Mantas bieži turpina ceļot

Ventspils reisa pārstāve Agija Leimane zina teikt, ka autobusos atstāto mantu klāsts ir plašs – sākot no mazvērtīgākām lietām, kā cimdi, cepures, šalles, un beidzot ar mantu pilnām somām un ceļojumu koferiem bagāžas nodalījumā. Ļoti bieži šādas situācijas gadās skolēniem, sevišķi jaunākā skolas vecuma bērniem, aizmirstot sporta tērpu maisiņus, arī mugursomas, pilnas grāmatu. Līdzīgā situācijā gana bieži nonāk arī ģimenes ar bērniem un gados vecāki cilvēki. Tāpat autobusu vadītāji un citi pasažieri mēdz atrast nozaudētus dokumentus – mēnešbiļetes, braukšanas un maksājumu kartes, invaliditātes apliecības. Lielā skaitā ir lietussargi. Vīrieši šad un tad mēdz aizmirst žaketes. «Par tām reti kad kāds interesējas,» turpina Leimane, piebilstot, ka mantām vienmēr pēc iespējas tiek meklēti īpašnieki, ja vien ir kāds pavediens.

Interesanti, ka tikai neliela daļa pasažieru, kas autobusā kaut ko atstājuši, interesējas un meklē sev piederošo lietu. Biežāk, protams, tad, ja nozaudētā manta bijusi vērtīga. Gadās arī pa kādam kuriozam. Piemēram, kāds koferis savu īpašnieku gaidīja vairākus mēnešus, līdz tas attapās un saņēma sev piederošo lietu. Savukārt kādā citā reizē autobusā bija atstāta soma, kurā cita starpā atradās arī nauda un dokumenti. Meklējot īpašnieku pēc dokumentos minētā vārda, izrādījās, ka cilvēks ir miris. Piederīgie solījušies ierasties pēc somas, bet neviens tā arī nav atbraucis. «Tā ka ir arī skumīgi brīži šajā visā,» piebilst Ventspils reisa pārstāve.

Jāpiemin, ka par lietām, kas aizmirstas Ventspils reisa autobusos, darba laikā var interesēties pa tālruni 63622422 vai ārpus darba laika zvanīt līniju mehāniķim pa tālr. 26018617.

Ventas Balss sazinājās ar Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas klīnisko psiholoģi Marinu Sokolu-Nazarenko, lūdzot iepriekš aprakstīto izskaidrot no psiholoģijas skatpunkta. Psiholoģe skaidro, ka ikdienā mūsu uzmanība ir izkliedēta visdažādākajās jomās – domas raisās par un ap darbu, mācībām, ģimeni, personiskajām vajadzībām un vēl daudz ko citu, līdz ar to uz tūkstošiem domu fona ir pavisam normāli kaut ko nepamanīt, aizmirst vai neatcerēties. Viņa piebilst, ka arī pati sabiedriskajā transportā pazaudējusi neskaitāmus cimdu pārus.

Ja ikdienišķas lietas pēkšņi sāk izkrist no galvas, turklāt iepriekš tas nav bijis raksturīgi, tad, iespējams, pie vainas var būt stress, nogurums vai pārņemtība ar kādu citu situāciju vai problēmu, kas tajā brīdī ir šķietami svarīgāka. Tomēr šajā gadījumā tam vajadzētu būt īslaicīgi un pārejoši. «Uztraukties vajadzētu, ja ikdienā parādās aizmāršīgums, veicot kādus ierastus ikdienas rituālus, piemēram, ja pēkšņi aizmirstat izdarīt lietas, ko parasti veicat automātiski, kā plīts izslēgšanu, durvju aizslēgšanu, vai citas darbības, kuras var būt saistītas ar savu vai citu cilvēku drošību,» skaidro klīniskā psiholoģe. «Un šis nav stāsts par raksturu – aizmāršība nav rakstura iezīme, bet gan cilvēka smadzeņu darbības specifika konkrētajā brīdī, ko nav iespējams ietekmēt ar domu spēku, bet drīzāk būtu vajadzība izprast iemeslus un izdomāt, kā palīdzēt sev, lai tas mainītos. Piemēram, vairāk atpūšoties, veltot vairāk laika plānošanai, lietojot atgādnes, pierakstus u. tml.»

Savukārt, runājot par bērniem, Sokola-Nazarenko uzsver, ka šajā dzīves posmā cilvēka atmiņa ir svārstīgāka un ar mazāku kapacitāti, kā arī uzmanības procesi nav tik noturīgi. Īpaši tas attiecas uz bērniem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitāti; viņi mēdz aizmirst biežāk. Pēc psiholoģes skaidrotā, pastiprināta uzmanība jāpievērš tad, ja šādas situācijas sāk piemeklēt katru vai gandrīz katru dienu.

Tāpat arī senioriem var būt raksturīgs aizmāršīgums, kas ir normāla parādība, jo jau pēc 35 gadiem smadzeņu resursi sāk samazināties, bet pēc 60 gadu vecuma šis process notiek straujāk. Kamēr seniors atceras, kā gatavot, ģērbties, iet ārā, mazgāties un citus ikdienišķus uzdevumus, viss ir kārtībā, taču, ja sāk aizmirst dzīvesvietas adresi, vārdus, izslēgt plīti, tas ir pamats pievērst pastiprinātu uzmanību, norāda klīniskā psiholoģe.