Svinīgi atklāj ''Namiņu'' bērniem Skroderu ielā

Ventspils dome 2019. gadā uzsāka projektu Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Ventspils pilsētas pašvaldībā, tajā realizējot divas iecerētās aktivitātes. Viena no tām īstenota pirms trim gadiem, proti, pārbūvēta ēka Kuldīgas ielā 4, radot jaunu dienas centru ar 373 m² lielu platību, kas uz desmit gadiem nodots bezatlīdzības lietošanā nodibinājumam Atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām «Cimdiņš». Atbalsta centrā tiek veicināta sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu pieejamība Ventspils bērniem, jauniešiem un pilngadīgām personām ar īpašām vajadzībām. Otra projektā paredzētā aktivitāte noslēgusies, atjaunojot divas ēkas Skroderu ielā 13 un 13a, kas paredzētas kā mājvieta bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, radot viņiem iespēju augt un dzīvot pēc iespējas ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos. Abu ēku pārbūvei 2022. gada 20. maijā tika noslēgts būvniecības līgums ar būvuzņēmēju SIA Warss+, kā arī būvuzraudzības līgums ar SIA Būves birojs un autoruzraudzības līgums ar SIA Ozola&Bula, arhitektu birojs, un abas ēkas šī gada augusta otrajā pusē nodotas ekspluatācijā. Ēkās tika izveidoti divi autonomi dzīvokļi – katrs no tiem paredzēts sešiem bez vecāku gādības palikuši bērniem, kuriem līdz šim tika nodrošināta aprūpe Selgas bērnu sociālās aprūpes centrā.

Projekts Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Ventspils pilsētas pašvaldībā tiek realizēts, piesaistot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu un valsts budžeta dotāciju, kā arī pateicoties Ventspils pilsētas pašvaldības līdzfinansējumam un noslēgsies šā gada beigās. Projekta kopējās izmaksas paredzētas 1,172 miljonu eiro apmērā, tai skaitā ERAF finansējums – 996 tūkst. eiro, Ventspils pašvaldības finansējums – 141 tūkst. eiro un valsts budžeta dotācija – 35 tūkst. eiro apmērā.

Bērnu sociālās aprūpes centra pirmsākumi

Ventspils bērnunams tika izveidots 1992. gadā. Par tā dibināšanas apstākļiem stāsta pilsētas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Aivars Lembergs, kurš tolaik bija ievēlēts Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomē un bijis tās valdē. Viņš skaidro, ka visās Padomju Savienības valstīs, tai skaitā arī Latvijas PSRS, bija centralizēta bērnunamu sistēma. Tā kā Ventspilī bērnunama nebija, bez apgādības palikušie Ventspils bērni, dzīvojuši citu pilsētu bērnunamos. Šis jautājums, uz kurieni tieši katras pilsētas bērnus ved, neesot bijis vietējo padomju kompetencē, to izlēmuši citi. «Kad Latvija atguva neatkarību, saņēmu ziņu, ka mūsu bērni dzīvo sliktos apstākļos,» atminas Lembergs. Ventspils pārstāvji tolaik braukuši izvērtēt apstākļus, un pārliecinājušies, ka bērni tiešām netiek pienācīgi aprūpēti. Valde pieņēmusi lēmumu, ka pilsētā jāizveido savs bērnunams, un nolemts to izvietot pansionātā Selga. Iesākumā bērnunamā bijuši 24 bez vecāku apgādības palikušie mazie ventspilnieki, un telpas pansionātā Selga šādam bērnu skaitam bijušas piemērotas. No izveidošanas pirmās dienas, teju 26 gadus, bērnunama vadītāja bijusi Mārīte Laipniece, kura savus pienākumus pildījusi profesionāli un no sirds līdz pat aiziešanai pensijā. Kopš tā laika pajumti un aprūpi saņēmuši vairāk nekā 200 bez vecāku gādības palikušie Ventspils bērni un jaunieši. Pašvaldība mērķtiecīgi gadu gaitā palielinājusi finansiālo atbalstu audžuģimenēm, līdz ar to bērnunamā laika gaitā palicis arvien mazāk bērnu. «Tas, protams, ir ļoti labi, jo ikvienam bērnam vajadzētu dzīvot ģimenē,» uzsver Lembergs. Tāda pēdējos gados ir arī valsts nostāja, 2015. gadā uzsākot deinstitucionalizācijas procesu, līdz ar to mainījies arī valsts sniegtais atbalsts pašvaldībām. Tas ļāvis arī Ventspilī izveidot pakalpojumu sistēmu, kas jebkuram cilvēkam, tai skaitā arī bērnam, kuram ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, sniedz nepieciešamo atbalstu, lai viņš varētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē.

