Intervija ar Juri Žagaru. Par saimniekošanu kosmosā un dzīves misiju

Jāpiemin, ka, pateicoties mūsdienu saziņas iespējām, saruna varēja notikt, neskatoties uz vairāk nekā 2000 kilometru attālumu.

Intervijai esat pieslēdzies no Francijas. Lūdzu, pastāstiet, ar kādu mērķi tur šobrīd atrodaties?

– Jau aptuveni 12 gadus rudens semestrī strādāju Lorēnas Universitātē, kas atrodas Nansī pilsētā. Francijā būšu līdz semestra beigām, un no februāra turpināšu darbu Ventspils Augstskolā (VeA). Lorēnas Universitātes inženierzinātņu augstskolā pasniedzu līdzīgus kursus kā VeA – satelītattēlu interpretāciju, tālizpēti un satelītnavigācijas sistēmas. Studenti, ar kuriem strādāju, pamatā ir topošie signālapstrādes un telekomunikāciju inženieri.

Vai studenti Francijā un Latvijā atšķiras?

– Jā! Studenti maķenīt atšķiras. Francijā studenti ir jūtami motivētāki, un tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem – Francijā ir lielākas darba iespējas. Vairumam šīs augstskolas absolventu uzreiz pēc studiju beigšanas izdodas iekārtoties labi atalgotā darbā lielajos Francijas industriālajos gigantos, piemēram, aviobūves uzņēmumā Airbus, lielajās autobūves rūpnīcās – Peugeot, Renault, Citroen.

Būtiski arī tas, ka Francijā studiju laikā nav atļauts strādāt. Tas tiek uzskatīts par ļoti lielu pārkāpumu, un, neievērojot šo noteikumu, pat sekmīgi studenti tiek atskaitīti. Vienu no prestižākajiem Francijas augstskolu reitingiem veido darba devēju konfederācijas dažādās nozarēs. Ja students neveltī visu savu laiku mācībām, protams, ka viņa zināšanu un prasmju līmenis atpaliek, un augstskola riskē reitingos nokrist. Tāpēc, lai to nepieļautu, kā arī cīņā par nokļūšanu reitingu augšgalā, studentiem ir uzstādījums visu studiju laiku veltīt mācībām. Protams, ir izņēmumi, bet šie gadījumi atsevišķi tiek izvērtēti. Latvijā kas tāds šobrīd šķiet neiedomājams, bet tas, protams, atstāj iespaidu uz studiju kvalitāti.

Vēl būtisks faktors – Latvijā augstskolās tiek uzņemts ikviens, pat ja viņa zināšanu līmenis nav piemērots konkrētajam studiju virzienam. Un tas savukārt sekmē studentu atbirumu un negatīvi ietekmē studiju kvalitāti. Esmu lasījis, ka Francijā inženieraugstskolās uz vienu vietu pretendē pat 40 topošie studenti. Tas ir milzīgs konkurss.

Tāpat man ir radies iespaids, ka Latvijā studenti uz lekciju biežāk nāk kā uz izklaidi, kā priekšnesumu pasniedzēja izpildījumā, aizmirstot, ka zināšanu apguve tomēr ir darbs. Ja paskatāmies uz šo visu nedaudz ar humoru, tad Francijā pēdējā kursa students domā, kur viņš strādās un kā viņš pelnīs naudu, turpretī Latvijā students domā, kur strādās un kā dabūs naudu.

Kā kopumā vērtējat augstākās izglītības sistēmu Latvijā?

– Iemesls, kāpēc, manuprāt, Latvijā ir tendence pasliktināties augstākās izglītības kvalitātei – pie mums tā nepārtraukti tiek reformēta, pat nenovedot līdz galam jau iesākto. Nemitīga reformēšana liedz iespēju izveidot stabilu sistēmu. Otrkārt, reformēšanu realizē valsts pārvalde. Nostādnes nāk no augšas, bet šie cilvēki dažkārt diemžēl neapzinās, ka nav pietiekami kompetenti nozarē. Žēl, ka sabiedrība un ierēdniecība līdz šim nav sapratusi visai fundamentālu lietu – sakārtot kādu jomu var tikai profesionāļi. Līdz ar to augstākajā izglītībā to var izdarīt tikai akadēmiskais personāls, nevis cilvēki no malas. Tas, kas būtu jādara valsts pārvaldei – jārada motivācija nozares profesionāļiem veikt mērķtiecīgas un rezultatīvas reformas. Turklāt jāņem vērā, ka reformēšana prasa gan laiku, gan resursu. Latvijā tā bieži neved pie rezultāta, jo galvenokārt ir saistīta ar daudzām un dažādām formālām izmaiņām, kas ir čaula, nevis saturu, kas patiesībā ir katras jēgpilnas reformas kodols.

Pēdējie gadi pasaulē ir jo īpaši izaicinoši – kovida pandēmija, Krievijas izvērstais karš Ukrainā, inflācija, bažas par krīzi. Kā jūs raugāties uz šiem notikumiem un laiku, ko piedzīvojam?

