Atkarību problēmā redzama daļa aisberga

Pusaudža gados cilvēks saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, kas saistīti ar pieaugšanas procesu, personības veidošanos, un dažkārt tas notiek līdztekus pārsātinātam ikdienas ritmam, fiziskai un emocionālai slodzei. Viena no aktuālām problēmām jauniešu vidū ir atkarību izraisošu vielu lietošana, uz ko uzmanību vērš izglītības iestāžu darbinieki, vecāki un sabiedrība kopumā.

Viedierīču varā

Spriežot pēc pieredzes darbā ar jauniešiem, Pusaudžu resursu centra (PRC) Ventspils filiāles vadītāja, klīniskā psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova neslēpj, ka kopējā tendence pusaudžu atkarību problēmā nav iepriecinoša: «Es nedomāju tikai tās atkarības, ka saistās ar apreibinošo vielu lietošanu, bet arī procesu atkarības – viedierīču lietošanu, datorspēļu spēlēšanu un citu pārmērīgu aizraušanos ar kādu darbību, kas kļūst grūti kontrolējama. Kur vien paskaties, mēs redzam jauniešus ar telefoniem rokās – gan skolās, gan uz ielas – un ne tikai jauniešus.»

Atkarība no ierīcēm ir viena no mūsdienu cilvēka dzīvesveida iezīmēm – esam no tām atkarīgi, lai atvieglotu saziņu un informācijas apriti, atrisinātu problēmas, tiktu galā ar uzticētajiem pienākumiem. «Tāda šobrīd izskatās mūsu ikdiena,» piebilst Segliņa-Gluškova. Līdz ar to nav pārsteigums, ka, pēc klīniskās psiholoģes novērojumiem, atkarība no viedierīcēm ir arī viena no izplatītākajām pusaudžu vidū. Tad seko atkarība no cigaretēm, elektroniskajām smēķēšanas ierīcēm un alkoholiskajiem dzērieniem, bet visretāk līdzšinējā praksē nācies strādāt ar jauniešiem, kuriem ir atkarība no narkotiskajām vielām. Vērtējot uzskaitīto, speciāliste pieļauj, ka, visticamāk, šis saraksts ir pakārtots ierīču un vielu pieejamībai.

Lūgta minēt iemeslus, kas varētu paaugstināt atkarību veidošanās riskus, kā galvenos viņa minēja dzīves apstākļus un pieredzi, taču nozīmīgu lomu spēlē arī ģenētiskais faktors un personības rakstura iezīmes. «Mēs jau zinām, ka no nekā nekas nerodas, tāpēc uz atkarību riskiem ir jāskatās kā uz sekām. Un visām sekām ir kāds sākums,» pārdomām rosina Segliņa-Gluškova, piebilstot, ka bieži vien atkarību veidošanās riskus veicina dažādu iekšējo bioloģisko un ārējo, vides un sociālo faktoru ietekme. Sevišķi viņa izceļ dzīves apstākļus un sociālo vidi, kuros iezīmējas kāds negatīvs aspekts, piemēram, nepietiekama veselības aprūpe, nabadzība, vide, kur dominē antisociālas normas, sociālā atbalsta trūkums, diskriminācija, atstumtība. «Vardarbīgas attiecības ģimenē vai skolā, pārlieku stingra audzināšana, vājas sekmes mācībās, aktivitāšu trūkums ārpus skolas ir ļoti būtiski atkarību risku veicinošie faktori. Vecumposms kā tāds ir vairāk pakļauts ar to, ka tam ir raksturīgs kritikas trūkums un liela vienaudžu ietekme,» pauž klīniskā psiholoģe, sevišķi uzsverot to, ka vecāku ikdienas ieradumiem un uzvedībai, tostarp atkarībām, ir īpaši veicinoša ietekme.

Šobrīd palīdz 12 pusaudžiem

PRC Ventspils filiālē pamatā tiek piedāvātas divas programmas: viena no tām paredzēta jauniešiem, kurus skārusi depresija un garastāvokļa traucējumi, otra – pusaudžiem ar atkarību risku. PRC Ventspils filiāles vadītāja, klīniskā psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova skaidro, ka minētās otrās programmas tiešais mērķis ir mazināt jauniešu atkarību risku un to veicinošos faktorus. Lai to panāktu, sevišķa uzmanība tiek veltīta jauniešu vajadzībām, piemēram, ar speciālistu atbalstu jaunieši mācās plānot veselīgu ikdienas režīmu, izprotot tā nozīmi, tāpat arī tiek veicināta motivācija mācīties, interese par dzīvi, nākotni un daudzpusīgām iespējam. Vienlaikus tiek uzlabotas jauniešu komunikācijas prasmes, viņi sāk vairāk apzināties un spēj kontrolēt savas emocijas un uzvedību, tādējādi kļūstot patstāvīgāki un vairojot spēju uzņemties atbildību. Citiem vārdiem runājot, šajā programmā, kas ilgst aptuveni sešus mēnešus, jauniešiem tiek mācītas un izskaidrotas lielajai dzīvei vitāli nepieciešamas prasmes, ņemot vērā viņu personīgo pieredzi un individuālās vajadzības, turpina Segliņa-Gluškova.

