Agates Lūses ikdiena paiet galvaspilsētas uzņēmējdarbības virpulī, bet brīvajā laikā viņa izzina savu dzimtu. Tā sakņojas Ventspils pievārtē - Popes muižas vēsturiskajā teritorijā. Agate palīdzējusi rast ciltskoka pavedienus arī citiem mūspusē, izveidojot virtuālu dzimtas pētnieku kopienu, un secinājusi, ka savulaik noslēgtā un mežainā piekrastes teritorija patiesībā ir gana unikāla.
Esi devusi impulsu daudziem ķerties pie sava ciltskoka veidošanas, bet kā tev, strādājot pavisam nesaistītā nozarē, sākās šī aizrautība?
– Dzīve man patiesi ir sadalījusies divās daļās: ir profesionālā Rīgā un otra, kas Ventspilī un tās apkārtnē. Abas šīs dažādās pasaules ir ļoti nošķirtas. Kaut nu jau ir arī daži saskares punkti, sadarbojamies ar Reini un Loretu Pižikiem, ik pa laikam Ancē uzrīkojam pasākumus, kur mācāmies klāt galdus, degustēt vīnus, kas ir mana profesionālā ikdiena. Bet, kā saka mani tuvinieki: lai es sāku smaidīt, vajag pajautāt, kas notiek manā dzimtas kokā (smejas). Tas pirmais pavediens jāmeklē bērnībā. Es piedzimu Ventspilī un daudz laika pavadīju pie opapa, Ernesta Reizenberga, kurš bija Popes un Ances dzimtu atvase. Opaps man nestāstīja klasiskās pasakas, bet stāstīja, kā viņam bērnībā gājis, būtībā es uzaugu pasakās par Popi. Tikai pasakas man tās palika līdz brīdim, kad aizbraucu uz ārzemēm. Kad esam tālu, dziļāk izjūtam saikni ar savām saknēm, un darbu virpulī Londonā sāku atcerēties opapa stāstus, sāku aizdomāties par to, kā mana ģimene starpkaru periodā tik ātri kļuva turīga, kaut viņiem bija tikai divdesmit gadi brīvībā doti. Tas mani ieinteresēja, sāku pētīt.
Atradi atbildes?
– Sapratu, ka viņi ar kokiem ir strādājuši, bijuši baronu koku pārvaldnieki jau vismaz no 18. gs. vidus. Kad barons pēc kara aizgāja, viņi turpināja šo nodarbi, tikai labums no darba tika pašiem. Protams, ka viss nav tikai skaisti, jo atklājas arī neglaimojošas lapaspuses – skandāli, plēšanās, mantas dalīšana. Bet es ieguvu atbildi uz jautājumu, kāpēc man vienmēr ir paticis strādāt sev, paticis darīt to, no kā citi atturas. Man šī Reizenbergu un Krautmaņu līnija ir interesanta.
Sāki meklēt saknes, esot Londonā?
– Jā, palīdzēja, ka nāca vaļā arhīvi onlainā. Varēju arī no ārzemēm redzēt dokumentus. Tas, protams, bija ļoti ilgs process. Sākotnēji arī ļoti vientuļš. Nākamais solis ir atrast domubiedrus, saprast, ka neesi viens muļķītis uz pasaules, kam interesē, no kurienes esi nācis un kāpēc esi tāds, kāds esi. Vēl viens grūdiens bija, kad Miera ielas mājā, kur mani vecvecāki bija nodzīvojuši teju gadsimtu, bija jātaisa remonts. Ierosināju mammai uzaicināt Ventspils muzeja speciālistus, ja nu viņiem rastos kas noderīgs novadpētniecības kontekstā. Vecvecāki bija Ventspilī nodzīvojuši visu savu mūžu. Muzejs atsaucās un uzrīkoja ekspedīciju bēniņos. Daļa no atradumiem, domājams, šobrīd atrodas Herberta Dorbes mājā. Opaps ar Dorbi bija labos draugos, manai mammai Dorbe veltījis dzejoļus. Tā sākās arī mana sadarbība ar Kasparu (Kasparu Puriņu – red. piezīme). Patiesībā, kad iebāzu šajā savu galvu, nebija doma, ka tas aizies tādā plašumā un es atradīšu, ka Pope ir tāda unikāla teritorija. Sākumā likās – izpētīšu savu dzimtu, salikšu visu pa plauktiem un pielikšu punktu. Bet tik vienkārši nebija.
