Fon Grinbergs. Intervija ar Robertu Grinbergu

Vai šis brīdis Tavā dzīvē ir pilns prieka? Maģistra diploms, pamatdarbā viss labi, tikko krāšņi nosvinēti Popes muižas dzimtu svētki?

– Es teiktu, kārtējais sasniegtais rezultāts. Visu laiku ir mērķi, uz kuriem iet. Par izglītību runājot, tas bija iespējams, pateicoties pandēmijai. No Ventspils uz Rīgu uz klātienes studijām es nebūtu varējis izbraukāt. Divi gadi attālinātā formā bija ļoti, ļoti praktiski.

Citu viedoklis man vienmēr ir bijis svarīgs. Cilvēki mani vairāk ir sākuši saistīt ar Popes muižu, īpaši pēc Dzimtu svētku pasākuma Popē, uz kuru veidojām un sociālajos tīklos izplatījām video ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem un viņu saknēm Popē. Tas video ir ļoti skatīts! Mani sveicina nepazīstami cilvēki un stāsta par savu piederību Popei. Par to ir saviļņojums, emocionāls mirklis būt tam klātesošam.

Ko Tu, pētot savu dzimtu, esi atklājis?

– No viena vecvecāka puses manos senčos ir Alsungas suiti, no Popes muižas puses – gan lībieši, gan latviešu zemnieki, arī poļu asinis. Plašs tas spektrs ir, bet galvenokārt tā ir Ziemeļkurzeme. Tā arī ir veidojusies mana interese par kultūrvēsturisko mantojumu, jo dzimtas nav tikai cilvēki. Par kultūrtelpu un nemateriālā mantojuma fenomenu intensīvi interesējos bakalaura studiju laikā.

Maģistra darbā pētīji Popi?

– Tā bija tāda Popes vērtību inventarizācija, saliekot akcentus ar salīdzinošiem piemēriem: lielākais, varenākais, senākais. Popes muiža ir Latvijas mērogā lielākā muižas apbūve, kas ir saglabājusies. Ar 16 arhitektūras un 11 mākslas pieminekļiem. Protams, arī Ventspils novada kontekstā Pope ir unikāla: senākā dzīvojamā ēka, vienīgā valsts nozīmes kultūrvēsturiskā aleja, arhitektūras piemineklis – parks utt. Maģistra darbā skatījos arī Zlēkas, Ugāli, Ēdoli, Anci – visus fon Bēru dzimtai piederošos īpašumus. Zlēku baznīca ar savu manierismu ir unikāla Latvijā, Zlēku muiža ir bijusi baroka pērle, kas diemžēl zudusi. Ugāles ērģeles ir vienas no Baltijā senākajām. Gribētos, lai visas šīs vērtības Ventspils novadā tiek veiksmīgāk popularizētas, lai uz šī fona attīstās uzņēmējdarbība.

Jau bakalaura darbā pieskāros tēmai par muižu revitalizāciju, skatījos caur publiskās un privātās partnerības prizmu. Pētīju vairākus piemērus, kur valsts un vietējā pašvaldība ir ieinteresēta objekta saglabāšanā un vietējā kopiena ir tā, kas ir visinertākā. Popes gadījumā ir tieši pretēji: kopiena ir grūdējspēks, celmlauzis un pašvaldība inerti līdzdarbojas vai pat pretdarbojas. Protams, ceru, ka, laikam ejot, tas mainīsies. Kā pozitīvos piemērus varu minēt Preiļus, Pedvāli Talsu pusē.

Rudens pusē Popē plānota vēsturiskās parka vāzes atgriešanās?

– Par vāzi jau ir plaši runāts un aprakstīts. Šobrīd veiksmīgi notiek restaurācijas process, ir dabūts tam finansējums. Septembrī, cerams, tā tiks uzstādīta goda vietā pie skolas, pie muižas kungu mājas. Svinīgi mirkļi ir tie, kas iedzīvina un iekustina vietu.

Mēs redzam pašvaldības investīciju un attīstības plānus. Šogad bija plānā sakārtot Popes skolas ēdināšanas bloku, tas palicis pēdējais, vienīgais ar padomju laika infrastruktūru novadā. Tāpat arī plānā redzam, ka ir bijušas ieceres par Popes muižas parku, bet kārtotas tiek mazāk prioritāras lietas, kas ir politiski skaļākas un tādējādi izdevīgākas. Tāpat par klēti. Ir beidzies tiesvedības process un redzam, ka pašvaldībai ir jāuzņemas atbildība par šo ēku. Šobrīd to ir pateikusi arī tiesa. Laika vilcināšana ir notikusi jau desmit gadu garumā. Mēs, biedrība, joprojām redzam, ka klētī varētu tapt Ventspils novada kultūrvēsturiskā mantojuma centrs. Ir vētru muzejs, bet mums nav vietas, kas apkopotu un glabātu informāciju par cilvēku un viņa identitāti. Protams, ir Ventspils muzejs, bet novadā... novadā var tikai izcept sklandrausi.

