Paraudzīties caur bērnu tiesību prizmu

Kādā gaismā jūs raugāties uz Starptautisko bērnu tiesību aizsardzības dienu?

– Labi, ka mēs vienu reizi gadā tādā plašākā kontekstā atceramies, ka mums ir bērni un viņiem ir tiesības. Ir vērts atgādināt un aizdomāties par lēmumiem, kurus mēs pieņemam, varbūt pat tiem, kuri pirmajā mirklī šķiet nesaistīti ar bērnu interesēm, bērnu labsajūtu vai bērnu attīstību caur šādu prizmu. Piemēram, lēmumu pieņemšanu, manuprāt, labi raksturo nakts lēmums par brīvdienu pēc Latvijas izlases uzvaras. Vai, balsojot par šo lēmumu, kāds padomāja, izteicās debatēs, kā tas ietekmēs bērnus? Diez vai! Es gribu, un punkts – maucam! Kā tagad vecākiem saplānot savu dienu, jo skola nenotiek, bērnudārzi slēgti? Bērnu pieraksti pie ārsta, skolas ekskursijas, kuras bērni gaidīja kā svētkus. Eksāmeni, pulciņi, sporta sacensības. Pieaugušie pielāgosies, pilngadīgie būs stresā, un tas ietekmēs bērnus. Tas ietekmē gan bērnu, gan vidi kurā viņš dzīvo, gan ģimeni kopumā. Tas rada zaudējumus ģimenei, mums visiem, turklāt ne tikai finansiālos.

Ne visus bērnu tiesību pārkāpumus ikdienā ar neapbruņotu aci var pamanīt?

– Tā sanāk. Arī kā vecāki mēs, iespējams, aizmirstam par bērnu daudzās ikdienišķās situācijās. Ja divi pieauguši cilvēki ir izvēlējušies būt par vecākiem, vai viņi līdz galam apzinās pienākumu ievērot bērnu tiesības ikdienā? Būt vecākiem ir grūti, tas ir smags darbs. Ja, par laimi, ģimenē ir vairāki bērni, tas ir vēl grūtāk. Pat tad, ja mājās ir brīnišķīga saskaņa, ne vienmēr ikdienā, pieņemot kādus lēmumus, vecāki rēķinās ar bērna tiesībām. Patiesībā vienīgais, ko mēs no bērna skatpunkta bērna interesēs darām, ir tad, ja mēs izdarām to, ko viņš grib. Tad, kad bērns spēj paust savas domas un savu gribu, mēs par viņu rūpējamies tikai tajā mirklī, kad izdarām to, ko viņš grib.

Vai tas, ka bērns kaut ko grib, nozīmē to, ka viņam to vajag?

– Par to nav runas! Audzināšana, robežas, disciplinēšana, vērtības, aprūpe – tas, protams, ir svarīgi, bet šeit runa ir par domāšanas veidu, par to, kā mēs veidojam savas domas ikdienā un attiecamies pret bērniem. Protams, ka ir ierobežojumi. Visur dzīvē ir ierobežojumi, tas bērnam ir jāsaprot un jāpieņem. Šis attiecas uz pieaugušajiem, kā mēs skatāmies uz bērnu tiesībām. Piemēram, vai tad, ja man patīk zīmēt, bērnam ir jāiet zīmēšanas pulciņā? Arī tad, ja viņam patīk dziedāt? Šeit atkal ir nianse – mums kā vecākiem ir jābūt drusku uzstājīgiem, kad bērns saka: man tā klavierspēle ir apnikusi. Mūsu uzdevums ir viņu drusciņ piespiest, nevardarbīgi un emocionāli neaizskarot, bet runājot un stāstot. Tas ir grūti izdarāms, jo cilvēka rīcību bieži vien nosaka jūtas, izņemot psihopātus – viņiem jūtu nav. Mums katram ir nemitīgi jāizvērtē, kā es domāju, kā es veidoju savu attieksmi, kādā gaismā es gribu ieraudzīt pasauli. To jebkurš, līdzīgi kā to dara pilsētas plānotāji, var izdarīt, mainot pieeju un izvērtējot, kā mans lēmums palīdzēs bērnam attīstīties, vai es neapslāpēšu viņa gribu? Šie jautājumi ir jāuzdod katram pašam sev, ik pa laikam pārbaudot sevi.

Kādi ir biežākie bērnu tiesību pārkāpumu veidi, kurus ikdienā novērojat?

