Piena krīzi zemnieki izjūt dažādi

Valstij jāpievērš uzmanība

Ventspils novadā šobrīd reģistrētas 28 saimniecības, tai skaitā pašnodarbinātie, kas nodarbojas ar piensaimniecību. Dažāds ir arī ganāmpulku lielums. Novads var lepoties gan ar produktīviem un lieliem pienražotājiem, kā, piemēram, z/s Jāņlejas, kurā ir vairāk nekā 500 slaucamu govju, gan saimniecībām, kurās ir mazāk par desmit govīm, liecina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Ventspils biroja vadītājas Īrisas Rozes-Posumas sniegtā informācija. Līdz ar to krīzes smagums, kas gulstas uz saimniecībām, arī ir dažāds. Turklāt to ietekmē arī daudzi citi faktori, tostarp – noslēgtie līgumi ar piena pārstrādātājiem, kredītsaistību apjoms, kā arī esamība vai neesamība kādā no piensaimnieku kooperatīviem. Tie, kuri ietilpst kooperatīvos, kam pieder arī kāda no pārstrādes rūpnīcām, šobrīd atrodas nosacīti labākās pozīcijās. Tāpat par to, ka nāksies izkaut ganāmpulkus tik skaļi nekliedz tie, kuri savās saimniecībās dažādojuši ražošanu un nenodarbojas tikai ar piena lopkopību, jeb tie, kuriem ir drošības spilvens vismaz pāris mēnešiem.

Jāņleju pārstāvis Artis Kuģenieks Ventas Balsij neslēpj, ka, ja piena cenas paliks tikpat zemas vai vēl turpinās kristies, situācija piensaimniekiem kļūs nepārdzīvojama. Esot jāņem vērā, ka šobrīd ne tikvien kritusies piena cena, bet pērn būtiski pieaugusi arī tā ražošanas pašizmaksa. Ja nekas nemainīsies, tad arī tie, kuriem visi blakus faktori jeb drošības spilveni ļauj šo zemo cenu krīzes periodu vismaz pāris mēnešus pārdzīvot, bez valsts iejaukšanās ilgi vairs neizdzīvos. Arī Kuģenieka ieskatā būtu jāpieņem risinājumi, kas liegtu tirgotājiem un ražotājiem šādi nospiest pie zemes piena cenas. Tādēļ, ja piensaimnieki tomēr netiks sadzirdēti, nāksies iesaistīties arī protesta akcijās, uzskata Kuģenieks. Vienlaikus zemnieks neslēpj: pārliecība, ka izdosies panākt to, ka stratēģiski un ilgtermiņam sakārto piena lopkopības nozari, kas valstiski nav izdarīts visus iepriekšējos gadus, kopumā nav liela.

Par protestiem domas atšķiras

Lai arī ar piena cenas kritumu saskaras visi, tomēr neviennozīmīga ir attieksme pret protesta akcijām, uz kurām aicinājumi izskanējuši jau no vairākām zemnieku organizācijām.

SIA Akmeņkalni īpašnieks un mūspusē labi pazīstamais zemnieks Kārlis Akums, Ventas Balss sazvanīts, saka: «Jūs neesat īstajam piezvanījuši, es nesūdzēšos!» Pieredzējušā lauksaimnieka ieskatā, šobrīd nav pamata prasīt no valsts papildu kompensācijas. Nenoliedzot, ka piena iepirkuma cenas samazinājums ir būtisks, Akums atgādina, ka valsts zemniekiem jau maksā subsīdijas par ganāmpulku un arī tā ir vērā ņemama summa, tādēļ nevar teikt, ka valsts neatbalsta piena ražotājus. Pēc Akuma domām, daļa atbildības jāuzņemas arī katram saimniekam, jo «jāstrādā ir produktīvi, ir jāapdomā, cik ņemt kredītus, dažs labs ir sagrābies par daudz neapdomīgi un šobrīd netiek galā». Taču arī Akums uzsver, ka gan piena ražotāji, gan pārstrādātāji ir tirgotāju ķīlnieki un ražotāja, pārstrādātāja un tirgotāja proporcija cenā, ko par pienu un tā produktiem samaksā pircējs veikalā, nav samērīga. «Nevajadzētu būt tā, ka visvairāk saņem tirgotājs,» norāda Akums un nenoliedz, ka tieši šādā virzienā uz problēmas risinājumu būtu jāskatās arī valdībai, meklējot ceļus, kā šo proporciju mainīt. Akums atklāj, ka viņa saimniecībā šobrīd ir ap 180 slaucamu govju un saražotais piens nonāk Tukuma piena kombinātā. Pēc viņa domām, labā situācijā neatrodas arī Latvijas piena pārstrādātāji, tādēļ zemniekiem piena ražotājiem jābūt saprotošākiem pret situāciju.

