No meža līdz pilsētai

Vasilija dzimtene ir Ukraina, un bērnība pagājusi Hmeļnickā, bet jau daudzus gadus viņš dzīvo Latvijā un ir Latvijas pilsonis. Te satikta mūža mīlestība, dibināta ģimene, uzcelta māja, izaudzināti trīs bērni. Vasilijs runā latviski un saka: iemācīties valodu viņam nav bijis grūti – tā atnākusi pati no sevis. Tā ir valoda, ko ikdienā lieto ģimenē, jo sieviņa ir latviete. Viņš atceras, ka tad, kad tikko atbraucis uz Latviju kā mežstrādnieks, brigāde dzīvojusi mājā, kuras saimnieki nav pratuši krievu valodu, tikai latviešu un vācu, tāpēc sazinājušies vāciski. Nu cik ilgi tad tā varot? Arī tas bijis pamudinājums mācīties latviešu valodu.

Šobrīd viņš ir autobusa vadītājs, kuru labi pazīst tie pasažieri, kas ikdienā mēdz pārvietoties maršrutos, kuros kursē lielie autobusi, piemēram, uz Tārgali, Pilteni, Staldzeni, Selgu. Sirmu galvu, smaidīgs, laipns un izpalīdzīgs. Par autobusa vadītāju Ventspilī viņš strādā kopš 1995. gada, kad iestājās darbā ATU – 6, kas tolaik nodrošināja pasažieru pārvadājumus Ventspils pilsētā. Visu šo laiku, nu jau gandrīz 30 gadus, apkalpo tikai pilsētas maršrutus un brauc tikai ar lielas ietilpības autobusu.

Visa sākums – dienests armijā

Dienesta laiks viņam pagājis kara lidlaukā Gruzijā. Armijas daļa atradusies 200 metrus no jūras, visi bijuši draudzīgi. Tāpēc par dienestu armijā Vasilijs saka tikai labus vārdus. Viņa uzdevums bijis palīdzēt lidmašīnām nokļūt līdz skrejceļam – lidmašīna ar vilcēju bija jāaizvelk līdz vajadzīgajai vietai. Tad iegūtās prasmes un iemaņas strādāt ar lielgabarīta kravām un transportlīdzekļiem Vasilijam noderējušas visu darba mūžu: gan strādājot mežā, gan tagad, pārvadājot pasažierus.

No mežstrādnieka līdz autobusa vadītājam

Uz Latviju Vasilijs atbraucis kopā ar tā dēvētajiem gucuļiem, kas ieradās strādāt Latvijas mežos pagājuša gadsimta 60. gadu beigās. Mežistrādes darbos aizvadīts 21 gads. Tajā laikā vedis gan cilvēkus, gan baļķus. Darbs paticis, bet bijis smags un nogurdinošs, tāpēc tad, kad radusies iespēja kaut ko mainīt, nolēmis pāriet uz tīrāku profesiju un iestājies darbā ATU – 6 par autobusa vadītāju. Iesākumā gan arī šis darbs bijis citādāks nekā šodien. Par autobusa tehnisko kārtību atbildēja autobusa vadītājs, tāpēc paralēli darbam pie stūres bija jāveic arī autobusa remonts un uzkopšanas darbi.

Vasilijs atzīst, ka darbs Ventspils reisā, protams, ir daudz patīkamāks. Balts krekls, tīras rokas… Autobusu parks tiek atjaunots regulāri, tehnika kļūst ērtāka un modernāka. Mūsdienu autobusa vadītājs vairs nav tikai cilvēks, kas groza stūri, jāpārzina arī modernās tehnoloģijas, jāprot darboties ar kases aparātu, bezskaidras naudas norēķinu termināli u. c. Reizēm gan esot grūti tikt līdzi visiem tehnoloģiskajiem jaunumiem, kas jāapgūst, taču uzņēmumā vienmēr tiek veikta apmācība un nodrošināts nepieciešamais atbalsts, ir WhatsApp grupa, kurā var vērsties pēc palīdzības gan pie kolēģiem, gan citiem uzņēmuma speciālistiem.

Viņš atzinīgi novērtē arī to, ka uzņēmumā alga vienmēr maksāta oficiāli, līdz ar to arī ar nodokļiem viss kārtībā; tiek nodrošinātas visas sociālās garantijas, ir pieejama veselības apdrošināšana. Protams, algu vienmēr var vēlēties lielāku, taču nav arī tā, ka jājūtas abižotam, jo par atbildīgu un profesionālu darbu iespējams nopelnīt ikmēneša piemaksu pie darba algas, tāpat tiek maksāta piemaksa par nostrādātajiem gadiem un tiem, kuri nesmēķē, piemaksā arī par to! Uz svētkiem parasti tiek izmaksāta arī prēmija.

