Intervija ar Uldi Boitmani. Esmu Ventspils un Latvijas sporta patriots

Sāksim ar basketbolu. Galvenais jautājums, kā pirms katras jaunas sezonas – komplektācija ir noslēgusies?

– Jā, šobrīd šis process ir beidzies. Prom devušies leģionāri, kā tas visbiežāk pēc sezonas arī notiek, bet izdevies arī atrast papildinājumu. Mēģinājām sastāvu nokomplektēt tā, lai vismaz atkārtotu pagājušās sezonas sniegumu. Domāju, komanda nospēlēja ļoti labi, sevišķi Latvijas čempionātā, jo par šo finālu Ventspilī runāja vēl ilgi. Visi bija pārliecināti, ka sērija ātri beigsies 4:0 VEF labā, pat televīzija sākumā ieplānoja tikai četras tiešraides, bet bijām tuvu tam, lai sērija tiek pat līdz sestajam mačam. Ja Andrejam Šeļakovam nebūtu trauma un Rodrigo Būmeisters nesalauztu roku, kas mums izšķirošajās spēlēs lika doties novājinātā sastāvā, faktiski bez centra, – ej nu sazini, kā vēl viss beigtos. Arī šis Eiropas čempionāts basketbolā pierādīja, ka laukumā nespēlē uzvārdi un algas, bet komandas, ko mēs arī nodemonstrējām. Eiropas čempionāts arī vēlreiz apstiprinājis manu teoriju, ka modernajā basketbolā vairs nav tik strikta sadalījuma pa pozīcijām, jo tagad modē ir gari, atlētiski spēlētāji, kas var spēlēt gandrīz vai jebkurā pozīcijā. Šobrīd spēles likteni faktiski izšķir ārējās līnijas spēlētāji, un ļoti svarīgs faktors ir vēlēšanās cīnīties. Ja tu spēlēsi ar aukstu sirdi, uzvara pie tevis pati neatnāks.

Pagājušās sezonas kodolu izdevās saglabāt, bet ir arī papildinājumi. Kā izvēlējāties tos?

– Jāsāk ar to, ka arī šogad sastāvu komplektējām ierobežota budžeta apstākļos, jo pie ģenerālsponsora no biznesa vides tikt nav izdevies un tāds joprojām faktiski ir pilsētas pašvaldība. Komplektācija, atlase pirms katras sezonas ir ļoti būtiska, un tā jāveic ļoti rūpīgi. Tas nozīmē, ka nav jāzina tikai auguma centimetri un statistika, tāpat jāzina arī cilvēciskās īpašības. Saspēli vadīs Ivans Gandija-Rosa no Puertoriko, kuram ir laba spēles izpratne; ātrs, agresīvs, bet arī ir labas atsauksmes par viņu kā komandas biedru. Turklāt viņš ir spēlējis Puertoriko izlasē, kas arī kaut ko nozīmē. Sezonas ievadā Būmeisters vēl nebūs gatavs spēlēt, jo viņam jāsaārstē cirksnis, tāpēc šobrīd paņēmām pieredzējušo Edmundu Elksni. Ja viņš spēs iedzīvoties un atrast savu vietu komandā, tas būs vērā ņemams papildinājums, bet pagaidām vēl sevi jāpierāda. Paņēmām Saldus puiku Matīsu Kulačkovski, kurš beidzis studijas ASV. Spēlētājs ar labu metienu, kustīgs, tāpēc jātur īkšķi, lai nav veselības problēmu, – tad būs ļoti labs palīgs. Tad vēl ir amerikānis Miliks Jarbro, kurš pievienojies uz pārbaudes laiku. Viņš var spēlēt no otrā līdz ceturtajam numuram, ir labs metiens un atlētisks, bet paskatīsimies, kā iederēsies komandā. Skaidrs, ka komandas komplektācijas process nekad nebeidzas, visu laiku sekojam līdzi situācijai, domājot par to, ko vajadzētu pastiprināt, mainīt, bet šobrīd gan pauzējam. Maucam un skatāmies, kas te veidojas un ko var pretinieki.

Arī gaidāmajai sezonai uzdevumi nemainīgi augsti – cīņas par godalgām visos turnīros?

– Komandas uzdevumi ir Latvijas čempionāta fināls un arī Latvijas–Igaunijas līgas Final 4, ko neizdevās sasniegt pagājušajā gadā, jo kāju priekšā aizlika Zaķis un Viimsi, lai gan var teikt, ka paši bijām vainīgi. Nav jau jēgas izvirzīt kaut kādus zemākus uzdevumus. Var jau sākt baidīties no tā paša Ukrainas Prometey, kur savākti dārgi spēlētāji, un teikt, ka pietiks ar astotnieku, bet kāda tam jēga? Skaidrs, ka mēģināsim sisties ar visiem par augstiem mērķiem. Arī šogad notiks Latvijas kausa izcīņa, kurā arī vajadzētu tikt finālā.

Kā veicās ar pagājušās sezonas līderu noturēšanu – bija kādas cīņas un garas sarunas?

