Makšķerē asarus un ''vada'' valdību (VIDEO)

Pēc otrās instances tiesas sprieduma nolasīšanas sacījāt, ka uzskatāt to par nelikumīgu un esat apņēmies iesniegt kasācijas sūdzību. Kādi ir jūsu galvenie argumenti?

– Galvenais rezultāts ir tas, ka no 40 apsūdzības epizodēm, ko prokuratūra man cēla, 31 es esmu atzīst par nevainīgu, savukārt deviņās – par vainīgu. 31 nepamatota apsūdzība! Cik tas prasīja? Desmit liekus gadus! Starp tām ir, ka esmu pieņēmis 330 kaitīgus lēmumus. Izrādījās, ka nevienu! Bet par katru lēmumu man vajadzēja liecināt minūtes 20. Pareiziniet: 20 minūtes un 330 lēmumi – cik tas prasa laiku minūtēs? Kosmoss! Tiesas spriedums ir nelikumīgs šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pirmās instances tiesa neuzaicināja aizskartās mantas pārstāvjus būt [par lietas] dalībniekiem. Atbilstoši Eiropas Savienības (ES) regulai un arī Latvijas likumam un Senāta praksei tas ir obligāti. Tas, piemēram, bija viens no iemesliem, kāpēc atcēla notiesājošu spriedumu digitālās televīzijas lietā. Arī šajā gadījumā vesela rinda aizskartās mantas īpašnieku nav uzaicināti pirmajā instancē, līdz ar to tiesa nedrīkstēja pieņemt lēmumu par konfiskāciju, jo tur ir manta, kas tiek saukta par manu, bet tā ir juridisku personu manta. Nākamais – tiek konfiscēta manta, kura nav arestēta. Atbilstoši likumam nevar konfiscēt mantu, kura nav arestēta. Neviena manta, kas atrodas ārzemēs, nav arestēta, jo tiesiskās palīdzības lūguma ceļā nav realizēts Latvijas lēmums par arestu, un Latvijas jurisdikcija attiecas tikai uz Latvijas teritoriju. Nākamais – apelācijas instances tiesa no deviņām epizodēm septiņās nokopēja, atstāja spēkā pirmās instances apsūdzības tekstu. Atbilstoši Senāta judikatūrai jeb praksei tas ir nelikumīgi. Visbeidzot – noziedzīgā ceļā iegūtas naudas atmazgāšanas sakarā mans advokāts iesniedza 400 argumentu, kāpēc būtu atceļams pirmās instances notiesājošais spriedums. Ne uz vienu no šiem argumentiem prokurors neatbildēja. Viņam nebija ko teikt, bet tiesa notiesāja. Iznāk, ka tiesa vai nu veica apsūdzības funkciju, ko likums nepieļauj, vai vienkārši pateiks, ka nepiekrīt 400 argumentiem, bet kāpēc – to viņa nevarēs pateikt. Katrs no 400 argumentiem pēc savas būtības ir kasācijas pamats. Tāpēc tas ir nelikumīgs spriedums, un šobrīd es esmu nevainīgs. Kas ir interesanti – Latvijā valdības vadītāja, valdošās partijas vadītājs un finanšu ministrs – tātad Siliņa, Ašeradens – Saeimas priekšsēdētāja un vispār Latvijas valsts vadītāji, ko gan es nevaru teikt par Rinkēviču, neatzīst, ka Latvija ir demokrātiska valsts, jo demokrātiskā valstī darbojas nevainīguma prezumpcija, kas ir ierakstīta mūsu Satversmē, un ir arī attiecīga Eiropas Savienības direktīva, kuru Latvija it kā formāli ir ieviesusi, bet, ja paklausās, ko runā manā sakarā, tad runā, ka es esmu vainīgs. Tas, ka nedarbojas nevainīguma prezumpcija, ir staļinisms! Padomju Savienībā Staļina laikā tiešām tāda lieta bija! Tā ka saprotat – Siliņa, Ašeradens, Smiltēns ir Staļina mazbērni pēc saviem uzskatiem par to, kāda ir demokrātiska valsts. Šāda pozīcija nav savienojama ar atrašanos ES, jo ES neuzņem valstis, kuras neatzīst nevainīguma prezumpciju.

