Intervija ar Gundaru Daudzi. Gēni un griba

Pavērsiet politikas virtuves durvis? Izkārtot naudu slimnīcas attīstībai un Rehabilitācijas centram – kā tas praktiski notiek?

– Tas vēl bija iepriekšējais Saeimas sasaukums, bet rezultāts ir tagad. Tie ir 10 miljoni Eiropas Savienības naudas, kurai līdzi nāk Latvijas valsts līdzfinansējums. Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca pati maksā tikai 5 procentus no kopsummas. Tur ir tehnoloģijas – jaunais magnētiskās rezonanses aparāts, kas kopumā maksā miljonu, bet mūsu slimnīca iegulda vien 50 tūkstošus. Tur ir sonogrāfi, mamogrāfs, kompjūtertomogrāfs Talsiem. Arī Ventspils Uzņemšanas nodaļai jauns kompjūtertomogrāfs, kad tā tiks pabeigta. Tehnika noveco. Arī Dzemdību bloka, Uzņemšanas nodaļas un laboratorijas rekonstrukcija, monitoru sistēma reanimācijā ir par šo naudu. Un jaunais Rehabilitācijas centrs.

Tas notiek tā. Ministrija izsludina, ka var pieteikties Eiropas Savienības fondiem. Mēs pieteicāmies uz 12 miljoniem un dabūjām 10. Jelgava, ja pareizi atceros, dabūja 3 miljonus. Toreiz man labi noderēja pieredze, kuru uzkrāju kā Ventspils slimnīcas galvenais ārsts no 1996. līdz 2006. gadam. Starp citu, biju jaunākais galvenais ārsts valstī. Kad slimnīcām ministrijā bija jāaizstāv savi pieteikumi, gāju Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājam Jurim Lācim līdzi. Bija sajūta kā toreiz, kad aizstāvēju Ventspils domē slimnīcas jauno korpusu, kuru arī par Eiropas naudu uzbūvējām. Aivars Lembergs man ir iemācījis – kā. Kad tiek uzdoti n-tie jautājumi, tev ir jābūt gatavam atbildēt uz visiem. Uz visiem. Ja nebūtu Ventspils skolas, diez vai mēs būtu tikuši galā. Kuluāros pēc tam par mums dzirdēju sakām: Ventspils atbrauca un vienkārši noblieza.

Lemberga opozicionāri popularizē ideju, ka viņš pats arvien visu nokārto un viņa komanda ir aktieri, kas aiziet un nospēlē jau zināmu scenāriju.

– Katra pozīcija, katrs aparāts, visas investīcijas remontos un attīstībā bija jāpierāda. Naudu neviens tā vienkārši nedod, tā ir jāizcīna. Komisijā bija, precīzi neatceros, ap desmit cilvēku!

Tomēr – kāpēc Ventspilij 10 un Jelgavai 3? Tas bija projektu kvalitātes jautājums?

– Pirmkārt, es domāju, ka nemācēja argumentēt. Otrkārt, viņi arī stipri mazāk prasīja.

Vai lielās likmes ir tāda jau gadiem atstrādāta skola?

– Nav tā, ka mēs prasītu to, ko mums nevajag. Publisko līdzekļu arvien ir mazāk nekā pieprasījuma pēc tiem. Esmu lepns par to, kas mums ir izdevies!

Kā atnācāt uz Ventspili?