Tik optimistisku viedokli gan nepauž z/s Cerība īpašniece Elīna Uzpila. Arī viņas saimniecību nevar saukt par mazu, to veido pusotra simta govju ganāmpulks, taču piena krīzi viņa šobrīd izjūt smagi, atklājot, ka dažu mēnešu laikā iepirkuma cena nokritusi ievērojami un šobrīd nākas to atdot par 29 centiem litrā. «Vēl pirms diviem mēnešiem bija 49 centi par litru. Protams, ka tā ir krīze,» atklāj saimniece. Ganāmpulka samazināšana saimniecībā netiek apsvērta, taču palīdzību un risinājumus no valsts saimniecībā tomēr gaida. Elīna nepiekrīt zemkopības ministra Didža Šmita paustajam viedoklim, ka piena lopkopība ir tikai bizness, tādēļ tai arī jādarbojas pēc tīriem tirgus principiem, negaidot iejaukšanos no valsts. Viņas ieskatā, ministram šobrīd būtu jācīnās par piensaimnieku interesēm un jāpiedāvā risinājumi krīzes situācijā. Vienlaikus Elīna apgalvo, ka tādās protesta akcijās, kas aicina nenodot pienu pārstrādei, bet realizēt to tiešā tirdzniecībā, piedalīties neplāno, skaidrojot, ka nav reāli iztirgot to piena apjomu, kādu saimniecība saražo. Cerības piens šobrīd nonāk Talsu pienā. Elīna atklāj, ka piensaimnieku vidū klejo versija, ka pie zemās piena cenas vainojami arī piena pārstrādātāji, kuri savstarpēji vienojušies, jo iepriekšējā gadā piena iepirkuma cenas bija augstas, kas savukārt veidoja sarežģītu situāciju pārstrādes sektorā.

Šobrīd stabilāk var justies tie mazie zemnieki, kas pienu pārstrādei nenodeva arī iepriekš. Viens no mazajiem zemniekiem Popes pagastā neslēpj, ka laikā, kad piena iepirkuma cenas bija augstas un tikpat augstas bija degvielas cenas, piena uzpircējs, ar kuru saimniecība pirms tam sadarbojās jau desmit gadus, pēkšķi atteicies braukt dažus liekos kilometrus pēc piena. Apstākļu spiesti, zemnieki izslaukto pieniņu sākuši pārstrādāt un produkciju vietējiem realizēt paši. Tas prasot papildu darbu, bet pieprasījums ir. Līdz ar to viņu dzīvē un finansēs arī šobrīd krīzes situācija nav iestājusies.

Ministrs piesardzīgi skarbs

Zemkopības ministrs Didzis Šmits sākotnēji, reaģējot uz zemnieku pieprasījumiem rīkoties, bija nogaidošs un ar naudas maisu pie krīzes skartajiem skriet nesolīja. Par to arī saņēma pārmetumus. Šmita ieskatā, krīzes risinājumiem būtu jābūt tādiem, kas ne tikai apdzēš ugunsgrēku nozarē, bet dod arī ilgtermiņa risinājumu. Šobrīd ministrijā top informatīvais ziņojums valdībai, kurā būs iekļauti iespējamie risinājumi. Tostarp arī Latvijas zemkopības ministrs tāpat kā Lietuvas ministrs nosūtījis vēstuli Eiropas Komisijai ar lūgumu reaģēt uz krīzes situāciju valstī, piešķirot finansējumu no Eiropas Savienības fonda, kas paredzēts šādām situācijām. Taču, lai šo mehānismu iedarbinātu, ir nepieciešami vairāki mēneši. Tāpat Šmits licis noprast, ka šobrīd Saeimā esošā 2023. gada budžeta projekta kontekstā nekādas izmaiņas saistībā ar piena krīzi, visticamāk, netiks veiktas. Tomēr viens no iespējamajiem risinājumiem ir budžetā atvēlētais 59 miljonu apjoms maksājumiem lauksaimniekiem ārpus Eiropas fondu subsīdijām. Ja zemnieki savstarpēji savas nozares iekšienē spētu panākt vienošanos, Šmits neizslēdz iespēju lielāku summu no šīs naudas šogad atvēlēt tieši piensaimniekiem. Kā piemēru ministrs min situāciju ar Āfrikas cūku mēri, kad tika skarta cūkkopības nozare, kas likumsakarīgi arī dabūja lielāku atbalstu. «Jo kādam ir jāatņem, lai kādam iedotu vairāk,» uzskata ministrs.