Savā runā Rīgas apgabaltiesā teicāt, ka jums veselu gadu nebija piekļuves krimināllietas materiāliem, tādējādi traucējot pilnvērtīgi izmantot Satversmē noteiktās tiesības uz aizstāvību. Kāpēc, jūsuprāt, šāda situācija tika radīta?

– Šādu situāciju radīja Rīgas apgabaltiesa, jo man to materiālu nebija līdzi uz tiesas sēdi, kad mani apcietināja tiesas zālē, un arī Rīgas Centrālcietumā to materiālu nebija. Vairākas reizes lūdzu, lai man dod iespēju šos materiālus paņemt. Rīgas apgabaltiesa man tos gada garumā liedza. Kad es rakstīju apelācijas sūdzību, tie man nebija pieejami, un, kad gatavojos apelācijas instances tiesai, arī ne. No vienas puses – ir sacīkstes princips, kad apsūdzība un aizstāvība ir vienādās pozīcijās, bet, ja apsūdzībai materiāli ir pieejami, bet aizstāvībai, šajā gadījumā – man, nav pieejami, tad kāds te sacīkstes princips, kas ir ierakstīts likumā Par tiesu varu? Tā es varētu kādu stundu stāstīt, cik Latvija ir diemžēl nedemokrātiska valsts. Es to varbūt nevaru vispārināt uz visiem, bet attiecībā uz Lembergu likuma darbība, īpaši cilvēktiesības, ir apturētas. Tas ir tīrs staļinisms.

Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par Evikas Siliņas valdības darbu?

– Nu kāds tur valdības darbs! Viņi nodarbojas ar pīrāga pārdalīšanu. Tā nav pirmā tāda valdība, tāda pati bija Kariņa valdība, arī Kučinskis tāds pats bija kā premjers. Bet attīstībā galvenais ir resursi. Vajadzīgi finanšu resursi un intelektuālie resursi, tātad kvalificēts darbaspēks, konkurētspējīga, efektīva šo resursu izmantošana. Pirmais ir esošo resursu efektīva izmantošana. Mēs par efektīvu valsts budžeta izmantošanu neesam dzirdējuši nevienu vārdu! Kad ģimenē sāk pietrūkt naudas, jūs padarāt efektīvāku savu budžetu – izslēdzat gaismu, neslēdzat iekšā elektrisko sildītāju. [Valdībā] jūs par to neko neesat dzirdējuši un arī nedzirdēsiet, tāpēc ka ir runa tikai par pīrāga sadali. Nākamais – Latvijai ir iedoti dažādi ES resursi, bet jautājums, kā un cik efektīvi tie tiek apgūti. Šī tēma neeksistē. Kučinskis 2017., 2018. gadā izdarīja visu, lai likvidētu bankas kā ekonomikas stimulatorus. Bija lielā tīrīšana no banku klientiem, nerezidentiem. Palika tikai 5%. Terors pret bankām bija tik liels, ka tās baidās kreditēt, jo banka var pati trāpīt zem sankcijām. Tāpēc viņi nekreditē. Kam viņiem riskēt! Tagad mēģina bankas spaidīt. Ne jau bankas vainīgas! Latvijas valdība vainīga! Visbeidzot – visi saka, ka Latvijai esot stratēģiskie partneri: ASV, Vācija, Francija, Lielbritānija, Zviedrija, Somija utt. Tās ir bagātas valstis, bet kāds ir šo valstu ieguldījums Latvijas ekonomikā? Kur ir tāda sadarbības programma? Es nerunāju par ES, bet divpusējo attiecību jomā. Tādas nav! Kas tas par stratēģisko partneri, kurš neriskē ieguldīt sava stratēģiskā partnera tautsaimniecībā savu naudu? Kāpēc viņi baidās ieguldīt? Piemēram, Ķīnai ir stratēģiskās intereses, kur viņi veic ekonomisko invāziju – milzīgi iegulda, lai palielinātu savu ietekmi caur šādu ieguldījumu. Bet mūsu stratēģiskie partneri šo ietekmi veic caur vēstniecību – kā Višinskis 1940. gadā. Mēs no tā laimīgāki nepaliksim, bagātāki noteikti ne. Siliņa izvirzīja kritēriju panākt Igauniju un Lietuvu. Nu kas tas par mērķi? Vajag panākt Zviedriju! Protams, ka ir piedauzīgi slikti, ka mēs esam atpalikuši no Igaunijas un Lietuvas, bet mērķus vajag pieklājīgus! Ir tāda rušināšanās smilšu kastītē. Vienkārši viduvējības! Viņi dzīvē neko nav sasnieguši un nesasniegs, lielākais – viņiem visu mūžu traucē Lembergs. Tā kā ģimenē – bērns neklausa un vecāki sāk stāstīt, ka tūlīt policiju izsauks. Un tālāk? Ko tad tas policists izdarīs bērna audzināšanā? Te ir tas pats!

