Mācīties atpazīt un novērst vardarbību (VIDEO)

Una Lapskalna: «Nepalikt vienaldzīgiem!»

Pilsētā ik pa laikam aktualizējas vardarbības jautājums. Var pieļaut, ka tā ir problēmas redzamā daļa.

– Šo informāciju saņemam no policijas ziņojumiem, bet ne visos gadījumos iesaistīta policija. Pieļauju, ka neredzamā daļa ir liela. Praksē novērojam, ka cilvēki neatpazīst vardarbības pazīmes. Piemēram, ja sieviete nepelna un viņai jāatskaitās vīrietim par katru centu, kur viņa ir iztērējusi iedoto naudu, to sauc par ekonomisko vardarbību, kur caur naudu cilvēks tiek kontrolēts. Arī pazemošana, apsaukāšana ir vardarbība. Tās ir lietas, par kurām sabiedrībā maz runājam, līdz ar to cilvēki tās neatpazīst kā vardarbības formas. Iesist pa seju, uztaisīt zilu aci – tā ir redzamā vardarbība, bet tas, ka cilvēki staigā depresīvi, nevar satikties ar draugiem un radiniekiem, nereti arī ir vardarbības izpausmes.

Vai līdzcilvēku vienaldzība nav iemesls tam, kāpēc šī problēma ir tik milzīga?

– Gan – gan. Pirmkārt, cilvēks neatpazīst vardarbību, otrkārt, baidās kādam teikt, un, protams, vieglāk ir izlikties, ka es to neredzu. Nu, būsim godīgi! Cik mēs paši esam aktīvi un gatavi iesaistīties, kad aiz kaimiņu sienām dzirdam, ka kāds kliedz, vai dīvainus trokšņus? Nereti izdomājam sev alibi, kāpēc neiesaistīties, – gan jau, ka puķu vāze nokrita! Bieži vien aiz šādiem trokšņiem ir vardarbība. Nevar teikt, ka tikai bērni tiek ietekmēti. Un nav tā, ka tikai sievietes ir upuri un tikai vīrieši – varmākas. Bieži arī sievietes emocionālajās izpausmēs ir vardarbīgas pret dzīvesbiedriem.

Vai jūs aicinātu kaimiņus pievērst uzmanību šiem ilgstošajiem trokšņiem?

– Nepalikt vienaldzīgiem! Ja dzirdam, ka aiz sienas bērns histēriski kliedz, vajag pajautāt, vai viss kārtībā. Tikpat labi tās var būt arī bērnu rotaļas, bet arī jautājums, cik tās ir veselīgas. Jo nenoliedzami bērnus audzina ne tikai vecāki un tuvinieki, bet arī visi tiktoki, feisbuki, instagrami. Pats trakākais ir šobrīd ļoti aktuālās videospēles ar vardarbības ainām. Ja bērns nespēlē šīs videospēles, viņš saka, ka nav trendā un viņam ar draugiem nav, par ko runāt.

Bērni cieš arī skolā. Kāds tam ir iemesls?

– Viens no tiem ir vecumposma īpatnības. Puikām ap gadiem desmit divpadsmit jāiekaro sava teritorija, jāparāda, kurš ir tas stiprākais – līderis, kurš noteiks toni klasē. Nereti vārdiskās izpausmes pāriet fiziskā darbībā. Piemēram, uzšaujot kādam pa plecu. Meitenēm tādā veidā tiek izrādīta uzmanība. Domāju, ka mēs visas skolas laikā esam saskārušās ar to, ka rausta aiz bizēm, met ar švammēm. Arī šī destruktīvā uzmanības izrādīšana zināmā mērā ir vardarbības forma. Jāmācās veidot veselīgas attiecības. Patiesībā mums nevienam nemāca būt labam vecākam. Par vecākiem mēs kļūstam, tikai trenējoties uz saviem bērniem. Ja ir bijusi pieredze vardarbīgā ģimenē, ļoti daudz ar sevi jāstrādā, lai šo vardarbības formu nepārnestu uz savu ģimeni. Sabiedrībai vēl daudz jāstrādā pie tā, lai atpazītu, kādas ir vardarbības formas, un iemācītos veidot veselīgas attiecības.

Vai bērni ir vardarbīgi skolā tāpēc, ka ģimenē tā ir norma?

– Ir arī bērni no ģimenēm, kurās nav fiziskas agresijas izpausmju, bet ir slēpta agresija, kad vecāki savā starpā nerunā. Mājās spriedze ir nokaitēta, bērnam šīs emocijas jāizreaģē. Un tad notiek šādi sprādzienveidīgi uzplūdi, kad emocijas tikai ar kaut kādu aktivitāti var dabūt ārā. Ir bērni, kas sportojot izlādē to, kas sakrājies, bet diemžēl ir gadījumi, kad bērns emocijas izlādē uz saviem vienaudžiem, nereti uz mazākiem bērniem.

Ja vecāki nereaģē uz bērna sūdzībām par vardarbību skolā, kam tādā situācijā ir jāreaģē?

– Ja vecāki nereaģē, tad skolā pirmais cilvēks, ar ko jārunā, ir klases audzinātājs. Arī sociālie pedagogi ir lielisks atbalsts. Ja ir labas attiecības ar treneriem, var izstāstīt viņiem. Visbriesmīgākais, ka bērniem nav uzticības personas un viņi tur sevī sāpes, neapmierinātību, netaisnības sajūtu. Ideāli, ja bērns mājās runā ar vecākiem, bet nereti tā nav, it īpaši pusaudža gados.

Kuri ir tie signāli, kad Sociālais dienests reaģē?