Klīniskā psiholoģe skaidro, ka, izvērtējot jaunieša aktuālās grūtības, lai piemērotu atbilstošāko atbalsta programmu, bieži ir sarežģīti nodalīt vienas grūtības no citām, jo tās pārklājas. Piemēram, sarunā ar jaunieti, kuram novērota kāda atkarība vai pat vairākas, lielākoties vienmēr izkristalizējas arī emocionāli pārdzīvojumi. Un arī otrādi – pusaudžiem, kurus skārušas emocionālās sfēras grūtības, piemēram, trauksme, nomāktība, vientulība u. c., ļoti bieži novērojamas arī atkarības pazīmes vai to veidošanās riski. «Tāpēc šīs grūtības viena otru neizslēdz un savstarpēji ļoti bieži iet roku rokā,» skaidro Segliņa-Gluškova.

Pagājušajā gadā Ventspilī šajā programmā atbalsts tika sniegts vairāk nekā 20 jauniešiem, savukārt šobrīd – 12 pusaudžiem. Taču kopumā PRC Ventspilī regulāri apmeklē 41 jaunietis. Jāpiemin, ka šogad Ventspils filiālē jauniešiem būs pieejams atbalsts vēl vienā programmā, kas piemērota pusaudžiem ar paškaitējošu uzvedību un suicīda (pašnāvību) risku. Šī atbalsta programma bāzēta dialektiski biheiviorālās terapijas pieejā.

Pamanīt sarkanos karodziņus

Vaicāta, kāpēc jauniešiem veidojas atkarības, Segliņa-Gluškova vērsa uzmanību uz divām izplatītākajām motivācijām jauniešu vidū, kāpēc pusaudži sākt lietot atkarību izraisošās vielas vai pievērsties atkarību izraisošiem procesiem. Viena no tām ir vēlme mazināt nomāktu garastāvokli, kas saistīts ar tādām negatīvām izjūtām kā neapmierinātība, īgnums, dusmas. Savukārt otra motivācija ir uzturēt atkarību izraisošo vielu vai procesu efektu – atkārtot, paildzināt, atkārtoti izjust sajūtas, kas lietošanas procesā rodas. Taču vienlaikus atkarību veidošanās risku ietekmē arī jau iepriekš minētie pastiprinošie faktori – atbalsta un sapratnes trūkums, konfliktējošas attiecības ar vecākiem un vienaudžiem, kā arī neapmierinātas pamatvajadzības ikdienas aprūpē. «Tik daudz kur tiek uzsvērta siltu attiecību nozīme ģimenē un to ietekme uz jauniešu psihoemocionālo veselību. Un tik tiešām – tiklīdz uzlabojas savstarpējais kontakts jaunietim ar vecākiem, tā samazinās problemātiskā uzvedība un kaitīgie ieradumi,» pieredzē dalās klīniskā psiholoģe.

Izmaiņas uzvedībā (bieži izpaužas kā noslēgšanās, izvairīšanās, motivācijas un interešu zudums, bieža vai pastāvīga nomāktība), sekmju pazemināšanās, bieži skolas kavējumi ir pirmie signāli, ka ģimenei un līdzcilvēkiem jaunietim jāpievērš pastiprināta uzmanība un, iespējams, arī jāmeklē palīdzība pie speciālistiem. Pēc klīniskās psiholoģes sacītā, jauniešiem nav izpratnes, viņi neapzinās un pat netic kaitīgo vielu lietošanas negatīvajai ietekmei un sekām: «Dažkārt nākas dzirdēt pārsteidzošus argumentus, kuriem jaunieši patiešām tic, un šķiet, ka pieaugušie vienkārši ir izdomājuši pasakas par atkarībām. Ja viņiem būs pietiekama pozitīva pārliecība par to, kāda ir atkarību negatīvā un postošā ietekme uz dzīvi, tā kļūs par motivāciju atturēties. Tāpat arī bailes sabojāt attiecības ar sev svarīgiem cilvēkiem. Tieši tāpēc labs kontakts, savstarpēja sapratne, uzticēšanās un siltas attiecības ir svarīgs priekšnosacījums it visam.»