Kā būtu jārisinās notikumiem, lai Tu varētu sadarbībā ar pašvaldību strādāt pie mantojuma centra izveides?

– Mēs ar kolēģiem no biedrības bijām gatavi startēt jau pirms gada, no savas puses piedāvājot gan informatīvu, gan praktisku atbalstu. Taču viss atduras pret pašvaldības nevēlēšanos, politiskām intrigām, jo viņiem primāri ir atļaut sabūvēt vēja ģeneratorus, kas apdraud Popes muižas ainavu.

Parasti attīstība nenotiek, ja domē nav deputātu pārstāvniecības no konkrētās vietas. Popes gadījumā šajā sasaukumā ir pat divi – pa vienam pozīcijā un opozīcijā.

– No pozīcijas deputātiem atbalstu Popei neesmu jutis, arī uz mūsu organizētajiem pasākumiem viņi nenāk. Un arī sociālajos tīklos, kur saņemam lielu iedzīvotāju atbalstu, pašvaldības deputāti mūsu ierakstiem īkšķīšus nespiež, bet uz savām priekšvēlēšanu kampaņu ziņām to dara ar dubultsparu.

Pārcelsimies uz pilsētu! Tu šovasar ņēmi atvaļinājumu pamatdarbā, lai veidotu VIZIUM atklāšanas svētkus!

– Kovida laikā mums Kurzemes filharmonijā bija izmaiņas. Vairākus darbiniekus atlaida, kolektīvā cilvēku palika mazāk. Mēs ar kolēģi Annu samainījāmies – iepriekš kā producents strādāju Jūras vārtos, kopš šī gada sākuma esmu koncertzālē. Ar Ventspils Digitālo centru svētku organizēšanā man ir bijusi sadarbība jau iepriekš, un šoreiz vēl jo vairāk man bija iespēja redzēt, kā darbojas cits kolektīvs no iekšpuses – biju intensīvā sasaistē ar daudziem VIZIUM darbiniekiem! Mūsu gadījumā darbs kultūrā ir atšķirīgs. Viņiem tas ir tipisks, plaši izplatīts darba stils, kur vadītājs ir autoritāte. Mums Kurzemes filharmonijā autoritātes nav, esam katrs pats par sevi un, kurš skaļāk bļauj, tam taisnība. Ar šādām grandiozām būvēm kā VIZIUM ēka atklāšana vienmēr ir izaicinājums, jo ir grūti pārspēt ar kaut ko efektīgāku par to, kas jau ir. Tomēr ar ūdens šaltīm un liesmām, ar eksperimentiem viss izdevās.

Kā pie Tevis atnāk idejas?

– Tās nāk sasaistē ar komandu. Katrs dalījās ar vēlamo, pēc iespējas visu respektēju. Skatījāmies arī, kas aktuāls ir pasaulē. Biju arī Dubaijā, skatījos, kā tur tiek strādāts digitālās pedagoģijas jomā. Bieži vien sarežģītākais ir tehniskā, nevis mākslinieciskā puse. Piemēram, šajos Pilsētas svētkos piedalījos arī Digitālo svētku organizēšanā. Lielais laukums ir sarežģīta pasākumu rīkošanas vieta – ir jāspēj visās teltīs nodrošināt elektrības pieslēgumu, visam ir jāstrādā arī lietū, liela vēja gadījumā problēma ir telšu nostiprināšanu utt.

Kā Tu no iekšpuses vari komentēt Ventspilī aizvien aktuālo diskusiju par koncertzāles piedāvājumu?

– Tas ir augstvērtīgs un kvalitatīvs. Viedokļi ir dažādi. Ir, kas saka, ka vajag kaut ko tautai. Bet, kad ir Ventspils kamerorķestris vai bigbends, cilvēki nemaz nav tik aši nācēji, viņi paliek kaut kur aiz kases. Koncertzāles mākslinieciskais vadītājs profesionāli piepilda tos mērķus, par kuriem viņš vienojās, nākot amatā. Šobrīd nav tas vienkāršākais periods mūsu uzņēmumā, ik pa laikam ir vakances, komanda ir mainīga. Mēs negribam kopēt to, kas notiek Liepājā vai Cēsīs, mēs gribam savu unikālo. Jau sākotnēji tika pateikts arī no Ventspils pašvaldības puses, ka koncertzālei Latvija ir jābūt Baltijas mēroga pērlei, kur piedāvājumu veido pasaules līmeņa mūziķi. Uz to mēs mērķtiecīgi ejam. Mēs nekopējam un neaicinām Maksimu Galkinu, kas ir jebkurā lauku estrādē. Neaicinām arī tos, ko var atļauties jebkurš. Veidojam savu unikalitāti. Daudzi nav iedziļinājušies mūsu repertuārā līdz galam. Saka – varētu būt kāds ērģeļmūzikas koncerts. Jā, bet gada laikā mums tādu ir pietiekami daudz. Vai jūs bijāt uz iepriekšējiem? – Nē, nebijām. Sanāk, ka cilvēki grib rīt vēl to, uz ko nebija vakar.