Vietas izvēle

Kā skaidro Sociālo jautājumu komitejas loceklis Didzis Ošenieks, piemērota vieta jaunajam aprūpes centram meklēta diezgan ilgi. Sākotnēji bijusi iecere to izveidot Vītolu ielā, renovējot dzīvojamo māju. Ēka bijusi pieņemamā stāvoklī, arī vieta neesot bijusi peļama – netālu no Ventspils 1. pamatskolas. Pašvaldība tolaik saņēmusi pretestību no apkārtējo iedzīvotāju puses. Ošenieks uzreiz gan piezīmē, ka šobrīd iedzīvotāji kļuvuši daudz pieņemošāki un sabiedrības attieksme arī pret bērniem, kuri palikuši bez vecāku aizgādības, mainījusies uz labo pusi. «To arī pierāda šis projekts. Sociālajā dienestā tika organizēta sanāksme, kurā arī iedzīvotāji tika aicināti izteikt viedokli par šo tēmu. Tobrīd arī visi iebildumi pamazām norima.» Jau vēlākā projekta attīstības posmā pašvaldībai radusies iespēja iegādāties īpašumu Skroderu ielā, šādi paglābjot no bojāejas divas ēkas Vecpilsētā. «Pirmkārt, tā ir kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, otrkārt, rosina cilvēkus dzīvot Vecpilsētā, ienesot tajā dzīvību. Visbeidzot, atrisinām jautājumu par ģimeniskai videi pietuvinātu apstākļu radīšanu bērniem, kuri palikuši bez vecākiem,» skaidro Ošenieks, sakot ka šis ir vislabākais iespējamais risinājums. «Jārēķinās, ka, lai būvētu vai renovētu ēkas Vecpilsētā, izmaksas vienmēr ir lielākas. Tādēļ ir ļoti labi, ja šādam projektam izdodas piesaistīt Eiropas finansējumu. Mums tas izdevās.» Viņš uzsver, ka Vecpilsēta, arī raugoties no pašu bērnu skatpunkta, nenoliedzami ir labākā vietas izvēle, jo netālu ir vairākas skolas, Jaunrades nams, peldbaseins, Olimpiskais centrs un pieejamas citas interešu izglītības iegūšanas iespējas.

Nākotnes perspektīvas

«Lai arī ģimeniskai videi pietuvināta, šī vēl aizvien ir institucionāla aprūpe,» atgādina Ošenieks. Laikā, kad projekts aizsācies, Ventspils bērnunamā mitinājušies gandrīz divdesmit bērnu, tagad to ir septiņi. Arī pēdējos gados pašvaldība palielinājusi atbalstu audžuģimenēm un bez vecāku apgādības palikušajiem bērniem, sekmējot bērnu nonākšanu ģimenēs. «Tas ir devis rezultātu,» secina Ošenieks, «jau pirms ēku renovācijas uzsākšanas, pašvaldība saprata, ka nav vajadzības plānot vairāk par 12 vietām.» Viņš arī piebilst, ka pašvaldība abu atjaunoto ēku pašreizējo funkciju vienmēr vērtējusi kā pagaidu. Jau ēkas projektējot, pieļauta iespēja, ka ar minimālām pārbūvēm viena vai abas ēkas varētu būt piemērotas dienesta dzīvokļiem. Tajā pašā laikā Ošenieks pieļauj iespēju, ka nākotnē ģimenes māja varētu sniegt savus pakalpojumus bērniem no citiem reģioniem. Protams, izvērtējot, kāds risinājums ir vislabākais tieši Ventspilij.

