Intervija ar Armandu Vijupu un Daci Meieri. Viens otra atrasti

Kā tā notika, ka jūs nocēlāt vienu no skaistākajām meitenēm Latvijā?
Armands: – Es nezinu. Jā, bet pareizi – vienu no skaistākajām meitenēm Latvijā. Kā tas tā notika? Mēs jau tā kā bijām pazīstami...
Dace: – ...diezgan daudzus gadus.
Armands: – Kad Dace bija Ventspilī, saskrējāmies kompānijās, kurās bija rakstnieki, tulkotāji.
Dace: – Mēs esam kovida pozitīvās sekas.
Armands: – Jā, mēs esam kovida pozitīvās sekas. Kad Dace ieradās 2020. gadā Rakstnieku un tulkotāju mājā, tieši kovida laikā...
Dace: – Vasarā. Līdz tam es nekad vasarā tur nemēdzu uzturēties.
Armands: – Mēs sākām vairāk būt kopā un sapratām, ka mums ir kopīgs skatījums uz dažādām parādībām, parasti saka – kopīgs skats uz dzīvi. Noteikti ir arī kādas parādības, par kurām mums ir atšķirīgs skatījums.
Dace: – Par laimi! (Smejas.)
Armands: – Tad tā pamazām izveidojās, ka šīs attiecības pārauga tādās, kādas laikam meklē ļoti ilgus gadus un gadu desmitus. To īsto otru cilvēku. Un tad nu pēkšņi izrādās, ka kovids ir tas, kas saved kopā.

Cik skaisti...
Dace: – Jā, sērga var atnest arī kaut ko labu. Pēkšņi izrādās, ka ir viens cilvēks, kurš man nekrīt uz nerviem. Man principā cilvēki diezko nepatīk, sevišķi – ilgāku laiku tuvumā.
Armands: – Man cilvēki patīk, bet – nu jā... cilvēki ir cilvēki. Dažādi ir tie attiecību modeļi, kas veidojas.

Dace, bet arī jūs tā varat teikt – pazīstami bijāt jau sen?
Dace: – Es agrāk katru gadu vismaz mēnesi, parasti ziemā, pavadīju šeit, Rakstnieku un tulkotāju mājā. Arī braukāju uz koncertiem, kad Miks Magone kūrēja programmu Jūras vārtos un koncertzālē. Biju no cilvēkiem, kas no Rīgas brauca uz koncertiem šurp. Tad mēs arī ik pa laikam dzērām vīnu, kopīgais paziņo loks mums ir diezgan plašs.

Tātad pirms 2020. gada un kovida jūs abi jau bijāt pamanījuši, ka tāda Dace un tāds Armands ir.
Armands: – Jā, jā, jā. Tā varētu teikt.
Dace: – Iepazīstināja mūs Maima, mana kolēģe tulkotāja.
Armands: – Maima Grīnberga, kas tulko no igauņu, no somu valodas.

Ventspilī?
Armands: – Man liekas, ka Rīgā.
Dace: – Humanitārajiem jau paziņu loks pārklājas.
Armands: – Daces satikšana uzrāda manu kurzemnieciskošanos. Es biju rīdzinieks trešajā paaudzē ar Vidzemes saknēm. Kad pirms 23 gadiem pārcēlos uz Ventspili, man nācās pielāgoties kurzemnieku mentalitātei. Es negribu teikt, ka man no sākuma bija grūti pierast, bet bija stipri savādākas attiecības starp cilvēkiem nekā Rīgā. Beidzot mans kurzemnieciskums ir sasniedzis to līmeni, ka man arī dzīvesbiedre ir pēc izcelsmes kurzemniece. (Dace smejas.) Ar kurzemniecisku mentalitāti.
Dace: – Nešpetnumu!
Armands: – Man ir jāmācās teikt speķrauši, nevis pīrādziņi.
Dace: – Citādi – necep! (Smejas.)

Ko tādā saimnieciskā ziņā, lūk, ar speķraušu cepšanu, tas nozīmē diviem tādiem...
Armands: – Ne jauniem cilvēkiem?

...vientuļajiem vilkiem? Pēkšņi – esat divi!
(Dace purina galvu.)

Jūs, Armand, jutāties tā un jūs, Dace, ne?
Armands (joko): – Jā, mums atšķiras ēšanas gaume. Es esmu visēdājs, un Dace – tomēr veģetāriete.

Bet par saiešanu kopā. Vai jūs, Armand, pirms Daces satikšanas jutāties kā vientuļais vilks?
Armands: – Savā ziņā, jā. Protams, mēs neesam vairs 20 un pat ne 30-gadīgi, attiecības ir bijušas dažādas. Tagad man šķiet, ka, jā, es esmu juties kā vientuļais vilks.
Dace: – Es vienmēr esmu sevi apzinājusies kā cilvēku, kuram vienatne ir dabiskais stāvoklis. Man drīzāk garlaicīgi parasti ir bijis ar citiem cilvēkiem. Vienatnē man garlaicīgi nav. Pēkšņi izrādījās, ka Armands ir cilvēks, kurš nekrīt man uz nerviem, netraucē. Viņš nav kā lieks, svešs elements blakus.

