Sāpina līdzcilvēku attieksme

Sieviete stāsta, ka ar diskriminējošu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti, viesojoties Latvijā, viņai nākas saskarties teju ik uz soļa. Šāds gadījums piedzīvots arī 12. jūlijā, kopā ar draudzeni un bērniem apmeklējot Ventspils Pludmales akvaparku, kur bijusi gara rinda. «Es sapratu, ka mani spēki beigsies, ja es to izstāvēšu. Piegāju pie kases. Rindā bija daudz cilvēku, kas sāka bļaut uz mani, lamāt – ko es iedomājoties, ar kādām tiesībām lienu priekšā. Es jutos ļoti pazemota un apkaunota. Kasē pajautāju, vai invalīdiem ir kādas priekšrocības, jo es nevaru izstāvēt rindu. Atbilde bija – neko par to nezinu,» stāsta sieviete. Tad viņa aizgājusi apsēsties, kamēr draudzene ar bērniem izstāvējuši rindu, un atgriezusies, lai nopirktu biļetes. Ritma atminas, ka īpaši agresīvi runājis kāds vīrietis, kas pārmetis viņai nekaunību, apelējis pie tā, ka viņš šeit ir ieradies ar mazu bērnu, un norādījis – invalīda apliecība viņai nedodot nekādas īpašas tiesības. Neapmierinātību izrādījuši vēl daži cilvēki.

Ritma jau 23 gadus dzīvo Dānijā un atzīst, ka ne tur, ne citās valstīs viņai nav gadījies sastapties ar tik negatīvu attieksmi. «Es esmu invalīde jau 20 gadus, par ko man Latvijā ir jākaunas un jājūtas vainīgai. Taču es uzskatu, ka ne man, ne vēl jo vairāk maniem bērniem par to nav jācieš, es invaliditātes apliecību nenopirku tirgū. Es sadzīvoju ar savu invaliditāti, un man nav problēmu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Dānijā, bet Latvijā es saskaros ik uz soļa ar šo problēmu. Es neizmantoju savu invaliditāti ļaunprātīgi, bet ir dienas, kad labprāt izmantotu privilēģijas, tikai šeit tādu nav. Invalīdiem te nav vietas,» ar rūgtumu secina Ritma.

Sievietei invaliditāte piešķirta pēc autoavārijas. «Man ir lauzts mugurkauls, kurā ir iespiesti nervi. Pēc avārijas man bija trīs gadu rehabilitācija, kur mani izcēla. Es staigāju, bet varēju arī nestaigāt,» stāsta Ritma. Iespējams, tas, ka ārējās pazīmes neliecina par invaliditāti, ir viens no iemesliem cilvēku negatīvajai attieksmei. «Draudzene teica – ja tu būtu ratiņos, varbūt pret tevi būtu citāda attieksme,» piebilst sieviete. Ikdienā citiem apslēptas nereti paliek fiziskās sāpes, ko viņa izjūt, taču lēkmes noslēpt nevar.

Lēkme sievieti piemeklēja arī akvaparka apmeklējuma laikā. «Lēkme man izpaužas kā asas sāpes mugurkaulā, krampji. Tad es nevaru kontrolēt savu ķermeni, man pazūd kājas no trakajām sāpēm,» stāsta Ritma. Šādos brīžos viņai ir nepieciešams atgulties, līdz lēkme pāriet. Akvaparka apmeklējuma laikā, sākoties lēkmei, viņa tikusi līdz ģērbtuvēm un apsēdusies. «Es nejutu ne kājas, ne rokas, bija drausmīgas sāpes,» stāsta sieviete. No piedāvājuma izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību viņa atteikusies, sakot, ka viņai ir nepieciešams pagulēt horizontālā stāvoklī svaigā gaisā. Rezultātā tomēr izsaukta ātrā palīdzība, kas viņu aizvedusi uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Tur viņa saņēma pretsāpju un nomierinošos zāles un, kad lēkme bija pārgājusi, atgriezās pie draudzenes un bērniem, kuri akvaparkā bija uzturējušies ilgāk nekā plānots. Sieviete ir neizpratnē, kāpēc par papildu laiku, kas pavadīts akvaparkā, iekasēta maksa arī par viņu, lai gan sieviete ar ātro palīdzību bija aizvesta uz slimnīcu un akvaparka pakalpojumus vairs neizmantoja.