– Tā ir objektīvā realitāte, ar ko saskaramies. Kovida pandēmija, manuprāt, lielā mērā bija saistīta ar pasaules pārapdzīvotību. Ja manā bērnībā uz zemeslodes bija 2,5 miljardi iedzīvotāju, tad 2000. gadā tie bija 6 miljardi un nu jau ir 8 miljardi. Taču planēta nav piepūšama, resursi ir ierobežoti. Aktīvas saimnieciskās darbības rezultātā mēs izstumjam no dzīves vides dzīvniekus, gribot negribot ar tiem nonākam ciešākā kontaktā, un tas savukārt veicina vīrusu un citu slimību pārnesi. Viens no bīstamākajiem radījumiem ir sikspārnis, jo tam ir ļoti spēcīga imūnsistēma. Sikspārni var būt skāruši pat vairāki ļoti bīstami vīrusi, ar ko viņa imūnā sistēma spēj veiksmīgi cīnīties, bet tas neliedz pārnest slimību izraisītājus. Ja tendence attiecībā uz pasaules pārapdzīvotību turpināsies, tad, es domāju, ne vienu vien brīnumu vēl piedzīvosim. Un, visticamāk, jārēķinās, ka šī nebija pēdējā nopietnā infekcija, ar ko nāksies saskarties.

Savukārt, runājot par inflāciju, ir jāsaprot, ka viss maksā – gan kovida pandēmija, gan karš. Runājot par pandēmiju, no mana redzes viedokļa, bija divi varianti: ļaut ekonomikai sabrukt, vai otrs variants, ko izvēlējās Eiropa un lielākā daļa industriāli attīstītās pasaules, – drukāt naudu un atbalstīt cietušās nozares. Nauda sabiedrībā ienāca bez preču seguma, un inflācija bija neizbēgama. Nevis cenas iet uz augšu, bet nauda zaudē vērtību šajos apstākļos. Līdzīgi ar palīdzību Ukrainai. Nekas nav par velti. Jautājums, kas tad ir labāk – pieciest inflāciju vai sagaidīt, ka karš atnāk līdz mums. Var, protams, skatīties tuvredzīgi un sūkstīties par lielajiem rēķiniem, bet, ja pēc pāris gadiem arī mūsu mājas sabumbos, tad būs labāk? Ko tad mēs teiksim?

Protams, katrā nelaimē ir kāds, kas ne tikai mēģina iedzīvoties, bet varbūt to arī izdara. Francijā inflācija ir 8%, Latvijā – 21%. Es domāju, ka Latvijā tās ir kovida laiku sekas. Mēs pārāk daudz aizņēmāmies, palīdzējām ne tikai uzņēmējiem, bet sakārtojām arī kādu daļu atalgojumu valsts pārvaldē un ne tikai. Ja citās valstīs var iztikt ar 10% inflāciju, tad tur, visticamāk, uz vienu iedzīvotāju aizņēmās divreiz mazāk nekā Latvijā. Bet vai mūs kovids skāra smagāk kā citus? Domāju, ka diezgan līdzīgi. Es neesmu nedz politiķis, nedz ekonomists, bet, raugoties uz to visu no divām dažādām pozīcijām – Latvijas un Francijas –, redzu tomēr lielas atšķirības.

Neilgi pirms intervijas saskāros ar kādu citātu, proti, «kosmoss ir jaunā globālās politikas arēna, un augošā ģeopolitiskā spriedze uz Zemes atspoguļojas arī kosmosā». Kāda ir ārpolitikas ietekme uz zinātni, kosmosa izpēti un procesiem, kas ar to ir saistīti?

– Ārpolitikas ietekme ir gana liela, bet par visu pēc kārtas. Kādreiz cilvēki dzīvoja, tā teikt, uz vietas – sākumā gāja kājām, vēlāk jāja ar zirgiem un brauca ar ratiem. Pēc tam izdomāja, ka var būvēt arī laivas un kuģus, un tā viņi apguva okeānus. Citiem vārdiem sakot, no zemes nosacīti pārcēlās arī uz ūdens. Valstis, kas to izdarīja pirmās – Spānija, Anglija, Portugāle, savos laikos bija ekonomiski veiksmīgākās. Vēlāk cilvēki iemācījās lidot, apguva gaisa telpu, un tie, kas pirmie guva panākumus, attiecīgi guva arī ekonomiskus labumus. Un kosmoss šajā stāstā ir viens no nākamajiem posmiem. Kosmosā saimnieciskā darbība daļēji jau ir sākusies, bet vēl ne pilnībā. Kosmoss sola milzīgas ekonomiskās priekšrocības tiem, kuri pirmie tur iesakņosies. Tā būs monopolpeļņa, tāpēc šobrīd daudzi ir ļoti sasparojušies.