Ventspilī augstās kultūras tradīcijas tikai tagad veidojas. Iespējams, ir jāpaiet vēl 20 gadiem, lai tās pa īstam iedzīvotos.

– Audzināšanas darbs notiek. Arī Mūzikas vidusskola koncertzālē rīko dažādus koncertus. Līdzīgi ir ar izrādēm Jūras vārtos, arī tur cilvēki grib Skroderdienas Silmačos, bet, kad ir kaut kas akadēmiskāks un nopietnāks, nav tā, ka biļetes izpērk vienā mirklī.

Vai, Tavuprāt, var teikt, ka koncertzāle Ventspilī ir apsteigusi laiku?

– Koncertzālē jūt pasaules, Eiropas līmeni. Līdz ar koncertzāli mainās arī pilsētas mārketings.

Bet Tu šo konfliktu sajūti? Konfliktu starp nozīmīgu auditorijas daļu, kurai gribas Skroderdienas, un to, kura ir gatava kam laikmetīgākam?

– Mēs dodam auditorijai tās Skroderdienas trīs reizes, un tad viņi sajūt, ka grib tomēr arī kaut ko citu. Atvedam trīs reizes to populāro, zināmo un patīkamo. Tā audzināšana tā arī notiek – pieradinot.

Ja pieņemam, ka nākotnē varētu notikt pilsētas un novada apvienošanās, tad jāsaka, ka ir milzīga plaisa starp to, kāda ir kultūra novadā un kāda tā ir pilsētā. Koncertzāles pasākumos ļoti reti redzam parādāmies novada iedzīvotājus.

Koncertzāles darbu pozitīvi vērtē visi mākslinieki, ar kuriem līdz šim ir bijusi sadarbība. Tie ir ne tikai Latvijas vadošie, bet no visas pasaules. Miks spēj sasaukt kopā dažādus žanrus, cilvēkus, idejas. Katrs pasākums ir ar scenogrāfiju, reklāmas kampaņu, kurā ir iesaistīti Latvijas vadošie savas jomas profesionāļi. Protams, tas nav lēts prieks, bet tas ir ļoti kvalitatīvi un vajadzīgi.

Ir reizes, kad man mākslinieki ir jāved arī no vai uz lidostu. Tad dzirdu viņu jūsmošanu. Viņš, piemēram, tikko ir bijis Elbas filharmonijā un tagad vedu viņu uz Ventspili...

Kas viņiem pie mums patīk?

– Vienkāršums, neuzspēlētība, neordinārās idejas. Protams, arī pati ēka, kādas nav nekur citur. Akustika. Jo lielāks mākslinieks, jo viņš pats ir vienkāršāks. Esam, piemēram, pēc koncertiem gājuši tepat Ventspilī kaut kur kopā atpūsties. Ar Džeimsu Makvinniju, ērģelnieku, runājām. Tā kā viņš ir no Lielbritānijas, jautājām – ko tu domā par Britu karalisko ģimeni?! Viņš stāsta, ka spēlējis viņu kāzās un bērniem kristībās... un mēs te sēžam ar viņu Ventspilī, dzeram alu.

Ja skatāmies uz tavu pamatdarbu – kādi ir Tavi nākotnes izaicinājumi šajā jomā?

– Šobrīd izbaudu katru pasākumu, kuru varam organizēt. Esmu priecīgs un novērtēju iespēju, jo tās ir ne tikai jaunas emocijas, bet arī jauni kontakti. Ceru, ka tas turpināsies. Jāredz, kas notiks rudenī, vai mums atkal būs piespiedu pauze. Šobrīd svārstāmies neziņā. Divas reizes jau esam saplānojuši patālu uz priekšu un pēc tam visu atcēluši.

Pope ir tā vieta, kur varu atļauties to, ko nevaru pilsētā. Pamatdarbā turos pie rāmja un pie budžeta. Manā gadījumā mākslinieciskie vadītāji ir trīs – gan Miks Magone, gan Renārs Lācis, gan Aigars Meri, es nodrošinu viņu ideju praktisko un tehnisko realizāciju. Popes gadījumā varu radīt, ko vien pats vēlos.

Vai Tava grāmata par Popi varētu tapt tuvākajos gados?

– Ir savākta pietiekami plaša informācija, lai grāmata taptu, bet ir sajūta, ka tuvākajos gados atradīšu vēl kaut ko vērtīgu. Arhīva materiāli, muzeju krājumi vēl nav līdz galam izpētīti, bet būtiskākais – Popes kungu mājai vēl nav veikta arhitektoniskā un mākslinieciskā izpēte. Tās laikā, visticamāk, uzzināsim daudz jauna par to, ko slēpj šī 18. gadsimta būve. Interesanti, ka Latvijas vadošie pētnieki ir izteikuši savu vēlmi pētīt Popi, jo muižas kungu māja ir viena no tām retajām un vērtīgajām ēkām Latvijā, kas vēl nav pētīta. Procesa uzsākšana varētu būt nākamā gada izaicinājums. Nedaudz vēl nepieciešams laiks.