Intervija ar Kristapu Klausu. Vairs nevaram pašsaprotami spīdēt, ir jāfokusējas

Jūsu tēvu, profesoru Andri Klausu atceramies kā vienu no pirmajiem augstskolas mācībspēkiem, pats, savukārt, esat viens no pirmajiem studentiem, augstskolas absolvents, savulaik arī lektors, bet šobrīd Valsts prezidents izvēlējies jūs kā pārstāvi augstskolas padomē – esat tās priekšsēdētājs. Kāds ir vērtējums par augstskolas ceturtdaļgadsimtu?

– Ventspils Augstskola, kā salidojuma laikā daži dalījās atmiņās, bija ne tikai Ventspils pilsētas stratēģija, bet savā ziņā arī tāds lepnuma jautājums, jo pāris gadu iepriekš bija nodibināta Vidzemes Augstskola un likās – ja Valmiera var, kāpēc Ventspils nevar? Ja atskatās atpakaļ, tad, kā jau Ventspilij pienākas, sāka ar milzīgu pompu, tika ieguldīta tam laikam pat netradicionāli liela nauda, par kādu citas augstskolas varēja tikai sapņot. Tas arī ļāva savākt zvaigžņu kolektīvu. Tajos studiju virzienos, kas bija izvēlēti, varēja uzaicināt ne tikai Latvijas spēcīgākos pasniedzējus, bet arī raudzīties uz diasporu ārvalstīs. Un tieši šī iemesla dēļ, tagad gan es kā vecs krabis sākšu runāt (smejas), bet, ja paskatās uz pirmā gada absolventiem un to, kur viņus darba gaitas vēlāk ir aizvedušas, tie pirmie gadi arī ir tādi spilgtākie. Taču jāņem vērā, ka tas bija arī pārmaiņu periods, kur mūsu paaudzei, tai skaitā man, bija milzīga priekšrocība ieiet darba vidē, jo zināt angļu valodu un būt ar datora prasmēm jau bija priekšrocība. Tāpat deviņdesmito gadu beigas bija laiks, kad arī studentu atlasē varēja izvēlēties spožākos prātus. Vidusskolu beidzēju skaits tolaik un mūsdienās ir dramatiski mainījies. Man šķiet, ka tad, kad stājos Ventspils Augstskolā, mēs bijām pieci cilvēki uz vienu budžeta vietu. Par tām konkurēja visu Latvijas labāko vidusskolu absolventi. Tā ka uz šīs pieredzes pamata mēs varam izdarīt secinājumu, kā tas izskatās un ko dod, ja ir Zviedru augstskolas kvalitāte reģionā.

Bet šobrīd ir grūtības piepildīt auditorijas ar studentiem.

– Nenoliedzami, ka ir mainījies ārkārtīgi daudz, sākot ar to, ka citas augstākās izglītības iestādes arī augušas. Eiropas fondi atvēra iespējas iegūt līdzekļus visiem. Pirms tam, deviņdesmito gadu beigās, tā bija cita situācija – cik bija pašiem savas naudas, tik bija, bet fondi izlīdzināja šo finansiālo konkurenci. Vēl viena būtiska atšķirība: augstskolas sākuma gados bija ap 40 tūkstošiem studiju vecuma jauniešu, šobrīd – zem 20 tūkstošiem, tātad mērķauditorijas lielums ir sašaurinājies. Tāpat citi faktori vairs neļauj Ventspils Augstskolai pašsaprotami spīdēt, un tādēļ šobrīd ir jāiegulda milzīgs darbs, lai tā joprojām būtu redzama. Augstskolā bija pierasts dzīvot uz agrāko laiku varenības viļņa un netika pilnībā izmantotas iespējas, lai varētu runāt ne tikai par vareno pagātni, bet arī par vareno nākotni. Taču potenciāls ir un izdarīt var. Jautājums ir tikai, lai tas darbs būtu fokusēts.

Kas ir bijis garām palaistais moments?

– Ir periods, kad vari darbinieku motivēt kaut ko darīt savādāk, un ir periods, kad to grūtāk izdarīt. Ne jau tas ir kāds atklājums šogad, ka mērķauditorija kļuvusi divreiz mazāka nekā brīdī, kad augstskola tika izveidota. Tas ir pats vieglāk prognozējamākais lielums visā šajā stāstā, un pie šāda paša algoritma atradās visas Latvijas augstākās izglītības iestādes. Protams, ka mēs nevaram sacensties ar Rīgu, bet mēs redzam to pašu Turību, kas, protams, ir privāta un līdz ar to daudz elastīgāka savos lēmumos, bet tomēr – tā veiksmīgi pārorientējās arī uz ārvalstu studentiem. Tas nozīmē, ka ir jābūt motivētam pasniegt studijas svešvalodās. Ne tikai pasniegt, bet gatavot materiālus svešvalodās, un tas nav tik vienkārši izdarāms, tas ir milzīgs darbs no mācībspēku puses. Tajā brīdī, kad algo pašus labākos un maksā konkurētspējīgākās algas sistēmā, vari ar motivāciju piespiest mainīties, bet brīdī, kad nonāc tajā atalgojuma sistēmā, kurā ne tikai ar privāto sektoru līdz galam nevari konkurēt, bet arī ar citām augstākās izglītības iestādēm ne, tad ir saprotams, ka grūti motivēt pasniedzēju principiāli mainīt to produktu, kas tiek piedāvāts. Domāju, ka augstskola neizmantoja to brīdi, kad bijām varenākie gan reputācijā, gan finansiāli. Tas, manuprāt, visspilgtāk ir redzams tieši ekonomikas studijās. Mums bija vēsturiski brīdis, kad mēs varējām daudz vairāk nekā šobrīd.

