neveiksmīgas attiecības man deva impulsu sākt meklēt cēloni savam stāvoklim. Tā bija dzīves sfēra, kurā man neveicās. Ikvienas attiecības man cikliski atkal un atkal nonāca stadijā, kurā sāk zust interese, kur ir sajūta, ka partneris nevelk, kurā sākas savstarpēji apvainojumi. Noslēdzošās attiecības pirms manas pamošanās bija mans modinātājzvans. Visums man piespēlēja tieši tādu cilvēku, lai es beidzot pa īstam saprastu, cik ļoti es nemīlu sevi, cik ļoti es pakārtojos, cik ļoti egoistisks un pat narcistisks esmu. Mana partnere to parādīja man tik spilgti! Izšķīrāmies, un es kādu laiku biju viens. Pusgadu biju misijā Āfrikā, kur man bija daudz laika visu pārdomāt. Atgriežoties prasīju padomu savai mammai, kurai bija izdevies atveseļoties pēc vēža pārslimošanas. Daktere viņai bija devusi gadu vai pusotru, bet nu jau ir pagājuši 25 gadi un viņa joprojām ir dzīva!

Sāku apzināties, ka, ja mēs cienām un mīlam sevi, mēs pasakām jā pareizajam cilvēkam. Divu gadu laikā man izdevās pietiekami izmainīt sevi, lai dzīve man dāvātu manu ideālo partneri. Mūsu attiecības – tā bija apzināta izvēle. Jau sākotnēji vienojāmies par robežām – pateicām viens otram, kā jūtamies un kas mums katram ir vajadzīgs. Īsā laikā sapratām, kas ir tās vērtības, kas tur mūsu attiecības kopā. Izrādījās, ka tā ir izaugsme – abi vēlējāmies katru dienu augt un pilnveidoties. Tad mēs katru dienu esam kas jauns sev un otram, mēs neapnīkam, neesam pašsaprotami viens otram. Sākām apzināt savas iepriekšējās inkarnācijas, kurās esam bijuši kopā, kādas tur ir bijušas problēmas. Es ticu, ka, nākot uz Zemi, mēs vienojamies ar citām dvēselēm un jo īpaši ar to, ar kuru pavadīsim šo dzīvi. Šo dvēseli sameklēt – tas vien ir dzīves vērts notikums.

Vai aizvadītajos septiņos izaugsmes lēciena gados ir bijušas arī kādas nopietnākas krīzes?

– Tas bija 2017. gada 21. janvāris, kad es izgāju pa vārtiem ārā no speciālo uzdevumu vienības. Protams, ka šajā laikā ir bijušas augšas un lejas. Dzīve ir kā amerikāņu kalniņi – viens braucējs bailēs iekrampējas, cits saka: Es gribu vēlreiz! Augšas un lejas esmu iemācījies uztvert kā daļu no lielāka procesa. Pamanīju, ka, ja es ļoti fokusējos uz konkrēto neveiksmi, tas mani dara nedrošu un nervozu, tas turpina smidzināt kortizolu manās asinīs un bojā manu ķermeni. Tā vietā es skatos šādi: man neiet tā, kā es ar prātu biju iedomājies, kā vajadzētu būt; apzinos, ka šeit noteikti ir kāds aspekts, kas man ir jāiemācās, kas vēlāk man nāks par labu.

Ir bijuši arī ļoti lieli kāpumi, un tad ir tas – kā mēs tiekam galā ar savu prieku. Vai mēs uzbraukuši augšā sakām: Ha! Es visu sapratu! Esmu pats gudrākais tagad no visiem! Ja guļam uz saviem lauriem, tad ļoti īsā laikā pienāk tas brīdis, kad vilciens ies lejā. Taču tas nenozīmē, ka nedrīkst priecāties! Pateicies par to, kas tev ir, un tad, kad ir īpaši spēcīgs prieks, – sazemē to. Mums ir jāsazemē savs prieks, savs entuziasms tajos projektos, kurus gribam realizēt. Šie te lielie amerikāņu kalniņi ir tāpēc, ka cilvēks dzīvo ar nesazemētu enerģētisko lauku. Ja mēs savas emocijas sazemējam, mums visu laiku ir mierīgi un labi. Arī tad, kad man ir kritumi lejā, es pateicos par to, kas ar mani notiek, ieraugu tajā mācību, jēgu un mēģinu sajust, kā pavērst to visu sev labvēlīgā virzienā. Tā ir attieksmes lieta.

Sazemēt enerģiju. Kā jūs to saprotat?

– Elpošana ir viens no fizioloģiskajiem procesiem, ko varam darīt, lai vadītu savu enerģiju ķermenī. Matērija ir blīva enerģija. Kvantu fiziķi par to raksta jau 20 gadus. Ir svarīgi saprast, kā esam uzbūvēti. Sākumā es pat nejutu enerģijas, bet tagad spēju savu liela prieka ģenerēto enerģiju izkārtot pa saviem enerģētiskajiem ķermeņiem un centriem. Ja jūtu, ka kaut kur manī ir negatīvās enerģijas, es tās izspiežu laukā un aizsūtu uz Zemes kristālisko kodolu transformācijai. Vizualizēju, ka man no pēdām aug saknes un tās sniedzas arvien dziļāk zemē, līdz pat kodolam. Vizualizēju, ka esmu savienots ar to. Izjūtot šo savienojumu, apzinos, ka esmu savienots ar māti Zemi. Izjūtu ļoti lielu pateicību, ļoti lielu sirsnību, ļoti lielu mīlestību, ka es varu kā cilvēks šeit dzīvot uz Zemes un Zeme parūpējas par visu to matēriju, kas man ir. Šādā veidā sasinhronizējoties ar Zemes kodolu, mēs savu ķermeni salāgojam ar Zemes enerģētisko lauku un varam būt lielā harmonijā. Mēs neskrienam pa priekšu laikam vai nelūdzam tam ritēt lēnāk – tas dod iekšēja miera sajūtu, uzticēšanos. Tāpat arī ar basām pēdām staigājot pa zemi mēs lieliski izbalansējam savu enerģētisko lauku.

Kādi īpaši vārdi ventspilniekiem no jums?

– Mans galvenais novēlējums ir mīlēt sevi. Iepazīt mīlestību uz sevi caur darbiem, caur rīcību, caur izpausmi. Kad mēs apzināmies, kā mēs mīlam sevi, mums veidojas jauns redzeslauks uz pasauli. Kad esam mierā ar sevi, esam mierā ar pasauli. Lai šī mīlestība palīdz izlīdzsvarot ventiņu straujo dabu!

Pirmspublikācija laikrakstā bija lasāma 6. februārī.