Dzīvot uz ielas… nav pārāk labi (VIDEO)

''Alkohols bendē iekšas un veselību, nolēmu, ka to nevajag. Tas ne pie kā laba neved – cilvēki nodzer dzīvokļus, īpašumus, piedzēries ziemā var nosalt,'' Valdis uzskaita, kāpēc ir atteicies un jau astoņus gadus alkoholu nav lietojis. Viņš atzīst, ka savulaik ar to ir aizrāvies; dzīvesveids bijis tāds, kas Liepājā novedis pie dzīvošanas uz ielas. ''Man ir nācies dzīvot arī uz ielas. Tas ir ne pārāk labi, īpaši ziemā… Gribētu pagriezt laiku 20 gadus atpakaļ, tad dzīvotu citādi. Tāpēc jauniešiem gribu pateikt: netaisiet šādas kļūmes, kādas esmu izdarījis es!''

Pirms trīs gadiem Valdim tika noņemta kāja, jo viņam bijuši pārāk maza izmēra apavi, kuru dēļ izveidojušies pušumi – tie iekaisuši. Brūces mēģinājis ārstēt pats, taču rezultātā sākusies gangrēna un ārsti kāju vairs nevarēja glābt. ''Mana lielākā kļūme ir tā, ka nolaidu kāju līdz tādam kliņķim, ka nācās to ņemt nost; nelaikā griezos pie ārstiem. Taču, kad tur nokļuvu, man jau bija vienalga, ka nolemts kāju noņemt. Būtu pie ārstiem devies divus, trīs mēnešus ātrāk, viss būtu labi, bet es mēģināju kāju ārstēt pats. Man nevajadzētu ne šo transportu, ne kruķus – varētu iet, meklēt darbu. Tagad tikai sēdi pie interneta,'' nosaka vīrietis, rādot savu pārvietošanās līdzekli – elektrisko ratiņkrēslu, kas viņam uzticēts uz pieciem gadiem. Vīrietis to slavē kā labu braucamo, vien priecātos, ja būtu mazliet lielāks ātrums. ''Es ar to braucu sēnēs, ogās, makšķerēt. Makšķerēšana ir mana mīļākā nodarbe – tik mētā makšķeri, un ne par ko nav jādomā. Vēl man patīk peldēt – arī šodien braukšu uz Usmu pie draugiem, nopeldēšos.''

''Pamostos, nomazgājos, iedzeru kafiju, paēdu un domāju, kā pavadīt dienu,'' Valdis atklāj savu ikdienas rutīnu. Viņš gribētu arī strādāt, bet darbu šobrīd neizdodas atrast, lai gan esot izmācījies. ''Esmu pabeidzis skolu – Jūrmalā profesionālo vidusskolu, esmu preču marķētājs. Meklēju darbu savā profesijā – to es arī gribētu darīt, strādāt kādā noliktavā, veikalā,'' vīrietis dalās savās vēlmēs. Šobrīd viņa ienākumus veido tikai invaliditātes pensija, ko maksā valsts, tā ir mazliet lielāka par 200 eiro. ''Tā es knapinos; par šādu summu mēnesī nevar iztikt – pašam jāēd, dzīvnieks jāuztur, vēl kāda drēbe jānopērk. Labi, ka varēju pieteikties grupu dzīvokļiem – sociālajam darbiniekam sūtīju pieteikumu, to izvērtēja, un tagad varu dzīvot šeit. Mums par dzīvokļiem nav jāmaksā. Ko gan mēs varētu samaksāt no savas kabatas? Esam šeit astoņi cilvēki. Ja šāds variants nepastāvētu, tad mums ir vāks. Mums ir atbalsts arī citās lietās, piemēram, palīdz izmazgāt drēbes,'' stāsta Valdis un atklāj, ka pie grupu dzīvokļiem esot plānots ieviest arī dārzu. ''Tur mēs paši varētu iestādīt kādu kartupeli, burkānu. Dārza darbi gan man nepatīk – tā ravēšana... Bet ideja laba.''

Ar Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu deinstitucionalizācijas projekta ietvaros grupu dzīvokļi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir pieejami 33 apdzīvotās vietās. Līdz 2023. gada beigām grupu dzīvokļi tiks atvērti vēl 16 apdzīvotās vietās.

Pieredzes stāsts tapis Labklājības ministrijas sociālās kampaņas ''Iekāp otra kurpēs'' ietvaros.