Kāpēc?
– Ejot iekšā savā dzimtas kokā, sapratu, ka nu ir ziepes, jo nevar aprobežoties tikai ar vienu dzimtu. Ir aplams sākotnējais uzstādījums skatīties uz seno Popes muižas teritoriju no 21. gadsimta viedokļa. Jāatzīst, ka šodien mēs absolūti vārgi saprotam to situāciju, kāda bija līdz pat Pirmajam pasaules karam ar pārvietošanās iespējām. Ziemā varbūt bija vieglāk ar ceļa mērošanu, taču patiesībā visapkārt bija milzīgs mežs un purvi no vienas puses, bet jūra no otras. Un iedomājamies – nav ceļu un tuvākā pilsēta atrodas tādā pašā attālumā kā Sāremā sala! Pat šobrīd mēs sūdzamies par ceļiem, kas ved no Ances, bet kā bija 17.–18. gs. vidū! Viņi dzīvoja mežā, kur civilizācija atnāca melnā mēra izskatā ar Pētera I karaspēku, ar vācu mācītāju, kurš brauca un stāstīja savus sprediķus, ar baronu, kurš atnesa bērnu vārdus. Sociālā dzīve bija ļoti ierobežota, un tas, ko es sapratu – viņi precējās savā starpā! Un patiesi arī šīs ģenētiskās slimības kā sekas ir atrodams šajos dzimtu stāstos. Es smejos arī par to – ja kādam šai pusē gadās dvīņi, meklējiet, būs kaut kur saknēs Reizenbergi.
Tavs veikums kopumā ir sanācis ļoti plašs un dziļš!
– Dzimtas koka pētniecībā ir divas pieejas. Var pētīt tikai tiešo asinsradniecību, neejot uz sānu zariem, jo – kāpēc gan vajag zināt sestās pakāpes brālēnus un māsīcas, ja dzīvē viņus neredzēsi? Otrs ceļš ved arī uz dzimtas sānu zariem. Es iet otro sajutu kā nepieciešamību, apzinoties visus minētos faktorus. Bet tā ir tiešām tāda Popes muižas unikalitāte. Taču patiesībā katram dzimtas koks ir ļoti personisks. Man tas plašs sanācis caur to, ka ieraudzīju šīs kopsakarības.
Vertikālā laika nogrieznī raugoties, kur ir tālākais punkts?
– Astoņas paaudzes, neskaitot manu bērnu. Astoņas paaudzes var atrast neminot. Tālāk jau ir interpretācijas, jo nav uzvārdu, ir ļoti fragmentāri rakstītie avoti. Popei gan ir paveicies un ir ārkārtīgi daudz rakstīto materiālu. Mēs varētu divdesmit cilvēki ikdienā kā pilna laika pētniecisko darbu darīt un vēl joprojām neizrakties cauri tam, ko šie materiāli var iedot. Visi tās saimnieciskās dzīves apraksti ir tādi, ka seriālu varētu uzņemt. Bet tik un tā mēs nevaram pārkāpt slieksni, kas ir 1834. gads, laiks, kad parādās uzvārdi. Viss, kas ir līdz uzvārdu došanas brīdim jeb 1834. gada revīzijai, ir tikai interpretācijas.
Tev ir atradumi arī no pirmsuzvārdu perioda?
