Intervija ar Zani Spudiņu. Mazāk ir vairāk

Skatoties Instagram ierakstus, manu uzmanību piesaistīja tas, ka tu ne tik daudz par putniņiem un puķītēm, bet par buldozeriem, frēzēm, topogrāfiju – ne tipiski sievišķīgi.

– Es savā ikdienas darbā esmu saistīta ar būvniecības procesiem, veicu to uzraudzību. Tā ir mana profesionālā ikdiena. Darbā iegūtās zināšanas noteikti ir palīdzējušas noticēt, ka varam to izdarīt arī paši sev. Taču, zinot, ka būtiski ir arī katras pašvaldības apbūves noteikumi, mēs, jau sākot domāt par savu māju, vērsāmies pie novada tā laika galvenās arhitektes. Nosūtījām ar roku zīmētu skici un jautājumu, vai ko šādu mēs vietā, kur bijām ieguvuši zemes gabalu – Užavas pagastā –, varētu būvēt. Saņēmām atbildi, ka principā varētu, bet īpašums ir piekrastes zonā, tādēļ būtu vēlams divslīpu jumts. Sākotnēji mūsu iecere bija par plakanu, modernu jumtu. Šobrīd varu teikt, ka šis ieteikums bija vērtīgs, visā šajā procesā ir vērtīgas konsultācijas ar savas jomas meistariem. Bet patiesībā jau Instagram konts radās tādēļ, ka man bija telefons, kurā nevarēju saglabāt visas bildes, bet gribējās dokumentēt ceļu, kādu esam gājuši. Ja godīgi, es apzinos, ka daudziem tās praktiskās lietas nemaz nešķiet interesantas un labāk patīk ieraksti par skaistām tulpēm vāzēs.

Tu bez idilles parādi arī to, ka ir skarbā puse. Nereti cilvēkiem, kuriem iepriekš ar laukiem nav bijusi saskare, veidojas pārlieku romantizēta vīzija, kurai seko vilšanās. Jūs ar vīru esat tipiski pilsētnieki?

– Es esmu tipiska pilsētniece, bet mans vīrs sākotnēji dzīvoja Ventspilī. Taču daļa viņa bērnības pagāja arī laukos, tostarp Popes pagastā. Tieši nesen mums bija izbrauciens uz Popes muižu, kur Jānis man un bērniem stāstīja savas atmiņas, kā Popes skolā bija jākrāmē malka, jāšķiro kartupeļi, stāstīja par fantastisku sporta skolotāju, ar kuru ziemā gājuši slēpot. Mājās bijusi cūka, kas bija tā pieradināta pie cilvēkiem, ka, lai varētu izbraukt no mājas un dzīvnieciņam nebūtu stress, cūkai atskaņoja radio, lai ir sajūta, ka apkārt cilvēki. Protams, no bērnības saglabājas pozitīvākās atmiņas, bet laikam tad, kad cilvēks pārkāpj trīsdesmit gadu slieksnim, kaut kas domāšanā mainās, pat ja tai pilsētas dzīvei arī nav ne vainas.

Kas mainās?

– Sākām sapņot par to, ka gribētos no rīta sētā iziet ādama apģērbā un noplūkt ābolu savā dārzā. Mums patīk ar traktoru braukāt. Kad draugi atbrauc, mēs sakāpjam piekabē un vienkārši braukājamies (smejas). Un, kad ikdienā ir intensīvs darbs, pēc tā prasās vairāk klusuma un vairāk rokas zemē. Man ļoti nepieciešams sazemējums, un man vajag mežu. Daudziem vajag jūru un upes, bet man vajag mežu, kokus man vajag apķert. Pilsētā tomēr pat koki ir ar citu enerģiju. Un tā sākām lūkoties pēc savas zemes. Naudas mums bija tik, cik bija, zinājām, ka nekādus kredītus neņemsim, jo esam izgājuši maksātnespējas pieredzi krīzes laikā. Pieredze vērtīga, varam šodien daudz no tā iedot arī citiem cilvēkiem, bet tomēr – smaga. Līdz ar to apziņa par to, ka mazāk ir vairāk. Nevajag iedomātu priekšstatu un reklamētu stereotipu dēļ dzīvot tā, kā tu nevari atļauties.