– Īsti nebija. Palika visi, kurus arī vēlējāmies atstāt. Mēģināsim lielajā komandā iespēlēt ventspilnieku Tomu Salnāju, kurš pagājušajā sezonā bija vērtīgākais spēlētājs gan Latvijas U17 čempionātā, gan Eiropas jaunatnes līgā. Noteikti perspektīvs ir arī Talsu puisis Rūdis Donis, un vairāk ceram iesaistīt Dāvi Ozeru, kuram vispirms gan jāsaārstē kājas lūzums. Es gribētu uzsvērt, ka Ventspilī tiešām ir izveidota un strādā pilna basketbola sistēmas piramīda. Mazākajās klasēs katrā skolā ir sagatavošanas grupas, bet no 4. klases šie bērni jau nonāk sporta skolas sistēmā. Prieks, ka kolektīvam pievienojušies jaunie treneri Agris Stankevics un Roberts Prūsis, un Jāni Zemeli jau arī vēl var saukt par jauno. Piekrītu teicienam, ka kadri izšķir visu, tāpēc ir labi, ka nāk klāt jauni cilvēki, turklāt es redzu, ka viņus šis darbs tiešām aizrauj, viņi strādā ar lielu degsmi un mīlestību pret basketbolu. Jau kārtējo reizi uzslavēšu arī Ventspils Augstskolas komandas un trenera Matīsa Graudiņa darbu, tās galvenais uzdevums ir gatavot spēlētājus lielajai komandai, ar ko tā arī lieliski tiek galā.

Runājot par basketbola sistēmu Ventspilī, dzirdams arī tāds viedoklis, ka no tās nenāk ārā talanti, bet spēlētāji atveras, nonākot kādā citā klubā. Tam var piekrist?

– Kad spēlē Latvijas izlases un Boitmaņu Uldis ieslēdz TV, viņš redz daudzus spēlētājus, kurus sagatavojusi tieši Ventspils basketbola sistēma. Tātad tā strādā! Piemēram, saspēli vada talsenieks Strēlnieks, kurš ir sporta skolas Spars audzēknis. Tīrie ventiņi Klāvs Čavars un Toms Leimanis, tad vēl arī Lomažs, kurš pie mums atnāca kā skolnieks un kļuva par zvaigzni. Andrejs Gražulis pirms Ventspils vispār nespēlēja basketbolu, bet bija augstlēcējs. Viņš pat neskatījās uz tālmetienu līniju, bet tagad ir universāls spēlētājs. Klubam no visiem aspektiem izdevīgāk ir nevis audzināt kādu talantu un ieguldīt viņā milzīgus līdzekļus, bet nopirkt gatavu, tomēr es esmu Ventspils un noteikti Latvijas basketbola patriots. Ja mēs ieguldām laiku un līdzekļus Latvijas basketbolistā, kurš pēc tam pārceļas uz kādu citu komandu, man nav žēl. Viņš ir palicis basketbolā, progresējis un, kas zina, varbūt kaut kad arī nonāks Latvijas izlasē.

Kā veicas ar Ventspils basketbola draugu kluba veidošanu? Vai tā ir izdevies atrast klubam kādu jaunu atbalstītāju?

– Ir izdevies, bet viegli tas neiet. Tagad tiek vākta nauda bairaktaram Ukrainai, kas ir cēls mērķis, bet arī ir grūti savākt. Likumdošana joprojām nestimulē ziedojumu veicējus, uzņēmējiem jādalās ar savu peļņu, ko ne katrs, protams, grib. Arī bagāts cilvēks skaita naudu. Mēs varam piedāvāt iespēju reklamēties – uz formām, uz lielā ekrāna, televīzijā –, bet ne visus uzņēmējus interesē arī tas. Es mēģinu spiest uz to, ka viņš, palīdzot BK Ventspils, ir Ventspils patriots un tā ir goda lieta. Nekādu citu sviru, kā ietekmēt lēmumu, man nav. Bet ir jau cilvēki, kas dažādos veidos, tajā skaitā ar personīgajiem līdzekļiem, palīdzējuši basketbola klubam. Varu nosaukt veselu sarakstu. Vispirms jau Aivars Lembergs, kurš vairāk nekā 20 gadus bija kluba prezidents, Jānis Vītoliņš un Guntis Blumbergs, kuri ir arī aktīvi līdzjutēji, Igors Skoks, Jānis Austriņš, brāļi Apsīši, arī pašreizējais kluba prezidents Ģirts Štekerhofs, kurš savu pienākumu pildīšanai pieķēries ļoti enerģiski. Starp citu, ir nolemts, ka sezonas sākumā pie Basketbola halles griestiem pacelsim Lemberga kunga kreklu.

Vasaras sporta sezona faktiski ir noslēgusies, līdz ar to arī daudziem Ventspils Olimpiskās vienības sportistiem. Kāda bijusi tā?