Olimpiskā centra Ventspils valdes priekšsēdētājs Jurģis Liepājnieks, komentējot šo gadījumu, pauda atvainošanos sievietei par sagādātajām neērtībām un nožēlu, ka šī situācija viņai atstājusi rūgtumu, vienlaikus norādot, ka tā nav viennozīmīga un ir saistīta ar neveiksmīgu komunikāciju. Akvaparka apmeklējums personām ar invaliditāti un pensionāriem ir pieejams par samazinātu cenu, ja tiek uzrādīta invalīda vai pensionāra apliecība. Pārbaudot informāciju par konkrēto gadījumu, noskaidrots, ka sākotnēji sievietei pārdota biļete par pilnu cenu. «Fakts ir tāds, ka viņai pārdota parastā biļete un pēc tam ir atmaksāta atpakaļ cenas starpība. Tas parāda: sākotnēji nav bijis informācijas, ka viņai ir invalīda apliecība,» sacīja Olimpiskā centra Ventspils valdes priekšsēdētājs. Tiesa, tas nesaskan ar sievietes teikto, ka viņa piegājusi pie kases, lai pajautātu, vai ar invalīda apliecību iespējams iekļūt akvaparkā, negaidot rindu, uz ko esot saņemta atbilde, ka par to nekas neesot zināms. Iespējams, arī šī neskaidrība varētu būt saistīta ar neveiksmīgu komunikāciju.

Komentējot sievietes neizpratni, kāpēc draudzenei un bērniem, nākot ārā no akvaparka, bijis jāpiemaksā par tur pavadīto papildu laiku arī par viņu, Liepājnieks skaidro: kārtība paredz – pēc akvaparka apmeklējuma klientu kartiņas jānodod pie kases, kur, tās noskenējot, darbinieks redz, vai apmeklētāji ir iekļāvušies paredzētajā laikā vai arī jāpiemaksā par papildu laiku. Šādu gadījumu ikdienā esot daudz. Šoreiz, nododot atpakaļ kartiņas, netika pateikts, ka viena no tām ir sievietei, kas tika aizvesta uz slimnīcu, tādēļ samaksāja papildu maksu arī par viņu. «Tikai pēc tam, izejot ārā un atgriežoties atpakaļ, tika uzdots jautājums, kāpēc bija jāmaksā par cilvēku, kas te nav uzturējies tik ilgi. Mums nav problēmu atdot naudu, ja komunikācija būtu bijusi. Diemžēl gadās, ka klienti apvainojas un aiziet prom, un pēc tam pārmetumus vai iebildumus izsaka ne vairs pie kases, bet citos veidos. Varu tikai aicināt visus komunicēt un runāt turpat uz vietas, un parasti esam visu atrisinājuši un arī atdevuši naudu. Jāsaprot, ka akvaparkā karstajās dienās tiek apkalpoti ap 1000 cilvēku dienā – tas ir liels apjoms, un katram individuāli izsekot līdzi nevar. Protams, ir žēl par notikušo, un mēs tikai varam atvainoties par sagādātajām neērtībām un situāciju, kas ir atstājusi mieles,» sacīja Liepājnieks.

Iespējams, no negācijām šajā gadījumā būtu izdevies izvairīties, ja gan akvaparka darbinieki, gan citi apmeklētāji būtu labāk informēti par personu ar invalīditāti tiesībām. Tiesa, jautājumu par apkalpošanu ārpus rindas likumdošana nemaz neregulē. «Tas nav noteikts likumdošanā, bet šis ir jautājums par labo praksi,» saka invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons valdes loceklis Ivars Balodis. Kā labās prakses piemērus viņš min Rīgas Centrāltirgu, kur izvietoti informatīvi plakāti, ka personas ar invaliditāti, jaunās māmiņas un vecāka gadagājuma cilvēkus apkalpo bez rindas. Taču kopumā šādu labās prakses piemēru ir maz, ar ko arī varētu būt skaidrojama sabiedrības neizpratne, atzina Balodis. «Tad mēdz būt šādi gadījumi, kad sabiedrība sāk purpināt, kur invalīdus bez rindas laidīs, viņi taču var pagaidīt, viņiem tāpat nav, ko darīt utt. Tas ir jautājums, kādā veidā mēs kā sabiedrība attīstāmies. Mēs Apeironā ļoti daudz runājam, ka pietrūkst sabiedrību izglītojošu kampaņu, jo neiecietība pret citādo un atšķirīgo sabiedrībā ir milzīga,» atzina Balodis. Apeironam ir izveidotas apmācību programmas, kur pakalpojumu sniedzējus apmāca, kā komunicēt ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības, lai spētu atbilstošāk reaģēt katrā specifiskajā situācijā.