– Toreiz vēl bija valsts sadale, neviens neticēja, ka nākšu uz Ventspili. Institūtu pabeidzu 1989. gadā, no 1990. gada 1. augusta es strādāju Ventspilī. Mūsu slimnīca ir mana vienīgā darba vieta medicīnā pēc augstskolas beigšanas. Esmu sācis no pašiem pamatiem – kā sanitārs Gaiļezera reanimācijā studiju gados. Pēc trešā studiju kursa jau drīkstēju būt par brālīti. Kad strādāju jau Saeimā, kāda manas nodaļas sanitāre man teica: Dakter, jūs esat vienīgais, kurš nekad nav staigājis pa manu tikko izmazgāto grīdu. Pats esmu tik daudz mazgājis grīdas, ka zinu to sajūtu, ka kāds noiet pa tikko izmazgātu un viss jāsāk no jauna. Novērtēju katra slimnīcas darbinieka pienesumu un cenšos neizjaukt paveikto. Bet, atgriežoties pie atnākšanas uz Ventspili. Man bija trīs darba piedāvājumi Rīgā. Līdz desmit gadu vecumam dzīvoju Talsos, mani vecāki abi ir ārsti. Mans tētis arī ir anesteziologs reanimatologs, viņš ir manas dzīves lielākais skolotājs gan dzīvē, gan specialitātē. Tētis Talsu slimnīcā izveidoja pirmo intensīvo terapiju jeb šodienas izpratnē reanimāciju rajona centrālajā slimnīcā visā Padomju Savienībā. Tie bija 70. gadi. Viņš bija vienīgais anesteziologs reanimatologs slimnīcā, bieži viņu sauca arī pa naktīm. Atceros reizi, kad mamma bija Ļeņingradā kursos un man bija bail vienam pašam palikt mājās. Operāciju zālē bija divi galdi – pie viena galda tētis dod narkozi, uz otra sēžu es un skatos.

Kāda daktere ir jūsu mamma?

– Viņa ir laboratorijas ārsts. Talsos viņa bija bakterioloģiskās laboratorijas vadītāja. Tētim piedāvāja nodaļas vadītāja vietu Rīgas 4. slimnīcā, mēs pārcēlāmies. Rīgā mamma sāka strādāt medicīnas skolā un mācīt laborantus. Maniem vecākiem abiem šogad palika 81 gads! Mamma nestrādā kādus gadus trīs, bet tētis joprojām strādā par anesteziologu. Gan ne Gaiļezerā, kur viņš bija nodaļas vadītājs. Viņam ir teiciens: Mūsu darbā sīkumu nav! Gaiļezera 16 operāciju zālēs katra anestezioloģijas lieta stāvēja vienā un tajā pašā vietā! Mums visu izšķir sekundes. Tagad tētis strādā Ādažu slimnīcā divas reizes nedēļā.

Cik jums bija gadu, kad ģimene pārcēlās uz Rīgu?

– Desmit. Biju pabeidzis 3. klasi. Mana māsa ir deviņus gadus jaunāka par mani, viņa ir 74., es – 65. gada modelis.

Pārceļamies uz Ventspili! Ir 1990. gada 1. augusts.

– Kāpēc es izvēlējos Ventspili? Jo es zināju, ka Rīgā jaunais ārsts, ja ir, piemēram, no ķirurģiskā profila, būs mūžīgais dvielīšu turētājs. Man gribējās darīt! Mana sieva, dzimusi ventspilniece, sāka strādāt poliklīnikā kā ausu, kakla un deguna ārste.

Toreiz bija Gorbačova laiki un jaunajam speciālistam, ja viņš brauc strādāt uz perifēriju, bija iespēja saņemt kredītu mājas būvniecībai. Laikam tie bija 25 tūkstoši rubļu uz 20 gadiem ar 3 procentiem gadā! Mums paveicās, ka paspējām apgūt naudu, kamēr tai bija vērtība. Toreiz Parka ielai nebija asfalta, arī centrālās ūdens padeves un kanalizācijas nebija. Pārdevām sievas labās Petrof klavieres un nopirkām tur zemes gabalu par nelielu naudu. Pārcēlāmies kopā ar 1987. gadā dzimušo meitu, jau Ventspilī 1991. gadā mums piedzima mazā meita. Starp citu, labākais, ko par sevi esmu dzirdējis, ir, ka Daudzem ir trīs bērni – divas meitas un slimnīca.

Māja uzbūvēta, bērni piedzimuši, darbs labs. 1996. gadā nāk piedāvājums kļūt par galveno ārstu. Bija tāda veiksminieka sajūta – dzīvē viss ir iespējams?