– Domāju, kopumā viss bija kārtībā. Bija gan panākumi, gan pa kādai neveiksmei, kā jau tas sportā notiek. Viss turpināsies, par to paldies pašvaldībai, bet mums tagad priekšā vienības sastāva atjaunināšana, jo daudzi no šiem sportistiem savas iespējas ir izsmēluši. Šobrīd mēs atbalstām 25 sportistus, bet Ventspils Olimpiskā vienība nekad sportistus nav kreditējuši. Tas ir, nebija tā, ka mēs devām naudu un cerējām uz panākumiem, bet atbalstījām tieši tos sportistus, kas jau ir kaut ko sasnieguši. Šobrīd izskatās, ka vajadzēs atbalstīt arī, tikai cerot uz rezultātiem, jo ar jaunajiem talantiem bagāti neesam. Kāpēc tā, to vajag nopietni analizēt, bet jāatceras arī, ka divus pandēmijas gadus treniņi faktiski nenotika, kas nopietni ietekmēja izaugsmi.

Mēs runājām, ka nodokļu sistēma neveicina to, lai nauda nonāktu profesionālajā sportā, bet izrādās – arī individuālajos sporta veidos pat labākajiem ar valsts atbalstu nepietiek, ja jau Ventspils pašvaldībai jāatbalsta šāda vienība ar augstas klases sportistiem?

– Valsts naudas pietiek tiem, kas ir Latvijas Olimpiskās vienības A sastāvā. Tad ir normāla alga un visam pietiek, bet, ja esi, piemēram, B sastāvā, profesionāla sportista vajadzībām var arī nepietikt. Ja tu esi profesionālis un vēlies kaut ko sasniegt, visai uzmanībai jābūt veltītai tikai tam. Tu nevar rauties par krāvēju un reizē atbilstoši trenēties. Tā augsto sasniegumu latiņa šobrīd ir ļoti augsta, un tam arī viss ir jāpakārto. Ventspils pašvaldība šādā ziņā gan ir unikāla, jo atbalsta ne tikai sporta skolu, kas ir obligāts pasākums, bet arī pilsētas sporta klubus un vienību. Kad notika nodokļu reforma, tika solīts, ka pie jautājuma par ziedojumiem vēl atgriezīsies, bet nekas tāds nav noticis. Šobrīd vārds reforma vispār ir modes lieta, tikai ne vienmēr tiek līdz galam izdomāts, kā tad tā reforma strādās. Tādām lietām ir jāgatavojas, tev jābūt brīviem finanšu līdzekļiem. Aizslēdz lauku skolas, kaut ko nedaudz ieekonomē, bet ar to jau nepietiek, un tad tik muļļājas, jo naudas jau daudz kam trūkst. Es pilnīgi saprotu tos pedagogus, kas tagad grib streikot, jo es zinu, kāda slodze un kāds atalgojums ir treneriem, kuriem jāraujas pa vairākiem darbiem, lai kaut ko sakasītu. Tas ir saistīts arī ar panākumiem sportā, jo kāda tur var būt kvalitāte, ja tas nabaga treneris skrien pa simt darba vietām, lai varētu uzturēt ģimeni? Tajā pašā laikā, kaut kādai biedrībai iedod 40 miljonus, var celt cietumu par 130 miljoniem, airBaltic grūst iekšā simtiem miljonu, bet panākt, ka pašu cilvēki saņemtu cienījamu atalgojumu un normāli dzīvotu, nevar.

Ik pa laikam tiek aktualizēts jautājums par to, ka Latvijā jānosaka prioritārie sporta veidi un vairāk jāatbalsta tie. Arī šī valdība par to runāja, bet tālāk joprojām tikuši nav. Vai šādas prioritātes ir jānosaka?

– Daudz par šo esmu domājis un uzskatu, ka tāda mazā un ne pārāk turīgā valstī kā Latvija tas ir vajadzīgs, bet tas ir jādara gudri. Sporta veidus vajag dalīt tādās kā līgās, kurās var pakāpties, izpildot kaut kādus noteiktus kritērijus, bet tie nav tikai panākumi. Noteikti svarīga ir masveidība un izplatība dažādās pašvaldībās. Augstākajā līmenī tu vari tikt tad, ja tavs sporta veids ir izplatīts, teiksim, desmit pašvaldībās. Jāsāk ir ar masveidību, jo tā ir lielākas iespējas, ka tiešām arī izaugs augsta līmeņa sportisti. Toties, ja esi augšā, bet rezultātu vairs nav, tas nevar būt prioritārs sporta veids. Piemēram, vieglatlētika. Cik cilvēku šogad aizbrauca uz Eiropas čempionātu? Ļoti maza komanda. Kad bijusi pēdējā medaļa? Tad tāds sporta veids būtu pie prioritāriem tikai tāpēc, ka agrāk kaut kas bija? Šo dalījumu vajag ieviest, bet sistēma ir kārtīgi jāizdomā, lai kādu sporta veidu nenogremdētu uz visiem laikiem, bet tieši motivētu attīstīties. Vajadzētu arī atjaunot sporta rotu armijā, kurā jaunie, talantīgie sportisti varēja apgūt kaut kādas militārās iemaņas, bet, galvenais, turpināja nopietni trenēties. Savukārt augstskolu sporta klubi varētu parūpēties par tiem, kuri nav iekļuvuši olimpiskās vienības A sastāvā.