– Jā, protams! Redzi, viss, kā vienmēr grozās ap naudu. Tajā brīdī, kad tavs vadītājs vai kungs – sauc kā gribi –, vēlas tevi uzskaitīt, jo viņam jāsaprot, kā paņemt nodokļus, parādās arī rakstiskie avoti, pie kuriem varam pieturēties. Visas skaitīšanas, kas ir saglabājušās, ir ļoti precīzas, jo kādam arī tolaik ļoti gribējās zināt, cik no kura mēs var paņemt resursus. Tas mūsu senākais dokuments ir 1797. gada revīzija, kurā vēl nav uzvārdu, bet kurā jau ir māju nosaukumi. Starp citu, tuvāk Popes pils teritorijai cilvēki starp mājām mainījās biežāk, bet, jo tālāk no pils, jo mobilitāte bija mazāka. Līdz ar to Ances, Rindas un Vēdes galā diezgan droši var iziet cauri mājām un izdarīt secinājumus arī bez uzvārdiem. Savukārt Popē jau ir sarežģītāk un interpretācijas ir grūtākas. Jāņem vērā, ka bērnu vārdu komplekts tolaik bija ļoti šaurs: to, ko barons atveda ar saviem viesiem, mājskolotājiem, to arī lietoja – apmēram desmitu sieviešu vārdi un desmitu vīriešu vārdi. Tie tad arī kursēja daudzu gadsimtu garumā, nekas daudz klāt nenāca. Labi, bet Popes muižā tas nav tik būtiski, jo beigu galā visi tāpat sanāk radi (smejas).
Ko ieteikt tiem, kuri grib pētīt savu dzimtas koku – ar ko būtu jāsāk?
– Jābeidz dzīvot ilūzijās! Ar to ir jāsāk! Mēs esam uzauguši ar leģendām un pasakām, un tās dominē mūsu sākotnējās sajūtās. Taču cilvēka atmiņa ir kļūdaina – atceramies to, ko gribam atcerēties, un aizmirstam to, ko negribam. Tas ir jāmet nost! Tas var būt pirmais impulss, bet pētniecības laikā tas traucē. Ir jāskatās uz papīriem, ir jārēķinās, ka pirmais darbs būs vientulīgi un ilgi sēdēt pie baznīcas grāmatām, līdz būs dabūta tā pirmā garša. Jāsaprot, ka nedrīkstam ķirsīšus lasīt no koka, ir jāskatās uz koku kopumā. Tiklīdz kā mēs gribēsim raut ķirsīšus, mēs iebraucam auzās. Jāstrādā sistemātiski, neko neizlaižot. Man tik daudzas reizes ir nācies dzirdēt: bet mēs nemaz nezinājām, ka viņam pirms tam bija vēl viena sieva, nezinājām, ka bijis bērniņš, kas nomiris. Vienmēr ir lietas, par kurām ģimenes nav runājušas, kas paslaucītas zem paklājiem. Tādēļ jārēķinās, ka var atklāties arī nepatīkamas, noklusētas lietas. Bet tas tieši ir tas, kas padara dzimtas pētniecību interesantu.
Var nākties pārrakstīt dzimtas stāstus…
– Tas, ko bieži saku savā darbā – šampanietis bez leģendas patiesībā ir tikai stipra, skāba sula. Tikai leģenda padara to par šampanieti. Tas pats attiecas uz jebkuru dzīvi. Stāsti dara cilvēku interesantu. Bet ir jātur atvērts prāts, jāsaprot, ka atklāsies daudzas interesantas lietas, arī neglaimojošas.
Kā dzimtas kokā iedabūt tās leģendas, lai taptu šampanietis?