Izveidot savu mājvietu laukos jau nav lēts prieks.

– Zemi šajā vietā ieguvām ar vīra ģimenes atbalstu, tāds kā pūra gabals. Paskatījāmies vēsturiskās kartes, un, lai arī Mikas ir sens latviešu vārds, kas apzīmē mājas, un tādu nosaukumu vietai bija izvēlējies mana vīra tētis, kartēs redzams, ka burtiski pāris simtu metru attālumā ir bijušas Ziemeļu mājas. Tāds vārds tagad ir mūsu vietai. Pašvaldība deva piekrišanu nosaukuma maiņai, kaut arī var nedot. Tādam ierosinājumam ir jābūt pamatotam, un vēsturiskais ir pietiekams pamatojums. Taču te atkal viens knifiņš. Gaidīju, kad sistēmās šis nosaukums nomainīsies, bet nemainījās un nemainījās. Izrādās, māju nosaukums un adrese ir divas dažādas lietas, divās dažādās datubāzēs. Tādēļ nācās rakstīt vēl vienu iesniegumu. Šī procedūra nekur nav aprakstīta, to der zināt.

Jūs sākāt tā burtiski klajā laukā, no nulles?

– Daudz nozīmē tas, ka uz īpašumu ved gana labs, grantēts ceļš, no kura līdz mūsu zemei vairs nebija tālu. Turklāt pašvaldības ceļa galā ir strupceļš, līdz ar to nav aktīvas kustības, bet blakus ir apstrādāti vietējā zemnieka tīrumi. Taču pats zemes gabals bija tāds, kur trīsdesmit gadus nekas nebija darīts. Ņemot vērā, ka tur kādreiz bija fermas, teritorijā bija padomju laika kultūrslānis, atmata un kārkli. Uzrunājām vienu zemnieku, otru, lai teritoriju sakārtotu, bet neviens negribēja laisties tajā zemē iekšā, baidījās sabojāt tehniku. Tad nolīgām lielo frēzētāju. Tur iznāca laukā neiedomājamais – drātis, dakšas, lāpstas, stiklu kaudzes. Rezultāts bija uzfrēzēta masa un patiesībā tad likās viss tik briesmīgi, tik skumji. Turklāt frēzēšana notika pavasarī, ieguvām arī dziļas rises. Nācās meklēt nākamo risinājumu. Pieaicinājām speciālistus, lai saprastu, ko tālāk. Secinājums – vajadzīgs buldozers. Un bija mums arī buldozers. Tagad viss ir smuki, jau otru gadu pļaujam un veidojas zālājs. Ar dārznieka ieteikumu tikām galā arī ar dadžiem zālājā.

Un elektrība? Ierasti neesošā mājvietā arī tas ir dārgs prieks.

– Te atkal palīdzēja zināšanas, jo ir tā, ka, rakstot pieprasījumu Sadales tīklam, arī pats var izteikt ierosinājumu par to, kā redzi kabeļa pievilkšanas risinājumus. Tā arī mums sākotnēji Sadales tīkls piedāvāja vienu variantu, ko mēs noraidījām, piedāvājām savu, kas arī tika akceptēts un bija finansiāli izdevīgs. Tad nu mums beidzot bija arī elektrība, mēs priecīgi – varam uzlikt pretodu lampu (smejas).

Un ūdens no krāna?