– Galvenokārt tad, kad mēs saņemam ziņu no policijas, ka ģimenē ir bijusi vardarbība starp pieaugušajiem vai vecākam ar bērniem. Ja mums uzraksta skola vai sociālie pedagogi, tad mēs varam iesaistīties un piešķirt pakalpojumus, lai palīdzētu ne tikai tam bērnam, kas ir cietis no vardarbības. Ārkārtīgi būtiski ir strādāt arī ar varmāku. Būtiskākais ir saprast, kāpēc bērns ir tā rīkojies, un palīdzēt mainīt uzvedības formu, lai nākotnē veids, kā viņš risina konfliktus, būtu daudz jēgpilnāks.

Vai bieži saņemt signālus no skolām?

– Salīdzinoši reti, jo skolās ir ļoti labs resurss – sociālie pedagogi. Ir skolotāji, kas aicina uz skolu policiju izstāstīt, ko policija var palīdzēt šādos gadījumos. Arī klases audzinātāji apmeklē dažādas apmācības, līdz ar to metodes, kā strādāt ar vardarbīgajiem bērniem, viņiem ir zināmas.

Sigita Strauta: «Psihologa konsultācijas ir lielisks resurss»

Ko Sociālais dienests piedāvā no vardarbības cietušajiem?

– Šobrīd visā valstī ir iespēja vardarbībā cietušām personām saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu konsultāciju veidā pie psihologa. Pakalpojums pieejams ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Ventspilī ir pieci psihologi, pie kuriem rekomendējam vērsties. Pakalpojuma apjoms bērniem ir palielināts līdz 20 konsultācijām. Līdz tam bija iespējamas 10 konsultācijas. Pieaugušajiem šobrīd ir pieejamas 10 psihologa konsultācijas, ar iespēju pagarināt līdz 20 reizēm. Mēs to izjūtam kā lielisku resursu, jo nereti cilvēkiem, kuri pie mums nonāk, ir emocionālās traumas, ko viņi paši reizēm neatpazīst. Sarunās viņi nonāk līdz atziņai – jā, man ir nepieciešams profesionāls atbalsts.

Vai ir gadījumi, kad vardarbībā cietušais nevēršas pēc palīdzības, jo viņam ir kauns?

– Kauns varētu būt viena no indikācijām. Šādos gadījumos domājam, kāpēc viņš pie mums ir nonācis tikai šobrīd. It sevišķi tā ir sarunās ar vardarbībā cietušiem vīriešiem. Vīrietis jau vispār tiek uztverts kā stiprs, neatkarīgs. Bet tas ir visbīstamākais, ja cilvēks savā tādā neatkarībā sabrūk. Tad jau viņu pacelt atpakaļ ir ļoti sarežģīti, un tur bez psihologa atbalsta nevar. Mums ir bijis gadījums, kad jaunietis pirms daudziem gadiem bija cietis no seksuālās vardarbības. Viņš saprot, ka ir lietas, kurām viņš nevar tikt pāri. Svarīgi ir iedot cilvēkam platformu, kur runāt par grūtībām, kas viņam traucē veidot veiksmīgu ikdienu. Šis cilvēks saņēma psihologa konsultācijas. Es ļoti ceru, ka viņam iet labi.

Vai bērns var lūgt palīdzību jums, ja viņam nav uzticības personas?

– Jā. Viņš izstāsta situāciju, un tālāk jau mūsu atbildība ir atpazīt, kas tur īsti noticis. Reizēm tiešām bērns var nesaprast, ka ar viņu notiek kaut kas tāds, kas nav norma. Normatīvajos aktos ir atrunāts, ka jaunietis jau no 15 gadu vecuma var vērsties ar savu iesniegumu, pat ja vecāks uzskata, ka tur nekā tāda nav. Jaunietis mūsdienās ir gudrs un saprot, ka savu dzīvi veido pats. Mēs informējam vecāku, ka esam saņēmuši iesniegumu, piemēram, ja bērns vēlas saņemt psihologa konsultācijas, un tad jau mēs bērnam varam piešķirt šo pakalpojumu.

Vai varmākam ir iespēja mācīties sevi kontrolēt?

– Valsts ir domājusi, kā pieaugušajam varmākam, kurš ir jau ar apzinātu uzvedību, palīdzēt mācīties dzīvot sabiedrībā pieņemtās normās. Ir sociālās rehabilitācijas pakalpojums vardarbību veikušām personām, lai mazinātu vardarbīgas uzvedības izpausmes. Šo pakalpojumu var saņemt divos veidos – tās ir individuālas konsultācijas pie psihologa un darbs grupās. Runājot par bērniem, kuri ir veikuši vardarbību, man ļoti negribētos teikt – bērns varmāka. Ikviena vardarbīga uzvedība nāk no personas, kura pati kādreiz ir cietusi no vardarbības un tāpēc neprot savādāk komunicēt.

Tātad neviens nepiedzimst ļauns?

– Nē. Pieaugušais māca bērnam viņa dzīves modeli – kā viņš runās, komunicēs ar citiem, draudzēsies, pārvarēs grūtības. To bērns paņem no ģimenes. Bet ne visi konfliktu veidi nāk tikai no ģimenes. Nereti bērniem ir, piemēram, uzmanības deficīta sindroms – viņš labprāt gribētu būt mierīgs, bet ir situācijas, kad viņš nespēj mierīgi reaģēt. Tad ir vajadzīga ne tikai psihologa, bet, iespējams, arī citu, medicīnas speciālistu palīdzība.

Sabiedrībā aktualizēto vardarbības tēmu, tai skaitā plašu rezonansi ieguvušo sievietes slepkavību Jēkabpilī, lūdzām komentēt Ventspils domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, vaicājot, vai iedzīvotāji var justies pasargāti un paļauties uz aizsardzību.