Vasilijs ar nožēlu atzīst, ka gados jauni cilvēki autobusa vadītāja profesiju dažādu apstākļu dēļ izvēlas nelabprāt. Šajā darbā jārēķinās ar agriem rītiem un vēliem vakariem, kas nav viegli; jāprot komunicēt ar cilvēkiem, izvairīties no konfliktiem un būt pozitīvam, kas mūsdienu cilvēkiem ne vienmēr ir saistoši. Ir mainījušās arī jauniešu prioritātes un sapņi. Ja viņa jaunībā visi puikas sapņoja par savu auto, kas bija milzu ekstra, un vēlējās kļūt par šoferiem, jo tas bija darbs, kas deva zināmu brīvību, tad šodien pār visiem valda tehnoloģijas. To ļoti labi varot novērot arī autobusā: pasažieri, īpaši jaunieši (bet ne tikai), kā apsēžas, tā rokās telefons… Jaunie labāk izvēlas profesijas, kurās var pats koriģēt savu darba laiku, strādāt, neizejot no mājām, un pelnīt daudz vairāk nekā autobusa vadītājs.

Vadīt lielo autobusu – tā ir atpūta

Uz jautājumu, vai tad ar mazo busiņu nebūtu vieglāk braukt, Vasilijs atbild noraidoši, sakot, ka ir tieši otrādi: «Mazā autobusa vadīšana ir nogurdinoša, prasa lielāku sasprindzinājumu, kamēr darbs pie lielā autobusa stūres, neskatoties uz garajām stundām, kas jāpavadā darbā, man ir gandrīz vai atpūta.»

Vasilijs stāsta, ka ATU – 6 braucis ar dzelteno Ikarusu – tolaik tie bija vieni no modernākajiem autobusiem. Pasažieru, protams, bijis vairāk nekā tagad, bet, viņaprāt, toreiz tie bijuši mierīgāki un pieticīgāki – priecājušies par to, ka autobuss atbraucis un varējis uzņemt visus braukt gribētājus. Mūsdienu pasažieris kļuvis prasīgāks un kašķīgāks, mēdzot piesieties sīkumiem. Taču viņam tam esot pretlīdzeklis – konfliktā nav jāiesaistās; un te vietā atcerēties labi zināmo teicienu par to, ka «klusēšana – zelts, runāšana – tikai sudrabs».

Dzīve nav tikai darbs

Ne jau tikai darbs pie autobusa stūres ir dzīves piepildījums. Vasilijam patīk arī muzicēt. Jau skolas gados spēlējis korneti; savulaik spēlējis gan kāzās, gan ballēs. Dzīvojot Latvijā, muzicēšanai gan vairs īsti nav izdevies pievērsties, taču savam priekam labprāt uzspēlē arī tagad. Un ne tikai jaunībā apgūto korneti. Pavisam nesen iemācījies spēlēt arī akordeonu. Bet darbā laiku īsina, klausoties radio.

Jaunībā, protams, bija jāvelta daudz pūļu tam, lai tiktu pie ģimenes mājas un auto. Tā kā ģimene dzīvo Popē, bija gan lopi, gan dārzs. Tika iekopta saimniecība, iegādāts auto un paša rokām uzbūvēta māja. «Māja ir kā mūžīgais dzinējs – tas ir nepārtraukts darbs, kurā nav jāizliekas, nav jāpielāgojas un tu vari būt pats,» viņš saka.

Kad sarunā tiek pieminēta bērnība un Ukraina, Vasilija acis kļūst skumjas. Viņš stāsta, ka tur dzīvo radi un agrāk ģimene bieži tos apciemojusi. Taču tagad labāk turp nedoties, jo no māsas mājām līdz karadarbības zonai esot tikai nieka 40 km, katru dienu varot dzirdēt sprādzienus.

Uz jautājumu, vai kādreiz nav izvērtēta iespēja atgriezties dzimtenē, Vasilijs atbild: «Kad viesojos Ukrainā, vienmēr basām kājām apeju apkārt mājai, lai sajustu savas dzimtenes zemi un siltumu, lai atsauktu atmiņā bērnību. Tas ir skaisti. Bet tagad jau 52 gadus dzīvoju Latvijā. Te ir mana dzīve, darbs, ģimene. Te ir manas mājas.»

Autobusa vadītāja vizītkarte
Pārvadā pasažierus pilsētas autobusu maršrutos.
Darba stāžs uzņēmumā – 26 gadi.
Nobraukto kilometru skaits – 1,2 miljoni km.
Autovadītāja stāžs – 57 gadi.
Autobusu vadītāju Profesionālās meistarības konkursa uzvarētājs 2008. gadā.
Apbalvots ar Ventspils domes un Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas Atzinības rakstiem.