Uz ko augstskolai šobrīd būtu jāfokusējas?

– Manuprāt, piedāvājums augstskolai ir diezgan plašs, bet, mēģinot to palielināt, mēs kanibalizējam viens otru. Nu, piemēram, Dace jebkurā gadījumā nāks studēt pie mums, bet viņai ir izvēle starp vairākām programmām. Mēs nedabūjam divas Daces, bet viena un tā pati Dace tagad izlemj, kura programma viņai vairāk patīk. Taču jebkurā gadījumā viņa būtu atnākusi uz Ventspils Augstskolu. Tādā veidā mēs radām nevis vienu pilnasinīgu programmu, bet divas pustukšākas. Un, apzinoties šo situāciju, manuprāt, lielākais darbs ir jāiegulda jau esošo programmu kvalitātes un atpazīstamības vairošanā, nevis jādomā, kā paplašināt piedāvājumu. Jāapzinās, ka to mērķauditoriju, kas ir gatava pie mums studēt, mēs nevaram īstermiņā dubultot. Augstskolas padome nejaucas studiju programmās, mūsu uzdevums ir palīdzēt tās labāk nopozicionēt, labāk pārdot, bet studiju programmas ir augstskolas personāla – rektora, prorektora – jautājums. Tādēļ es nesaukšu nevienu konkrētu, bet, kamēr mēs neesam sakārtojuši esošās programmas, neredzu nepieciešamību paplašināt piedāvājumu, jo tā mēs vēl vairāk pazaudēsim fokusu un kļūsim vājāki, nevis spēcīgāki.

Ja pavērtējam zinātnes un attīstības konkurētspēju Ventspils Augstskolā?

– Eiropas fondi ir laba lieta un ienesuši vajadzīgu finansiālu injekciju sistēmā. Ja to nebūtu, visticamāk, mēs būtu daudz sliktākā situācijā nekā šobrīd. Tāpēc negribu noliegt fondu pozitīvo pusi, bet ir jāsaprot arī to blaknes, jo jebkurām zālēm, lai cik tās būtu labas, ir blaknes. Fondu blakne ir tā, ka katrā periodā tie mēģinājuši fokusēties uz kāda cita izaicinājuma risinājumu un augstākās izglītības sistēma Latvijā ir nevis sausi izvērtējusi, vai viņiem šāds izaicinājums vispār jārisina, bet kā maldugunīs mētājusies līdzi. Taču jāņem vērā, ka ikvienam projektam ir arī līdzfinansējums, kas atkarīgs no konkrētu mērķu sasniegšanas lielumiem, un arī šajā sadaļā mēs esam maksimizējuši mērķi – dabūt vislielāko Eiropas fondu daļu. Iespējams, ka, dzenoties pēc kādus pāris procentpunktus lielākas atbalsta summas, esam notērējuši daudz vairāk resursu, nekā to būtu bijis nepieciešams darīt. Un pieņemu, ka arī izmeklēšanas procesā esošajā lietā par augstskolu varētu būt kādas labticīgas kļūdas tieši aiz šīs vēlmes cīnīties par vislielāko atbalsta īpatsvaru fondos. Veidojas situācijas, kā tajā anekdotē, kad trešo mašīnu sadauzi, braukājot pa pilsētu, meklējot lētākos sērkociņus. Eiropas fondi ir jāuztver kā investīcijas, bet investēt nozīmē arī skaidri zināt savus mērķus. Ja mērķis kļūst iegūt maksimālo atbalsta summu, rodas ar baltiem diegiem sašūti pamatojumi, kuros nav ļaunprātības iekšā, – tā ir labticīga kļūda, bet tomēr kļūda. Augstskolas nelaime ir tā, ka tā šobrīd nav līdz galam pašpietiekama un nabadzības dēļ esam gatavi piekrist kompromisiem.

Vai valsts augstskola vispār tādu pašpietiekamību var sasniegt?

– Var, var, bet reizē gan jākļūst arī drusku pieticīgākiem, gan fokusētākiem un darbīgākiem jomās, kur ir atdeve.

Izskatās, ka no laulībām ar Liepājas Universitāti izdosies izmukt?