No prestiža līdz narkotikām

Edijs Klaišis ir uzvarējis cīņā ar alkohola un narkotiku atkarībām, un, lai pēc iespējas mazāk jauniešu nonāktu līdzīgā gūstā, vairākās Latvijas pilsētās, tostarp arī Ventspilī, atvēris OPEN Radošos centrus – tā ir vieta, kur jaunieši vecumā no 13 gadiem var pavadīt savu brīvo laiku, radoši izpausties, tikt uzklausīti, justies labi un pieņemti.

«Šī problēma Latvijā ir milzīga. (..) Mēs pat nespējam aptvert, cik nopietna tā ir,» sarunu iesāk Klaišis. Daloties pārdomās par atkarību rašanās cēloņiem, viņš neslēpj, ka ir «ļoti liels skolu reitingu pretinieks». Viņš ir pārliecināts, ka vairums skolēnu, kas izglītību iegūst skolās, kas ir reitingu topa augšgalā, pilda savu vecāku ambīcijas, jo tas skaitās kruti, ar to var lielīties. Turklāt bieži uz šiem jauniešiem tiek izdarīts spiediens, liekot noturēt latiņu, lai tikai sekmju dēļ nenāktos mainīt skolu, kas ģimenei būtu liels kauns. Klaišis pastāstīja, ka Rīgā reti, bet regulāri atbalsta centru apmeklē puiši no prestižākajām Rīgas skolām: «Nevienam nav noslēpums, ka es esmu cilvēks ar pietiekami lielu stāžu gan alkohola, gan narkotiku lietošanā, bet man atkārās žoklis pēc tam, kad viņi pateica, ko ir izprovējuši no narkotikām.» Vaicāti – kāpēc, jaunieši atbildējuši, ka viņu dzīvē nav nekā cita, izņemot mācības, un narkotiku lietošana ir veids, kā visātrāk kaut uz brīdi no visa pazust – grūtībām skolā un emocionālā spiediena mājās. «Tā diemžēl ir realitāte, lai kā mums, pieaugušajiem, negribētos to atzīt,» nosaka Klaišis.

Viņaprāt, papildu problēmas jau tā sarežģītajā situācijā veicina arī tas, ka Latvijā nav dekriminalizēta marihuāna, jo tā ir iespēja attīstīties pagrīdes narkotiku tirgum, un tālākais notiek nekontrolējami. «Jaunieši, domādami, ka iegādājas zālīti, patiesībā iegādājas ļoti, ļoti zemas kvalitātes marihuānu, kas ir izmērcēta ķīmijā, un, šo draņķi pīpējot, protams, veidojas ķīmiskā atkarība un viņi pāriet uz stiprākām narkotikām,» savus uzskatus pauž Klaišis. Viņaprāt, Latvijā jāsāk ar sabiedrības izglītošanu: «Nedzīvosim ilūzijās! Tad, kad es dzirdu tekstus – karš pret narkotikām... Nu, beidziet! Ko jūs tur runājat? Karu esat zaudējuši, pat neuzsākuši. Narkotikas ir bijušas un būs pilnīgi visos laikos, un Latvija nav atsevišķa planēta. Arī Latvijā tās ir bijušas un vienmēr būs, tieši tāpēc sabiedrība ir jāizglīto, bet jādara tas saprotamā valodā, nevis baidot.» Tā ir absurda situācija, ka skolās jauniešiem stāsta, ka, piemēram, marihuāna rada ķīmisko atkarību, bet tajā pašā laikā internetā plaši pieejama pretēja informācija – ka no marihuānas neveidojas atkarība un tā neveicina pāriešanu uz stiprākām narkotikām. «Kam viņš tic? Lielākajai daļai pasaules vai vienai saujiņai ekspertu Latvijā?» pārdomām rosina Edijs. «Parasti saku – pasakiet jauniešiem, ka tas, ko jūs stāstāt, attiecas uz to zemās kvalitātes marihuānu, kas ir izmērcēta ķīmijā. Kāpēc lai jaunieši ticētu, ja pašā sākumā viņiem melo.» Tāpat viņš iestājas pret saltu un citu e-cigarešu aizliegšanu, jo tā tikai tiktu pavērtas plašas iespējas nelegālo preču tirgotājiem internetā un citās platformās, kas jauniešiem ir pieejamas. Un šādā gadījumā zūd iespēja apzināt reālo situāciju un sekot tai līdzi.

Mūsdienu jaunieši nav tie, kurus aptīt ap pirkstu, jo viņiem pieejamās informācijas apjoms ir milzīgs, un dažkārt jaunieši daudz labāk prot filtrēt informāciju nekā pieaugušie. Mūsdienu paaudze ir ļoti izglītota. «Ir jārunā ar jauniešiem, un nevis pamācošajā tonī un biedējošajā stilā, bet kā ar līdzvērtīgu cilvēku,» uzskata Klaišis.