Intervija ar Ilzi Valdmani. Lidojumam labvēlīgs laiks

Vēlos sākt ar Ventspils Augstskolu (VeA). Ko tu šodien, mirkli pēc skaistā jubilejas brīža, vēlies teikt šajā sadaļā?

– Pirmkārt, man ir bijis tas gods tur pabeigt maģistrus. Kad es domāju par VeA, man vienmēr ir pirmās atmiņas par laiku, kad augstskola tikko bija nodibināta un tika uzņemti pirmie bakalauri. Kāds bija konkurss! No visas Latvijas brauca studenti, pie 6. vidusskolas, kur bija izlikti rezultāti, bija rindas. Tas bija super prestižs un ļoti dinamisks pieteikums. Cik ambiciozi bija šie mērķi!

No nesenāka laika es savā sirdī turu sadarbību VeA jaunās studiju programmas tapšanā. No VATP mēs piedāvājām viņiem un tā laika Ventspils pašvaldības Ekonomikas daļas vadītājai braukt uz Jiveskiles pilsētu Somijā, jo tur ir augstskola, kuras absolventi ļoti sekmīgi veido startapus. Bija ļoti interesants brauciens. Projekts – jaunuzņēmumu vadības bakalaura programma Business Academy, kura lielā mērā ir bāzēta koučingā, VeA ir īstenojies. Ceru, ka tā plūks tikpat lietus laurus kā Somijā un arī mūsu jaunieši spēs radīt jaunus, inovatīvus uzņēmumus un veiksmīgi darboties uzņēmējdarbības vidē.

Mums VATP ir strādājuši un strādā VeA absolventi. Tie, kas nāk no Tulkošanas studiju fakultātes, ir vieni no labākajiem projektu vadītājiem, esmu šīs paralēles savilkusi. Savukārt, runājot par IT programmām, mēs cieši sadarbojamies, savedot kopā Ventspils IKT uzņēmumus un studentus.

Esi beigusi Ventspils 1. ģimnāziju. Kāds ir bijis tavs ceļš līdz izaugsmes treneres profesionālajiem izaicinājumiem?

– Ceļš ir bijis līkumots. Absolvējot ģimnāziju, biju par 99,9 procentiem pārliecināta, ka es studēšu medicīnu. Vidusskolā liku fizikas un ķīmijas eksāmenu, gāju praksē slimnīcā un mācījos dažādus priekšmetus papildus. Iestājos Medicīnas akadēmijā un pēdējā mirklī nomainīju savu virzienu personīgu apstākļu dēļ. Ļoti, ļoti neplānoti, iekāpjot pēdējā vilcienā, es iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē uz vadībprasmēm. Es nenožēloju, protams. Cipari – finanses un viss pārējais – ir bijuši man ļoti tuvi. Savas dzīves laikā, vadot nodaļu, uzņēmumu vai komandu, esmu sapratusi, ka es tiešām mīlu cilvēkus. Man ir daudz vieglāk cilvēkiem uzticēties nekā neuzticēties. Protams, tam dažkārt ir bijusi sava cena un sekas, bet – man patīk strādāt ar komandu, ar darbiniekiem. Man patīk cilvēku izaugsme.

Kādā mirklī, ejot caur personīgo izaugsmi – kā profesionālāk vadīt cilvēkus –, saskāros ar to, ka pasaulē jaunuzņēmumus nevis konsultē vai mentorē, bet tieši koučo. Izaugsmes treneris jeb koučs nekad nesaka priekšā risinājumus, neuzspiež neko. Kad mācījos, tas bija priekš manis grūtākais – dabūt šo neitrālo pozīciju, lai es caur savu prizmu vai pieredzi neizdomātu otra cilvēka vietā risinājumus. Arī man pašai ir savs koučs.

Pēc tam, kad saņēmi maģistra grādu Ventspils Augstskolā, sekoja vēl daudz un dažādi kursi?

– O, jā! (Smejas.) Pat nevaru nosaukt visus! Man nemitīgi ir kaut kas jāmācās! Pirmos gadus es ļoti mācījos profesionālās lietas par finanšu uzskaitēm, projektu vadību, laika plānošanu, līdz kādā brīdī sapratu, ka bez cipariem vēl ir jomas, kurās ir jāattīstās, lai augtu personība.

Vai terminam koučings ir latviskojums?

– Koučs ir izaugsmes treneris. Interesanti, ka pētījumi rāda, ka 40 procenti no pasaules 500 pelnošākajiem uzņēmumiem savā ikdienā izmanto tieši koučinga metodoloģiju, kas ir vērsta uz risinājumiem, uz izaugsmi.

Ko izaugsmes trenere ar zināšanām un pieredzi biznesa vidē teiktu Ventspili?