– Ir tāda anekdote, kur armēņu radio jautā, vai aprēķina laulība var būt laimīga, un armēņu radio atbild: tā var būt laimīga, ja aprēķins ir pareizs. Šajā gadījumā aprēķins ir galīgi nepareizs. Liepājas puses aprēķins ir saglabāt savu neatkarību un nepazaudēt universitātes statusu. Un tam par pamatu ir tas, ka viņi zinātnes izvērtējumā dabūja divnieku, nevis trijnieku kā Ventspils. Taču nelaime Liepājas Universitātei ir tā, ka, apprecoties ar Ventspils Augstskolu, tā nedabūs to mūsu trijnieku, jo mēs neesam universitāte. Vienīgais, ko ar šādu laulību Liepājas Universitāte varētu iegūt, ir laiks. Taču neizslēdzu, ka tuvākajā desmitgadē, ja neatradīsim veidu, kā kļūt pašpietiekamiem, Ventspils Augstskolai arī būs jādomā, kā saglabāt reģionālo augstākās izglītības iestādi Ventspilī, pat ja tas nozīmēs ar kādu apvienoties, jo Latvijā ir par daudz augstākās izglītības iestāžu. Bet tad jau sāktos mūsu aprēķins.

Vai ir arī kas tāds pašvaldības atbildības sfērā, kas veicinātu augstskolas konkurētspēju?

– Ventspils, līdzīgi kā Valmiera, Rēzekne, Liepāja, ļoti labi saprot: ja nebūs šeit iespējas jauniešiem apgūt augstāko izglītību, jauniešus pazaudēs. Ja pazaudēs jauniešus, nebūs vairs tālu, kad nonāksi to pilsētu līmenī, kur jauniešus redz tikai nedēļas nogalēs. Ja pilsētā nav jaunatnes, tad nākamais solis – sāk pazust bizness, tā ir spirāle uz leju. Tā ka augstākās izglītības iestādes esība pilsētā nav viennozīmīgi panaceja, lai spirāle ietu uz augšu, bet, kā minimums, tā ir bremze, lai šī spirāle neietu uz leju. Ventspilij augstskolu vajag, pilsēta jau ir veidota arī studentiem pievilcīga, un to, kas te nav pievilcīgs salīdzinājumā ar Rīgu, tāpat nevar dabūt. Nevar dabūt pusmiljonu pēkšņi Ventspilī, tas nav iespējams. Taču, ja jautā, kā pilsēta var sadarboties, – es tagad sapņoju ar vaļā acīm, piemēram, mums ir IKT fakultāte un inženieri, mums ir VIZIUM, un augstskolai būtu izdevīgi, ka pilsētas mārketingu varētu sapludināt kopā mūsu inženierzinātņu un IT pasauli, ar VIZIUM. Varētu parādīt, ka tas ir kā viens veselums. Tas kā viens piemērs. Arī brīvostā ir virkne ļoti interesantu uzņēmumu, un, ja mēs mācētu radīt šo stāstu, kas arī balstītos vismaz uz 60% patiesības, mēs iegūtu mārketinga potenciālu. Līdzīgi ar Irbeni, kaut ar to ir grūtāk, jo melno caurumu pētniecībā pielietojamo zinātni ir ļoti grūti atrast. Taču, bez šaubām, Irbene ir unikāla, galvenais – šo unikalitāti nepārdot par stikla pērlīšu cenu, vai nenolaist, kā mēdzam izdarīt ar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem Latvijā. Tā ka kaut kur vēl joprojām ir neizmantota iespēja sapludināt Ventspils Augstskolas mārketingu ar pilsētas mārketingu. Tas bērns šajās attiecībās būtu augstskola, bet pieaugušais – pilsēta.

Pateicoties augstskolas, brīvostas, tehnoloģiju parka sadarbībai savulaik, tomēr jauna nozare ir ienākusi Ventspilī, jā, ir arī neveiksmīgi piemēri, bet kopumā virziens pareizs.

– Jā, protams, un biznesā neveiksmīgu piemēru ir vairāk nekā pozitīvu, jo bizness ir riskā balstīta darbība. Jā, augstskola nav radījusi Silīcija ieleju Ventspilī, to mēs visi labi apzināmies, bet tajā pašā laikā – ja augstskola nebūtu deviņdesmito gadu beigās izveidota, vesela rinda uzņēmumu, kas Ventspilī šobrīd ir, tas pats HansaMatrix, elektronika, te nebūtu. Viņi vienkārši nebūtu pat apsvēruši iespēju būt, jo ir jāsaprot, ka Ventspils tiešā veidā konkurē ar Liepāju. Ja Ventspils būtu bez augstākās izglītības iespējām, bez jauniešiem, iespējams, ļoti daudzas investīcijas Kurzemē būtu aizplūdušas uz Liepāju. Tā ka Ventspils Augstskolai ir arī milzīga loma tajā, kā pilsētai augt, bet vienlaikus jāapzinās, ka augstskola nav panaceja, lai pilsēta izaugtu. Labā ziņa, ka mums aizvien ir neizmantotas iespējas.