– Jebkurš lēmums, kuru mēs Ventspils pilsētas Bāriņtiesā pieņemam, tieši vai netieši ietekmē mūsu bērnu attīstību un turpmāko dzīvi. Kaut vai caur vecākiem, kurus šis lēmums skar, neatkarīgi no tā, vai viņiem šis lēmums ir patīkams vai uzliek kādus ierobežojumus. Ikdienas rūpju un raižu skrējienā, savās personiskajās attiecībās nereti bērni tiek padarīti par ķīlniekiem un šantāžas ieročiem. Tas notiek ne tikai šķirtajās ģimenēs. Savā darbā es lielākoties redzu to attiecību posmu ģimenē, kur situācija jau ir saasinājusies, lielākoties tādā sakāpinājuma brīdī, tomēr mani novērojumi liek secināt, ka šī problēma ir izplatīta. Tā ir emocionāla vardarbība pret bērnu. Šī šantāža izpaužas ne tik pamanāmi. Vecāki ļoti izcili prot realizēt to, ka, tiklīdz tas skar viņu intereses, uzreiz atceras par bērna interesēm. Turklāt caur bērna interesēm tiek piespiests kādu realizēt savas intereses. Piemēram, maksāt lielākus uzturlīdzekļus – šo bieži izmanto šķirtajās ģimenēs. Arī tur, kur dzīvo kopā, nereti viens no vecākiem uzurpē varu pār lēmumiem, kas attiecas uz bērniem, – piemēram, nosaka, kur bērns mācīsies. Arī šajās situācijās cieš bērni, turklāt tas nav tik viegli pamanāms kā tad, ja viņš uz skolu aiziet ar zilumu. Bērns cieš tāpēc, ka viena vecāka lēmums ir daudz sliktāks nekā divu vecāku lēmums, jo divi vecāki, ja viņi var sarunāties un savā starpā vienoties, attiecīgo jautājumu apskatīs no dažādām pusēm. Šāds lēmums būs saturiski kvalitatīvāks. Psiholoģijas un tiesu praksē ir pierādīts – šķirtajās ģimenēs viens no riskiem, kad bērnu tiesības varētu netikt ievērotas, ir tieši tajā, ka lēmumus pieņem viens vecāks,  un tas ietekmē bērna attīstību. Arī ģimenēs, kur vecāki dzīvo kopā, bērni šādā veidā zaudē vienu no vecākiem. Viņš (vecāks) it kā ģimenē ir, bet tajā nepiedalās. Savukārt šķirtajās ģimenēs šantāža nereti eskalējas neiedomājamos apmēros. Piemēram, lēmums par netuvošanos vardarbības gadījumā, kas ir ļoti vērtīgs instruments, lai novērstu iespējamo vardarbību nākotnē. Es to pilnībā atbalstu, bet diemžēl bieži tas tiek pārvērsts agresīvā, manipulatīvā ierocī vecāku, divu pieaugušu cilvēku strīdos. Uzkrītoši redzu, kā vecāki savu komunikāciju veido no pozīcijas «MAN». Mēs ikdienā to varam nepamanīt. Bāriņtiesas uzdevums ir atspoguļot šo pozīciju un piedāvāt cilvēkam uz situāciju paskatīties ar bērna acīm. Kā jau sākumā teicu – bērna intereses pāri visam.

Par ko mums kā sabiedrībai šajā dienā vajadzētu padomāt?

– Šajā dienā es gribu visiem pilngadīgajiem vecākiem, kā arī tiem, kas vēlas kļūt par vecākiem, atgādināt, aicināt pārdomāt, kā mana rīcība ietekmē manus un arī citus bērnus. Aicinu arī tos, kuri pieņem lielākus, globālākus lēmumus, kuriem ir milzīga atbildība, uzdot kaut vai klusībā sev jautājumu – kā mans lēmums ietekmēs, piemēram, divgadīgu bērnu vai piecpadsmitgadīgu bērnu? Vai tas viņu atbalstīs, vai tas būs neitrāls, vai tas viņam kaitēs? Ventspils pilsētas Bāriņtiesa vienmēr ir gatava diskutēt par šiem jautājumiem. Mans bērns no savas pirmās dienas dzīvo Ventspilī. Man ir milzīgs prieks dzīvot Ventspilī un audzināt šeit savu bērnu. Šeit bērniem un jauniešiem ir plašas iespējas, jebkurām interesēm var atrast interešu izglītību, kur tās realizēt, attīstīt un pilnveidot talantus. Attiecībā uz bērniem mēs nevaram sasniegt griestus, pateikt: viss, vairs te nav ko darīt. Mums katru mirkli jāatceras un jāpatur prātā virsmērķis – ko vēl es varu izdarīt bērnu labākai dzīvei?