– Domāju, ka pilsētai, tāpat kā cilvēkiem, arī ir svarīgs balansēšanas jautājums. Mums ir ļoti daudz resursu, kurus mēs dažkārt pa īstam pat nenovērtējam. Ir nepieciešams salāgot visus resursus, kas saistīti ar infrastruktūru un mācību vidi, gan citiem pieejamības jautājumiem, likt klāt vairāk radošuma. Investori, kas pie mums ir ienākuši, strauji attīstās. Ja no pašiem nesenākajiem, tad tie ir uzņēmumi Ultraplast un Forpet Baltic. Tās ir divas lielas ražotnes, ir pāri par 50 darbiniekiem gan vienā, gan otrā. Tas priecē.

Kādā aspektā piemini radošumu?

– Es runāju par radošo industriju biznesa virzienu. Domāju, ka šajā jomā mums būtu kur attīstīties. Ne tā, ka mēs tagad visu mainām un fokusējamies tikai uz to, bet – balansā. Bija, piemēram, tāds riktīgi foršs studentu projekts par radošo kvartālu. Jaunieši bija ar fantastiskām idejām, kaut kas tāds mums tiešām pietrūkst Ventspils vidē! Visādi citādi mūsu ekosistēma – mijiedarbība starp pašvaldību, brīvostu, VATP, tehnikumu un augstskolu, biznesa inkubatoru – ir gana piesātināta, lai tiem, kas vēlas, arī būtu iespēja kaut ko darīt. Protams, vienmēr ir kur pilnveidoties, par to nav runa, bet investoriem mūsu vide ir pievilcīga.

Aicinot uz Ventspili uzņēmējus, tiek izklāstīti pilsētas plusi un arī mīnusi. Vai vari arī ventspilniekiem atklāt – kādi ir tipiskākie?

– Runājot par plusiem, mēs esam diezgan elastīgi. Neesam tik lieli, kā, piemēram, Rīga, katru investoru varam apčubināt. Ventspils brīvostas pārvalde, piemēram, investoriem piedāvā ražošanas telpas, savukārt mēs, VATP, palīdzam piesaistīt darbaspēku. Ir pat bijis projekts, kurā mēs praktiski apmācījām – palielinājām potenciālo darbinieku digitālās prasmes. Uzņēmumi viņus pēc tam testēja, bija ļoti augsts to cilvēku procents, kuri saņēma darba piedāvājumus. Mēs apzinām, kas ir tās specialitātes, kas uzņēmumiem Ventspilī trūkst, un risinām. Piemēram, tiekamies ar augstskolas pārstāvjiem, un arī viņi cenšas individuāli paskatīties, ko viņi var pilnveidot studiju procesā. Redzam, ka arī tehnikumam ir ilggadēja sadarbība ar Bucher Municipal un citiem uzņēmumiem. Arī tie uzņēmumi, kurus es pieminēju – Forpet Baltic un Ultraplast –, sākumā atradās biznesa inkubatora koprades telpā, kur viņiem par to nebija pat jāmaksā. Kamēr tika celtas ražotnes, viņi varēja jau darboties. Mēs palīdzējām atlasīt pirmo komandu. Tā izpaužas mūsu apčubināšana. Ir bijuši gadījumi, kur vienas dienas laikā ir bijis jāpalīdz atvērt bankas kontu, nodibināt uzņēmumu, sakārtot visus dokumentus iesniegšanai Uzņēmumu reģistrā. Tas ir mūsu pluss, ka mēs tiešām cenšamies, lai investoram būtu vieglāk ienākt pie mums.

Ja par mīnusiem, tad, protams, ka mums iedzīvotāju un darba roku ir tik, cik mums ir. Ir izaicinoši dabūt darbaspēku tādā apjomā, kāds ir nepieciešams. Protams, mēs konkurējam ar citām Latvijas pilsētām. Liela daļa jauniešu dodas studēt citur.

Vai mūsu ģeogrāfija – tālais rietumgals – arī ir pie mīnusiem?

– Īsti ne. Pandēmijas laiks parādīja, ka cilvēki labprāt izvēlas mazāk apdzīvotas vietas. Kad IKT uzņēmumus vilinām uz Ventspili, jūru vienmēr esmu minējusi kā plusu. Numur viens, protams, ir darbaspēka pieejamība, bet nozīmīga ir arī dzīves vides kvalitāte, t.sk., skolu, bērnudārzu, sportošanas, kultūras iespēju pieejamība. Pie mūsu mīnusiem pieskaitāms arī dzīvojamais fonds, kam šobrīd pilsētas vadība meklē risinājumus – tas nav tik vienkārši! IKT nozares uzņēmumu darbinieki ir augsti kvalificēti, algas nav mazas, un līdz ar to viņi grib atbilstošu dzīves līmeni. Mēs saliekam visu kopā. Arī tas, ko piedāvā Digitālais centrs, Jaunrades nams, mūzikas, mākslas un sporta skolas – tas viss dod plusus mums.

Vai līdz ar jauniem uzņēmumiem pilsētā ienāk arī intelektuālais darbaspēks?

– Speciālisti ienāk, jā. Jo vairāk uzņēmumu šeit ir, jo mēs esam interesantāki jauniem talantiem, spēcīgām personībām un profesionāliem cilvēkiem.

Pārceļoties no pilsētas mērogiem uz cilvēku, vēlos jautāt – kādas šobrīd ir izaugsmes treneru klientu tipiskākās problēmas?