Latvijas Darba devēju konfederācija pauž neizpratni par valdības iecerētajām izmaiņām nodokļu politikā, kas varētu apdraudēt vairāku nozaru darbu un pastāvēšanu. Vai esat iepazinies ar valdības priekšlikumu, un kā to vērtējat?

– Neesmu iepazinies, jo viss dokuments man nav pieejams. Esmu dzirdējis, ka it kā palielinās akcīzes nodokli un PVN. Krīzes laikā PVN palielināt nedrīkst! To jau Dombrovskis darīja 2009.–2010. gada krīzē. Tas ir pilnīgi nepareizi. Nodokļi krīzes laikā ir jāmazina, lai stimulētu ekonomiku. Kur ir milzīga problēma? Latvija no salīdzinoši lētas valsts šobrīd ir kļuvusi ļoti dārga. Ja ir dārga dzīve un maza alga, kvalificētais darbaspēks brauks prom, īpaši jaunatne, jo par to pašu darbu, piemēram, Vācijā, viņiem samaksās divas, pat trīs reizes vairāk. Tā ir milzīga problēma, un šobrīd es neredzu, ka Siliņai būtu idejas, kā to risināt. Tie nav vienas dienas jautājumi. Lai pamainītu tās proporcijas, pieci gadi kā minimums vajadzīgi, bet uz to mērķtiecīgi ir jāiet. Ja Vienotība ir pie varas no 2018. gada, pieci gadi ir pagājuši, viņiem jāatskaitās par padarīto. Atpalicība ir pieaugusi, nevis samazinājusies.

Facebook dalījāties ar savā jubilejā saņemtajiem ziedu klēpjiem. Kas jūs aizkustināja visvairāk?

– Ziniet – es jau vairs neesmu domes priekšsēdētājs, un tomēr bija tik daudz sveicēju! Sanāk, ka tomēr ne tik daudz sveic ar amatu, bet kaut kādā mērā arī mani! Tas ir tā mīļi un forši. Man liela pasākuma nebija – maza 20 cilvēku ģimenes ballīte bērniem, mazbērniem un dažiem draugiem. Mani aizkustināja vienkāršo cilvēku, kurus es nepazīstu, sveicieni. Tas dod labu stimulu ilgam mūžam, vismaz galvā – cik Dievs devis, to jau tikai laiks rādīs. Cenšos, lai nejutos, ka man ir septiņdesmit. Es arī faktiski to nevaru atļauties, tāpēc ka man ir jauna ģimene.

Vai savos 70 esat paguvis arī pamakšķerēt?

– Jā, tagad ņem asari Ventā un Puzē. Puzē lielāki nekā Ventā! Kad man iznāk kaut vai divas stundas, es ieskrienu [pamakšķerēt], tiesa, gandrīz visus atlaižu. Ņemu tādus puspannas, pannas asarus. Divus, trīs – puika apēd gandrīz vienu, es divus, ar to arī pietiek. Pāris reižu nedēļā man tas ir tāds kolosāls vaļasprieks. Kā saprotat, makšķerējot asarus, es vienlaicīgi izšķiroši vadu valdību, un visiem to novēlu! (smejas).