– Doma, ka esmu veiksminieks, – tāda man nav bijusi. Ir bijusi pārliecība, ka es zinu, ko un kā vajag. Mans tētis ir izveidojis trīs slimnīcās nodaļas no nulles – Talsos, 4. slimnīcā un Gaiļezerā. Kad Ventspils slimnīcā 1. stāvu pārbūvēja par reanimāciju un uzņemšanu, tēvs man teica: Atceries, dēls, tev ir jābūt tur klāt. Ja ne katru dienu, tad katru otro, jo arhitekti un būvnieki nezina, ko tev vajag. Kad būvēja Gaiļezeru, ārsti bija pieņemti darbā jau celšanas laikā. Tētis vienīgais deviņus mēnešus katru dienu gāja uz objektu. Kad slimnīcu nodeva, viņš bija mierā ar visu, pārējie skrēja: Tas nav labi, šis nav labi!

Bet tomēr – vai 1996. gadā apzinājāties, kādiem izaicinājumiem līdz ar galvenā ārsta amata pieņemšanu piekrītat?

– Biju jau pabijis Ventspils sadraudzības pilsētās Štrālzundē, Vestervīkā, Loreānā, caur Keggi fondu – arī ASV. Ja es nebūtu Vestervīkā redzējis operāciju blokā kravas liftu, es nezinātu, ka mums tādu vajag. Tur ievieto netīros instrumentus un nosūta lejā uz sterilizāciju.

Bija azarts Ventspilī ieviest ārzemēs redzēto?

– Jā. Viena lieta ir, ka tev ir pieejama nauda, otra – kā tu to ieguldi. Kad pārbūvēja ķirurģiju traumatoloģiju, kur ir vecā daļa no brūnajiem ķieģeļiem ar galu pret Vasarnīcu ielu, teicu – katrā palātā ir jāvar iebraukt ar gultu, katrā ir jābūt sanitārajam mezglam. Strīdējos, man teica, ka tas nav iespējams, jo veco ķieģeļu korpusā, kas, izrādās, ir divas kopā salaistas vasarnīcas, telpas ir šauras. Izdevās.

Tādas šķietami vienkāršas lietas, kas šobrīd pacientiem liekas pašsaprotamas.

– Arī elektrības kontaktu Eiropas standarts – lejā, pie grīdas. Palātu rekonstrukcijas laikā teicu: man vajag tā, lai štepseļi pie gultas ir augstumā, kas ērti sasniedzams cilvēkam, kurš atrodas gultā. Arhitekti teica – jāievēro Eiropas standarts, bet es kā ārsts zināju, kā ir pareizi, kā ir labāk pacientiem. Vai, piemēram, jaunā korpusa būvniecība. Palātas ir trīsvietīgas. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropas Savienībā ir minimālais kvadrātmetru skaits uz vienu gultu un optimālais. Minimālais ir 8, optimālais – 12. Mums palātas ir 24 kvadrātmetrus lielas. Ja tajās ir trīs gultas, atbilstam minimālajam standartam, bet, tā kā vidējam ārstēšanas ilgumam ir tendence samazināties un, iespējams, kādreiz tik daudz gultasvietu mums vairs nevajadzēs, būs mums divas gultas un optimālais kvadrātmetru skaits uz vienu gultu. Izdomāt šādas nianses – tas ir mans gandarījums. Kad biju jau Saeimas priekšsēdētājs, savās reģionālajās vizītēs vienmēr gribēju redzēt slimnīcas. Viegli varēju pamanīt, kur ir saimnieks un – kur nav.

Mūsu saruna sākās ar jūsu paldies Ventspils skolai. Kā veidojās šī pieredze?

– Ventspils pašvaldība vienmēr ir atbalstījusi slimnīcas attīstību, bet to visu vajadzēja mācēt pamatot. Iemācīties aizstāvēt savu viedokli, iemācīties pamatot – tas bija neatsverami. Toreiz iemācījos arī gan rakstīt, gan labot preses relīzes. Pēc tam, jau citos darbos – gan prezidenta pilī, gan Saeimā – kolēģi ir brīnījušies, ka pamanu tādas nianses, kuras citi neredz.