Līdzīgās domās ir arī Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Lembergs: «Domāju, ka vajadzētu pienākt arī brīdim, kad šāds institūcijas pakalpojums vairs ilgtermiņā nebūs nepieciešams, bet vienmēr būs vajadzība no kādas nelabvēlīgas ģimenes bērnu izņemt, tādēļ šī funkcija ēkām paliks, kā īslaicīgs risinājums.» Pēc Lemberga domām, nākotnē šis jautājums vēl joprojām varētu būt pašvaldības pārziņā, vai arī pašvaldība konkursa kārtībā iepirks ārpakalpojumu no kādas nevalstiskas organizācijas vai juridiskas personas. Šobrīd sociālās palīdzības jomā Ventspils pašvaldībai ir izveidojusies laba sadarbība ar biedrību Latviešu Samariešu apvienība. «Sociālās palīdzības jomā mums galvenais darba darītājs ir nevalstiskais sektors, piemēram, dienas aprūpes centrs Cimdiņš. Tā nav mūsu struktūrvienība, bet mēs viņiem nodrošinām finansējumu un viņi šo darbu veic labāk un efektīvāk, nekā to darītu mēs. Tas ir pareizais virziens.»

Dzīve Namiņā

Bērni kopā ar personālu jaunajās telpās Skroderu ielā iekārtojušies pirms nedēļas. Pašlaik Namiņā mitinās septiņi jaunieši vecumā no 13 līdz 17 gadiem kopā ar vadītāju un piecām audzinātājām, un visi viņi apdzīvo vienu ēku. Personāls ir izgājis īpašu atlasi – trīs darbinieces strādājušas ar bērniem vēl iepriekšējā mītnē Selgā, un nu viņām piepulcējušās vēl divas jaunas kolēģes. «Apstākļi bērniem ir brīnišķīgi!» norāda Ventspils Sociālā dienesta vadītāja Una Lapskalna. «Pirmkārt, bērni no kopmītnes tipa ēkas ir pārvākušies uz dzīvi tādā kā privātmājā. Otrkārt, tagad bērni kopā ar audzinātājām var plānot savu dienas ritmu, ēdienreizes, arī ģimenes budžetu, braukt kopā iepirkties – viss tiek organizēts tā, kā tas notiek ģimenē.» Ikdienas ritmā būtiskākās pārmaiņas saistītas ar mobilitātes jautājumu. Bērniem vairs ikdienā nav tik tālu jāpārvietojas ar sabiedrisko transportu. Viņi daudz ērtāk var apmeklēt izglītības iestādes un izmantot pilsētā pieejamās interešu izglītības iespējas, viņiem ir daudz lielākas iespējas apgūt pilsētvidi, piemēram, apmeklēt skeitparku. Daži jaunieši ikdienā apmeklē profesionālās izglītības iestādēs citos novados, tādēļ darbdienās dzīvo kopmītnēs, bet Skroderu ielas Namiņā atgriežas nedēļas nogalēs.

Namiņa vadītāja Dace Šaule priecājas par jaunajiem apstākļiem un atzīst, ka projekts ir izdevies lielisks. «Vēl mazliet jāpierod, mums visiem ir neliels satraukums. Arī daļa personīgo mantu vēl nav pārvestas uz šejieni, bet galvenais, ka paši esam šeit un dzīvojam. Bērni ātri pielāgojas, šķiet, ka pat ātrāk nekā pieaugušie.» Mājas iemītnieki ir iepazīstināti ar noteikumiem, zina, ka aiz sevis ir jāsakopj un cikos jābūt mājās. «Kad es dzirdu, ka bērni saka – es gribu būt mājās –, mani pārņem ļoti laba sajūta,» saka Šaule.