– Ir jāizveido tas pirmais sausais skelets, uz kura tad viss veidojas tālāk. Ja mēs aizšaujam kaut ko greizi un pieliekam ribu pie kājas, tad kaut kas nesanāk. Ja skelets ir pareizs, varam iet tālāk. Tad sākas mēģinājumi pieķerties miršanas iemesliem, datumiem, taču arī uz to ļoti nedrīkst koncentrēties. Ir jāapzinās, ka dakteris tolaik bija pieejams reti un reģistros ieraksti var būt arī neprecīzi un pavirši. Bieži vien ierakstīja īsi – iekšējā vaina. Taču ir citas interesantas lietas. Kad runā par piekrastes ļaudīm, tad parādās arī, piemēram, ieraksts – pazudis jūrā. Tad jau sāk tie stāsti veidoties. Ir arī daudz citu aprakstu, piemēram, krimināllietu vēsture, tiesu nolēmumi. No tiem jau sāk miesa šim skeletam parādīties. Jā, diemžēl ir tā, ka labos darbus vēsture maz atceras, bet sliktie un negadījumi ir labi dokumentēti. Tāpat Popē dokumentēti strīdi, kur kungs bija jāsauc palīgā, lai izšķirtu zemniekus, zādzības, malumedniecība, nelegālu koku ciršana, kas bija ļoti raksturīga mūsu galā. Protams, jaunāku laiku pētniecībā varam izmantot presi. Mums ir pieejams Ventas Balss arhīvs no pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem, kas ir eleganti digitalizēts. No tā tad sanāk tas šampanietis.
Pieļauju, ka ir dzimtas, kurām objektīvi informācijas trūkuma dēļ nesanāk šampanietis.
– Katrā dzimtā ir savas melnās avis, katrā dzimtā ir savi brīnumi un kaut kas jau tomēr parādās. Tajā pašā mūsu Popes anklāvā (smejas) ir stāsti par to, kā nosacītie iezemieši no Popes un Ances ar krasta ļaudīm savā starpā nesatika. Piemēram, dēls ar strīdiem gāja prom no mājām, jo gribēja precēt lībiešu krasta meitu, bet māte neļāva. Patiesībā jau kādreiz nelepojās, ka esi nācis no krasta. Paldies Dievam, tagad tas mainījies un cilvēkiem gribas atrast tās savas lībiešu saknes.
Pasakot popiņš, jau uzzīmējas asociācija ar noteiktām rakstura iezīmēm, kuras nebūt tik vieglas nav.
– Absolūti! Protams, ka mēs pārspīlētu, sakot, ka visiem ir līdzīgi raksturi, un nu jau arī šajā teritorijā sen esam stipri sajaukušies. Taču skaidrs, ka tā kopdzīve līdz Pirmajam pasaules karam ir bijusi ļoti savdabīga. Vienīgais labums (smejas), ka viņi dzīvoja viens no otra pietiekami tālu un satikās baznīcā, kur nevarēja tā villoties. Bet arī daudzi šī brīža ļaudis aizvien parāda, kādi tie raksturi bija un ar kādu socializēšanās spēju bija apveltīti mūsu senči. Es vienmēr esmu smējusies par to, kā mana omamma, sagaidot savu māsu, durvīs vispirms pajautāja: kad tu brauksi prom? Cilvēkiem no citām Latvijas vietām šis ir ļoti neizprotami.
Vai tev ir palicis vēl kas ieintriģējošs vai jau iestājusies rutīna?
– Viens no jautājumiem, kas mani urda – kā, dzīvojot ellē pūrē, tajā nostūrī, ļaudis bija spējīgi atdurties Tērbatas universitātē? Kā var, dzīvodams Rindā pie barona, nopelnīt tik daudz naudas, lai bērnu sūtītu Tērbatas universitātē? Esmu fiksējusi šādus gadījumus un gribu saprast, kas bija tie faktori, kas darīja to iespējamu. Ar Kasparu jau esam runājuši, ka tālāk mums ceļš vedīs uz Tērbatas universitātes arhīvu. Tas ir tas, ko es gribētu saprast.
Komentāri (0)