Kāpēc jālido uz Mēnesi? Ne jau labāk izpētīt Saules sistēmas vēsturi un Zemes izcelšanos, jo tas jau ir diezgan labi izzināts. Tas, ko varam atvest no Mēness, var precizēt pašreizējos priekšstatus, bet ne kardināli mainīt. Runa ir par pavisam ko citu – uz Zemes trūkst dažādu metālu, turpretī uz Mēness virsmas, kur ir mazāka gravitācija, metālu ir daudz vairāk. Mums vajag litiju baterijām, urānu un plutoniju atomelektrostacijām, dažādus metālus elektronisko mikroshēmu ražošanai. Uz Zemes to nav pietiekamā daudzumā visiem. Jautājums ir tikai par to, kas ir lētāk – vest no Mēness vai iegūt uz Zemes. Apgūstot jaunu jomu, tā kļūst pieejamāka un arī izmaksas pamazām krīt. Īlona Maska kosmiskie eksperimenti ir apsteiguši pasaules lielākās aerokosmiskās kompānijas Boeing, Lockheed Martin un arī NASA. Īlona Maska kosmiskās raķetes pašlaik ir vienīgās, kas spēj veikt pirmās pakāpes atpakaļ nosēšanos un saglabāt to dārgos dzinējus. Līdz ar to tā var ievērojami samazināt komisko lidojumu izmaksas. Un, ja šie procesi tā turpināsies, tad nākotnē, lai atvestu no Mēness bagātinātas metāla rūdas, izmaksas vairs nebūs tādas, kādas tās ir šodien.

Japāņi savukārt specializējas asteroīdu izpētē. Varētu izrādīties, ka tur vajadzīgo metālu ir vēl vairāk. Pieejas ir dažādas, un pirmām kārtām kosmoss tiek apgūts kā jauna ekonomiskās aktivitātes joma, un, protams, ka Latvija tajā nevar startēt solo režīmā, bet gan kopā ar citām Eiropas valstīm, ar Eiropas Kosmosa aģentūru u.tml. Tomēr jāsaka, ka mūsu brāļi igauņi šajā jomā ir tikuši uz priekšu daudz tālāk, salīdzinot ar Latviju.

Krievija ir paziņojusi, ka no 2024. gada izstāsies no Starptautiskās kosmosa stacijas projekta. Vai tas varētu atstāt kādu ietekmi uz nozari kopumā?

– Domāju, ka ne. Ja Krievija pasludinājusi kolektīvos Rietumus par savu ienaidnieku, pavisam normāli, ka tiek sagrauta sadarbība dažādās sfērās, tai skaitā arī zinātnē. Tas, protams, nevienam nenāk par labu un virkne procesu, visticamāk, piebremzēsies, bet laika gaitā viss noteikti pārkārtosies, pārstrukturizēsies un viss notiks.

Pirms intervijas telefona sarunas laikā paudāt, ka esat devies godam pelnītā pensijā, bet, neskatoties uz to, turpināt strādāt. Ko uzskatāt par sava līdzšinējā darba mūža lielāko sasniegumu?

– Visu savu mūžu esmu darījis darbu, kas mani ir interesējis un paticis. Un, paskatoties no malas, šķiet, ka vērtīgākais, ko esmu izdarījis, – esmu ievadījis profesionālajā dzīvē daudz gados jaunu cilvēku. Kā pasniedzējs strādāju jau kopš 1970. gadiem – pusgadsimtu. Daudzi no maniem studentiem arī paši jau ir sasnieguši cienījamu vecumu. Priecājos, redzot viņu dzīves panākumus. Tāpēc domāju, ka mans lielākais ieguldījums ir pedagoģiskais darbs, ar ko esmu nodarbojies visu mūžu un turpinu darīt joprojām.

Kā, jūsuprāt, veicināt bērnos un jauniešos interesi par kosmosu, astronomiju? Jo pieņemu, ka caurmērā tā ir tēma, kas salīdzinoši agrā vecumā nav viegli uztverama un izprotama, taču tajā pašā laikā procesi, kas notiek uz Zemes, ir saistīti arī ar to, kas notiek kosmosā.

– Katrs bērnībā sapņo par savu nākotnes profesiju, un pavisam normāli, ka ne vienmēr šie sapņi piepildās. Kad mācījos 2. klasē, gribēju kļūt par kinoaktieri, 5. vai 6. klasē pārdomāju un sapratu, ka mani vairāk interesē fizika un astronomija. Rezultātā kļuvu par pasniedzēju un daru darbu, kas savā ziņā apvieno abas šīs intereses. Kaut arī pasniedzu inženierzinātnes, jebkura laba nodarbība taču ir priekšnesums, kuram aktiera prasmes nenāk par sliktu.

Tas, ko ar šo vēlējos pateikt, – manuprāt, sabiedrības pienākums ir nodrošināt tādus apstākļus, lai ikvienam būtu iespēja apgūt to, kas interesē, realizēt sevi un būt novērtētam.

Kas ir tas, kas jums ikdienā palīdz justies labi? Ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.

– Domāju, tas ir darbs. Es rakstu mācību grāmatas. Manos kopotajos rakstos ir iznākuši jau trīs sējumi, un drīzumā Rīgas Tehniskās universitātes izdevniecībā tiks izdots nākamais – par satelītattēlu interpretāciju. Ceru, ka ap Ziemassvētkiem izdosies sarīkot grāmatas atvēršanas svētkus. Un šobrīd strādāju pie pēdējā sējuma par Haosu.

Apziņa, ka es daru to, kas man pašam šķiet vērtīgs, uztur mani labā morālajā formā.