– Zemes gabals ir salīdzinoši mitrs, ir augsti gruntsūdeņi un grants – māla augsne, kas neļauj ar skalošanas metodi izveidot spici dzeramā ūdens ieguvei, ko sākumā pašu spēkiem mēģinājām. Tad atkal talkā jāsauc sava amata meistari. Mums izstrādāja projektu, kā ierīkojama grāvju sistēma. Tāpat atklājās, ka vieta ir meliorēta, tikai sistēma nestrādā. Risināsim, un, kad tiksim galā ar augsto gruntsūdeņu līmeni, varēsim atrisināt arī ūdens ieguves jautājumu. Pagaidām mums vēl ūdens no krāna netek.

Saprotu, ka jūsu filozofija ir – māja optimālā izmērā, nekā lieka, un tā, ka pašu rokām var uzbūvēt?

– Tieši tā. Mājai ir jau gatavs projekts, bet būvēt sāksim ar saimniecības māju, kurai jau sagatavoti pamati, tā taps šogad. Tāpat plānojam šogad izveidot pamatus dzīvojamajai mājai. Pamatus veidojam no pāļiem, tādēļ šis posms mums iekavējās, jo karš sadārdzināja metāla cenas. Šobrīd tās kritušās un nogaidīšana ir atmaksājusies. Darām tik, cik konkrētajā brīdī varam atļauties, un tādā tempā, kā varam izdarīt. Saimniecības māju izmantosim, kamēr taps dzīvojamā māja, lai ātrāk iet pēc tam uz priekšu, lai vairs nav jābraukā un varam tur būt pēc iespējas ilgāk. Gribas jau sākt baudīt.

Izskatās, ka jūs baudāt arī šo procesu.

– Jā, mēs to darām ar baudu. Citi cilvēki iet uz kino, citi brauc uz teātri, brauc uz Rīgu, Kuldīgu atpūsties. Mēs atpūšamies, darbojoties savos Ziemeļos, kaut patiesībā esam reāli pārguruši. Taču gulēt pēc padarītā ejam ar smaidu līdz ausīm. Mēs darām savā ritmā, paļaujamies uz sajūtām, tai skaitā interjera izvēlē. Tā daudzi risinājumi paši atnāk. Piemēram, virtuves virsmu es biju izdomājusi pavisam savādāku, bet, ieejot veikalā, ieraudzīju citu. Man to vajag, neskatoties uz to, ka Jānis jau bija iegādājies materiālus virsmas uzstādīšanai, bet manis izvēlētā prasīja pavisam citus. Samainījām, izdarījām, un ir wow. Tā es mācos arī aizvien vairāk uzticēties intuīcijai, jo man tā ir spēcīga, tikai jāpaļaujas.

Un kā te ar uzticību speciālistiem – projektētājam, arhitektam?

– Savā ziņā arī stāsts par arhitektu ir stāsts par intuīciju un paļāvību uz to. Arhitekta meklējumi bija diezgan sarežģīti. Mēs izvēlējamies ventspilnieku, kurš tagad praktizē Rīgā. Man patīk viņa rokraksts, bet es zinu, ka labas lietas maksā dārgi, un nojautu, ka šo arhitektu nevaru atļauties, tādēļ sākotnēji uzrunāju citus. Diemžēl ne visai veiksmīgi – man likās, ka nedzird, ko es saku. Taču tad saņēmos un uzrunāju sākotnēji noskatīto, un mums izdevās vienoties. Viņš pateica, ka esam viņa labdarības projekts, kaut man likās, ka ar visu labdarību pakalpojuma summa bija lauķiem ļoti cienījama (smejas). Man plānojums bija galvā, pusgadu par to domājam. Mums tur nav neviena lieka kvadrātcentimetra. Taču vēl viens interesants moments bija tas, kā māja būvprojektā tika novietota uz zemes gabala. Es iepriekš biju pateikusi, kur jānoliek, taču arhitekts nolika citur – vietā, kur nākas nozāģēt divus kokus. Es sākumā dusmīga, taču, kad atbrauca rīkstnieks – domā, ko gribi. Ar šo it kā kļūdu sanāca tā, ka virtuve būs izvietota tieši uz uguns āderes – vislabākā vieta mājas pavardam. Savukārt guļamistabas visas no āderēm brīvas! Tie divi ziedojamie koki ir blīgznas, nebūs ļoti žēl, jo mums ir arī skaists ozols, kuru atbrīvojām, lai tas var veidot savu vainagu. Cauri sētai skrien aļņi, ir ļoti skaisti. Divi kilometri līdz jūrai, no mājām iet stiga cauri valsts mežiem, tas arī ir ļoti skaists, tāds samtains. Un sēnes tur ir – esmu kaislīga sēņotāja, un maniem suņiem būs kur izskrieties.