– Viena grupa – tie ir vadītāji. Šie cilvēki ir tādi vientuļie vilki, jo ir pieņēmumi: vadītājs nekad nav vājš, nekļūdās. Bet vadītājs ir tikai cilvēks, un viņam tāpat ir iekšējie lūzumi un izaicinājumi, kuri jāpārvar. Es viņus ļoti labi izjūtu, jo pati zinu, kā tas ir. Viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir, kā vadītājam sabalansēt lielo darbu apjomu vai biznesa spriedzi ar savu privāto dzīvi. Tāpat arī ir jautājumi par mērķiem – kā vispār un kā efektīvāk sasniegt, sevišķi, ja tie ir ambiciozāki un neierastāki. Tad soli pa solītim skatāmies, kā iet un nenolūzt ceļā. Otra grupa, ar ko man sanāk strādāt, ir komandu koučings. Trešais – individuālais koučings par personības un attiecību jautājumiem.

Vai ir tādi brīži, kad izaugsmes trenerim nolaižas spārni?

– Koučam ir jābūt neitrālam, mēs nedrīkstam iekāpt klienta kurpēs. Sadarbību sākot, ir ļoti svarīgi notestēt, vai ir saderība un rodas sinerģija. Tas tomēr ir ļoti atklāts process, tikai tad tam ir jēga. Koučings nav brīnumtabletīte, izmaiņas cilvēkam būs jāievieš pašam. Un vēl ir gadījumi, kad jautājums, kuru cilvēks grib risināt, ļoti rezonē ar kouču, tad no sadarbības jāatsakās, jo nebūs iespējams saglabāt neitralitāti. Es pati joprojām arī konsultēju un mentorēju, ir jāskatās, kas konkrētajā situācijā nepieciešams. Jāizvairās, piemēram, no situācijām, kad es iedodu padomu, bet cilvēks to nespēj izmantot, jo konkrētajā jautājumā atrodas citā līmenī. Koučingā tas rit dabiski, nekas netiek uzspiests, un koučs sajūt, vai klients runā un strādā maģistra vai iesācēja līmenī. Koučingā cilvēks pats nonāk pie sava risinājuma, un tas – darbojas!

Vai ventspilnieku ieturētība un nevēlēšanās atklāties jūtama arī tavā profesijā? Vai klientu Vidzemē vai Rīgā ir jūtami vairāk nekā Ventspilī?

– Šobrīd jāsaka – jā. Vairāk es darbojos ar neventspilniekiem, bet arī mūsu uzņēmumi sāk ar komandu koučingu strādāt. Un es pati arī esmu ventspilniece, izmantoju kouča pakalpojumus, tā ka nevar visus pār vienu kārti mest.

Kad tu strādā ar klientiem citās pilsētās, ko viņi domā par to, ka esi no Ventspils?

– Kā par kouču – neko, bet, protams, jau studiju laikā bija teikumi: Nu, prooootams, no Ventspils! Joprojām izskan pa kādai pavilkšanai uz zoba: Jūs jau tur kurzemnieki, jūs jau tur ventspilnieki – šerpie! Vienmēr to esmu uztvērusi kā zināmā mērā komplimentu: Nu, jā, – tā ir! (Smejas.)

Un tomēr – kā tev izdodas: vilināt uz Ventspili biznesus, vadīt kolektīvu, darboties biznesā, būt koučam un arī sievietei, sievai, mammai?

– Jā, šis ir lielākais izaicinājums un arī lielākais pluss no koučinga mācībām. Ir bijuši gan smagi kritieni, gan augsti lidojumi. Ir svarīgi nesākt kaut ko vienu attīstīt uz otra rēķina. Tur noder gan laika plānošana, gan prioritāšu izvērtēšana.

Vai vari atklāt savu Ahileja papēdi? Kam tu savu laiku visbiežāk nozodz?

– Katram uz kādu no pusēm vilkme ir stiprāka. Mans klupšanas akmens ir laiks sev – gan sportošanai, gan vienkārši atpūtai. Ja kaut kur zogu, tad visbiežāk tieši uz šo pozīciju. Man sevi šajā ziņā ir ļoti, ļoti jāpieskata.

Ko Ventas Balss lasītājiem darīt, ja arī viņi apzinās, ka – lai izdotos tas viss pārējais, arī viņi regulāri sevi atstāj pēdējā vietā?

– Lai saprastu, kam es atdodu laiku, jāsāk ir ar kopbildi mēneša vai nedēļas griezumā. Reizēm pietiek ar lēmumu mazāk sēdēt soctīklos un tajā laikā, piemēram, iziet pusstundu garā pastaigā. Protams, visam ir sava cena – ja es 80 procentus laika esmu biznesā un no tā cieš mana ģimene un veselība, tad tā pa godīgo sev ir jāatbild, vai es esmu gatavs šo cenu maksāt. Kāds ir, kāds nav. Tas atkal ir ļoti, ļoti individuāli. Nav pareizi vai nepareizi. Laika audits – kas manā dzīvē notiek, tā ir tā apzinātība.