Raidījumā 900 sekundes uz norādi, ka zemniekiem tomēr šobrīd nav laiks ilgi gaidīt, ministrs norādīja, ka tādā gadījumā ir jāpārdomā, ka nozarē kopumā kaut kas nav kārtībā, jo «ja beigas nozarei var iestāties divu nedēļu laikā, tad kaut kas nav kārtībā, kaut ko mēs darām ne tā». Kā vienu no galvenajām problēmām Šmits min arī Latvijas piena pārstrādes konkurētspēju, ko salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju būtiski ietekmē arī darbaspēka nodokļu apjoms. Latvijā darbinieks, kurš saņem 1000 eiro algu uz rokas, uzņēmējam izmaksā par 100 eiro mēnesī dārgāk, nekā tas ir kaimiņvalstīs. Ja investoram ir jāizdara izvēle, kurā no valstīm investēt, attīstot, piemēram, jaudīgu piena pārstrādes rūpnīcu, tad, visticamāk, izvēle ir skaidra, uzskata Šmits.

Problēmas sakne vēl rokama

To, ka piena nozarē problēmas ir daudz dziļākas un ilgstošākas nekā šī brīža piena krīze, apliecina arī daudzi citi Ventas Balss aptaujātie nozares pārstāvji. Jāsaprot, ka piena nozarē ir trīs galvenie posmi: piena ražotājs, kuru šobrīd krīze skar vissmagāk, tad seko piena pārstrādātājs, kas savukārt daļu no smaguma nozarē iznesa pagājušajā gadā, kad piena iepirkuma cenas bija augstas un augstas bija arī pārstrādes izmaksas, un kā noslēdzošais posms ir piena tirgotājs. Par to, kuram šobrīd jāuzņemas atbildība par zemajām piena iepirkuma cenām, notiek karstas diskusijas. Kā viens no galvenajiem iemesliem tiek minēts fakts, ka Lietuva, kas zaudējusi iespēju pārdot savu pienu Ķīnas tirgum, būtiski ietekmējusi piena piedāvājuma apjomu Baltijas tirgū. Ir izveidojusies ievērojama pārprodukcija. Taču zemnieki nesteidzas šo versiju pieņemt kā galveno argumentu un izsaka bažas, ka notikusi vienošanās arī starp piena pārstrādātājiem, kas izmanto situāciju, lai atgūtos no grūtās situācijas pagājušajā gadā.

Tomēr lielāko akmeni piensaimnieki met tieši tirgotāju lauciņā. Tiek lēsts, ka tirgotājs piena produktiem mēdz uzlikt pat vairāk nekā 100% uzcenojumu. Līdz ar to tiek gaidīti pasākumi no valdības, lai tiktu rasti legāli mehānismi, kā šo tirgotāju patvaļu ietekmēt. Tāpat vietējie zemnieki un arī ražotāji pārmet tirgotājiem, ka veikalu plauktos Latvijā saražotās produkcijas ir pārāk maz, bet no kaimiņvalstīm un arī Polijas – nesamērīgi daudz. Arī augstais tirdzniecības uzcenojums negatīvu ietekmē Latvijas ražotājus, jo, ja cena veikala plauktos ir lielāka, bet iedzīvotāju pirktspēja mazāka, tad pieprasījums pēc produktiem krītas un sākas savstarpējās ietekmes loks, kas noved pie tā, ka arī piena cenas krītas. Kā viens no risinājumiem, ko piensaimnieki un ražotāji piedāvā valdībai, ir pievienotās vērtības nodokļa mazināšana, taču tādā gadījumā tai būtu jānotiek komplektā ar tirgotāju kontroli, lai nesanāktu tā, ka ieguvumu, ko sniegtu nodokļa samazinājums, piesavinātos piena tirgotājs.

Iespējamie risinājumi neskaidri

Ņemot vērā, ka situācija piena nozarē ir kļuvusi karsta un jautājums nokaitēts līdz iespējamām protesta akcijām pie Ministru kabineta ēkas Rīgā, spraiga kļuvusi arī savstarpējā diskusija – gan starp zemniekiem un to dažādajām pārstāvniecības organizācijām, gan starp ražotājiem, tirgotājiem un politiķiem. Tomēr aizvien skaidras receptes, kas varētu ne tikai krīzi apdzēst, bet arī novērst tik krasas svārstības nākotnē, vismaz pagaidām nav. Liela neskaidrība pagaidām ir arī zemnieku vidū, nespējot formulēt konkrētas protesta prasības. Šobrīd skaidrs ir vien tas, ka Latvijas piensaimniecības nozare tādā apjomā un izpildījumā, kāda tā ir šobrīd, nav konkurētspējīga ne Baltijas, ne Eiropas mērogā. Līdz ar to būtu nopietni jāstrādā pie nozares stratēģijas, lai izvairītos no tāda scenārija, kāds piemeklēja cukura ražošanas nozari Latvijā. Pagaidām pirmais ieguvums no jau notikušajām protesta akcijām un palīgā saucieniem ir novērojums, ka piena produktu cenas mazliet kritušās arī veikalos, kā arī palielinājies pieprasījums pēc Latvijā ražotajiem piena produktiem.