Vairākiem suņiem?

– Viens jau mums ir, un otram brauksim uz Ungāriju pakaļ. Mums jau bija divi sunīši, bet abi rudenī aizgāja. Tad domāju, nē, neņemšu vairs nekad suņus. Taču izlasīju sludinājumu, ka sunīti, kurš sešus gadus vecs un izmantots vaislā, met laukā, jo kucīte vairs nevar dzemdēt. Pēros pēc tā suņa uz Lietuvu. Atvedām mājās un devāmies veikt sterilizāciju. Vetārsts pateica, ka dzemdē jau ir audzējs, tā jāņem ārā. Izārstējām, nu mums ir angļu buldodziņš, un sunītim tagad ir tādas vecumdienas, tāda vecenīte mums tagad ir! Taču, tā kā mums vienmēr bijuši divi suņi, tad, šo izglābjot, sapratām, ka tomēr atkal mums būs divi.

Vēl vienu nabadziņu glābsiet?

– Nē, nē, šis būs kucēns, jau rezervēts, vācu dogs. Un es gribu arī pundurcūciņu. Es jau iedomājos, kā tā skries pa māju tādā skripi–skripi skaņā.

Mājas kvadrātcentimetros arī cūciņu un suņus ierēķināji?

– Jā, protams.

Un bērniem un mazbērniem arī atstāji vietu?

– Tad, kad mēs būsim pabeiguši būvēt, bērni jau būs lieli. Mazbērniem būs, kur palikt, bet māja tiešām ir mums diviem. Ja tu dzīvo laukos, tu taču uzturies ārā. Ziemā, kad atbrauc no darba, ej gulēt. Mums bija ļoti liela māja, zinu, ko nozīmē, ka ir baltā skapja istaba, brūnā skapja istaba (smejas), tas ir lieki.

Kādā laika nogrieznī redzi savu mazo paradīzi esam gatavu?

– Līdz pilnai iekšējai apdarei pieci gadi vēl varētu paiet.

Kas līdz šim ir bijis izaicinošākais šajā procesā?

– Zini, es neko tādu nevaru pateikt. Esmu tāds cilvēks, kā viens no maniem skolotājiem teica – ir Vēži pēc horoskopa, kaut es neesmu, bet tāds tips, kas, lai tiktu pāri sliedēm no vienas puses uz otru, ja vajadzēs, sagrauzīs sliedi. Ja man ir izaicinājumi, tad man ir sajūta, ka es dzīvoju.

Un iedvesmojošākais?

– Mans iedvesmas avots ir vīzija, ka mēs dzīvojam savos laukos, braucam ar to traktoru un tā piekabē ir mazbērni. Jo, redzi, maniem bērniem, kad viņi bija mazi, nebija lauku, uz kuriem aizbraukt, un man gribas, lai maniem mazbērniem ir. Lai var iemācīt viņiem to zemes sajūtu. Latviešiem svarīga ir zeme. Dabā un darbā mēs ģimenēs kļūstam vienotāki un stiprāki.

Tu gribi lauzt patērētāju kultūras paradigmu, kas kļuvusi nomācoši valdoša?

– Jā, es negribu būt atkarīga, man ir svarīga pašpietiekamība un caur to neatkarība.