Tā ir smukā puse, bet kāda ir bijusi grūtā?

– Visu esmu sasniedzis ar darbu. Jaunam speciālistam atrast centrālo vēnu un tajā iedurt arī nav vienkārši.

Labi gēni, ģimenes tradīcijas, paša attieksme un darbs, bet tomēr – vai kaut kas dzīvē ir bijis arī grūti? Ka ir jāpasēž, jāsaņemas, jāpārvar sevi? Ventspils skola nebija grūta?

– Katrā vietā ir savi noteikumi. Bija jāsaprot sistēma, bija jāapgūst – kā. Viss, ar ko savulaik kā galvenais ārsts gāju uz pašvaldību, viss ir ticis atbalstīts. Melno darbu, protams, neviens nekad neredz. Kas ir dzīvē bijis grūti? Paralēli galvenā ārsta darbam man 8 no 10 gadiem bija vesela slodze reanimācijā. Ilgstoši. Varbūt man vajadzēja... Labi, ka man ģimene to visu pieņēma. Varbūt es pārāk maz biju mājās. Pārāk maz braucu sēņot. Bet teikt, ka es nebiju kopā ar bērniem, es arī nevaru. Toreiz bija jaunība un baigais entuziasms, turklāt man bija fantastisks atbalsts no kolēģiem. Viņi redzēja, ka slimnīcā lietas mainās uz pozitīvo pusi. Arī es viņus atbalstīju. Tagad ir Veselības inspekcija, toreiz vēl bija MADEKKI. Ja kāds bija uzrakstījis kādu sūdzību, bija jābrauc uz Rīgu skaidroties. Es vienmēr braucu līdzi dakterim, par kuru bija sūdzība.

Kā mūris?

– Palīdzēju motivēt – kas un kā. Mūs samērā reti aicināja, jo zināja, ka nebrauks nobijies dakteris, atbrauks galvenais ārsts, kurš pateiks: tā, tā un šitā. Bez naida, ar pašapziņu.

Kurā brīdī galvenais ārsts saņēma piedāvājumu iesaistīties politikā?

– Gadu pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām mani ievēlēja pilsētas domē. Vadīju Iepirkumu komisiju. Kārlis Krūmiņš ir mans skolotājs, lai viņam tur – uz mākoņa maliņas – ir labi. 2006. gadā ZZS pirmo reizi piedāvāja vēlēšanās piedalīties arī partijai Latvijai un Ventspilij. Toreiz startējām abi ar Gunti Blumbergu un mūs abus arī ievēlēja. Gadu biju Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs, tad kļuvu par Saeimas priekšsēdētāju.

Intervijas noslēgumā vēlos jautāt – kāds, jūsuprāt, ir nākamais solis Ventspils slimnīcas attīstībā?

– Manā laikā mēs ļoti strādājām pie nieru aizstājterapijas, šobrīd ļoti labi ir attīstīta gan gūžu, gan ceļu endoprotezēšana. Dakteris Kolosovs lieliski operē plecus, tā ir viņa specialitāte. Mums ir Kurzemes acu centrs ar filiāli Kuldīgā! Ir Kurzemes mugurkaula ķirurģijas centrs. Strādāju tagad slimnīcā piektdienās un redzu, ka mugurkaulu operēt pie mums brauc slimnieki no visas Latvijas, pat no Balviem, piemēram. Neiroloģija! Mums bija pirmā insulta vienība ārpus Rīgas! Pats esmu redzējis, kā atgūstas cilvēks ar išēmisku insultu! Diagnostika mums ir fantastiskā līmenī, pieprasījums ir lielāks nekā iespējas. Diagnostika ir joma, kurā jādomā, kā palielināt jaudu. Šobrīd rehabilitācijas projekts – fantastiski! Tas palīdzēs cilvēkiem atgriezties dzīvē. Sirdis mēs nekad nestādīsim, tas ir skaidrs. Lai gan... nekad nesaki nekad.