Abi esat ar tādām milzīgām bagāžām, katram savā jomā. Vai jums sader – dalīties?
Armands: – Mans galvenais, ārkārtīgi egoistiskais aprēķins... Strādājot arheoloģijā, vēsturē, heraldikā, nākas diezgan daudz sastapties ar tekstiem citās valodās. (Dace jau smejas.) Es neesmu īpaši talantīgs valodu apguvējs, un tagad man ir, kas var patulkot no lietuviešu, no itāļu un spāņu valodas. Pietiekoši arī no vācu valodas, par kur Dace apgalvo, ka viņa nerunā, bet – runā gan!
Dace: – Ja par tekstiem, tad man ir ļoti izdevīgs cilvēks, kuram ir brīnišķīga valodas izjūta, kurš lasa daiļliteratūru daudz vairāk nekā es. Es viņu nemitīgi izmantoju kā dzīvo vārdnīcu, kas man tulkojot pasaka priekšā ne tikai kādus vēstures terminus, bet arī palīdz izdomāt teicienus un ļoti bieži arī jaunvārdus. Smejos, ka pēdējos trīs gadus katrā manis tulkotajā grāmatā ir blēdīgi iemānīts kāds Armanda izdomāts vārds vai izteiciens, kurš pirms tam valodā nav pastāvējis. Un man prieks, ka tie vārdi ir tikuši cauri arī redaktoriem.
Armands: – Ja ir teksts, kurš senatnīgi stāsta par aizvēsturi, un pēkšņi ir vārds bronza, kas ir modernisms, tas lec ārā. Ieviesām – zeltvarš.
Dace: – Ne redaktoram, ne citam kādam pat nebija jautājumu! Tu lasi un saproti, ka tā ir bronza.

Vai es pareizi saprotu, ja jūs, Dace, esat no Rīgas?
Dace: – Skrundā dzimusi, Ogrē augusi. Ne tikai Rīgā, daudzviet esmu dzīvojusi. Viļņā ilgi.

Tātad – lielpilsētu meitene! Kā jums ir dzīvot Ventspilī?
Dace: – Kovida laikā Ventspils mani izglāba. Es traka būtu palikusi! Ir visa tā ierastā Rīgas dzīve, kurai pēkšņi ir uzlikts – stop. Nav ne teātru, ne sēdēšanas krogos ar draugiem. Un pēkšņi izrādās, ka ir arī tāda dzīve, kur var staigāt pa purviem, pa mežiem, gar jūru un cilvēku nav. Ka tas ir dabiskais stāvoklis šeit. Tomēr tas nav būtiskākais, ko esmu mainījusi. Es biju cilvēks, kurš strādā pa naktīm. Esmu pilnībā mainījusi dzīvesveidu. Man agrāk modinātājs skanēja ap pusdivpadsmitiem pa dienu.

Tas nāca viegli?
Dace: – Esmu pieradusi, bet man joprojām labāk patīk strādāt tumsā. Vieglāk ir sakoncentrēties, nekādu lieku kairinājumu nav.

Vai Ventspilī tulkojas savādāk?
Dace: – Kopš pastāv Rakstnieku un tulkotāju māja, es katru gadu te vismaz mēnesi pavadīju. Liela daļa manu nopietnāko un grūtāko tekstu savu galīgo formu ir ieguvuši tieši te. Klusums un miers ļoti palīdz, ir vieglāk sakoncentrēties.
Armands: – Rakstnieki un tulkotāji ir jūtīgi uz trokšņiem. Ir dzirdētas sūdzības par Rātsgaldu.

Traucē skaļā mūzika?
Dace: – O, jā, pēdējā reizē, kad rakstniekmājā vasaras karstumā uzturējos, ar atvērtu logu bija neiespējami strādāt. Es pat ņēmu datoru un gāju strādāt pilsētā uz soliņa. Cilvēkiem, kas strādā ar tekstiem, mēdz būt dažādas dīvainības. Viena no tām ir hiperjūtība uz skaņām. No malas uzspiesta mūzika, kuru nav iespējams izslēgt, ir ļoti traucējoša. Piemēram, es varu strādāt sabiedriskajā transportā, kopējā balsu murdoņa man ir labs troksnis.

Dace ir mainījusi savus strādāšanas paradumus. Vai arī jums, Armand, ir bijis kas jāmaina?
Armands: – Šķiet, ka ne. Esmu visvieglāk ticis cauri! Esmu rīta cilvēks, vienmēr ceļos agri. Strādāt varu no rīta. Vakarpusē, kad Dace tulko, es darbojos pats pa māju, tas man var būt lasīšanas, bet ne rakstīšanas laiks. Mainījis esmu, iespējams, ēšanas paradumus. Vairāk ēdu veģetāri.

Vīnu dzerat vairāk nekā agrāk?
Dace: – Balzamu vairāk! Staigājam kopā pa āru ziemā un, kad jūra piešļāc gumijniekus, savādāk nevar!

Sakiet, vai ir iespējama tāda vīzija: ir vasara, Vijupa kungs strādā izrakumos, arheoloģijas studenti un arī jūs, Dace, turpat blakus?
Dace: – Knaušu un dunduru faktors man mazliet traucētu šajā visā. Vēl arī tas, ka man vajadzētu ļoti labu ēnu. Nedrīkst uz datora krist gaisma.
Armands: – Tā jau vienmēr šķiet, ka izrakumi ir kaut kas ļoti romantisks. Jā, tad, kad tie beidzas, tad to visu atceras ar prieku, bet... ir saule, kas karsē tad, kad nevajag, tai spīdot caur kokiem, viss kļūst raibs, nevar fotografēt un fiksēt normāli. Vai arī – sākas lietus, bet kaut kas ir iesākts un to nevar pamest un skriet zem nojumes. Un tad ir putekļi dažkārt vai dubļi. Kā te, Ventspilī, ir bijis – laukā 34 grādu karstums, bet mēs stāvam izrakumu laukumā divu metru dziļumā, kur ir ūdens un vien plus četri grādi.
Dace: – Es viņu labāk gaidīšu mājās un mierināšu pēc tām ciešanām, nolasīšu ērces.
Armands: – Tas ir tāpat, kā es nevarētu stundām sēdēt un tulkot tik precīzi, kā tulkotājam ir jātulko, jo man jau liekas, ka pietiek pateikt galveno domu! Kā japāņi, kas tulko Karu un mieru, un saka, ka tur jau galvenā ir tā mīlas līnija un pārējo var atsviest nost.

Kādas ainas var redzēt jūsu virtuvē? Kurš gatavo?
Dace: – Abi, bet viņš labāk.
Armands: – Tas ir atkarīgs no tā, kā mums izveidojas darba ritms. Man patīk taisīt dažādas jaunas lietas.
Dace: – Tas ir vēl viens aprēķina moments, man ļoti garšo, kā viņš gatavo.
Armands: – Kas mani izbrīna, jo man neliekas, ka esmu ļoti labs virtuvē.

Par ko viskaismīgāk strīdaties?
Dace: – Par sīkumiem, lai uzturētu tonusu.
Armands: – Es pat nezinu, vai mēs strīdamies. To patiesību ir tik daudz un dažādu!
Dace: – Tas drīzāk ir pa jokam – pateikt, pabakstīt. Esmu cilvēks, kurš var aizšvirkstēties tādās ātrās dusmās un uz lētām provokācijām reaģēt, bet tas viss ir kā spēles elements!

Ko par jūsu pāra būšanu saka jūsu draugi?
Dace: – Apjūsmo Armandu.
Armands: – Es esmu noslēgtāks par Daci. Viņai ir daudz paziņu un draugu, to var apskatīt kaut vai Facebook...
Dace: – Nu, paklau!
Armands: – Tāpēc arī kopīgais mūsu uzvārds ir kā?
Dace: – Meirupi! Tā mūs sauc.
Armands: – Jā, pārsvarā tas nāk no Daces paziņām.

Vai Ventspilī ir laba sabiedrība jums?
Dace: – Lai būtu cilvēki, ar ko parunāties, vienmēr var apskatīt sarakstu, kas mitinās rakstniekmājā, un biedroties. Citas pilsētas piebrauc pašas klāt, un ne tikai no Latvijas.
Armands: – Ventspilī ir laba sabiedrība, bet es esmu tāds vairāk vienpatis. Reizēm aizejam pie Ingrīdas Štrumfas ciemos, man liekas, ka viņai arī patīk Dace. Aizlaižam uz Kuldīgu, uz Liepāju.
Dace: – Kopš šeit repertuārs ir mainījies, biežāk braukājam uz Liepājas koncertzāli.
Armands: – Man tagad nākas vairāk piedalīties mūzikas dzīvē.
Dace: – Bet, pirms es pērku biļetes, es viņam pajautāju!

Jūs izbaudāt viens otru un kopīgo laiku, kuru varat piedzīvot...
Armands: – ...vēl. (Abi smejas.)
Dace: – Kad nācām uz interviju, jau zinājām, ka būs ik pa laikam iekavās jāliek smejas. Mēs ļoti daudz muļķojamies. Man viņa joki un ķēmošanās liekas smieklīga. Humora izjūta, kas sakrīt, ir vēl viens ļoti svarīgs punkts.
Armands: – Vai tad es ķēmojos?