Smaragdkrāsas kāzu jubileja

Jautāti par vispatīkamākajiem un vissmagākajiem dzīves brīžiem, gaviļnieki bez apdomāšanās atbild: «Mēs esam apmierināti ar nodzīvoto mūžu, mums viss ir labi, un neko mainīt negribētos. 55 gadi nodzīvoti mīlestībā un saticībā, strādājot un rūpējoties vienam par otru.» 1975. gadā Genādijs no tirdzniecības ostas saņēma trīsistabu dzīvokli ar visām ērtībām, kurā pāris dzīvo joprojām. Viņi izaudzinājuši divus dēlus, ar kuriem pamatoti lepojas, sagaidījuši mazbērnus un mazmazbērnus. Viņi patiesi uzskata, ka dzīve ir izdevusies un žēloties nav iemeslu. Vēlāk gan sarunā ar viesmīlīgajiem saimniekiem dzirdējām ne tikai par patīkamām, bet arī dramatiskām ilgā dzīves ceļa epizodēm.

1967. gada 15. jūlijs – Tanailovu ģimenes dzimšanas diena.

Liktenis viņus uz Ventspili atvedis pa dažādiem ceļiem. Taču pirmā tikšanās tālajā 1967. gadā kļuva liktenīga. Viņi vēl līdz šai dienai atceras šos datumus. 19. maijā Genādijs atbrauca uz Ventspili, beidzis dienestu Liepājā zemūdens flotes bāzē un izlasījis avīzē sludinājumu, ka Ventspils tirdzniecības osta aicina darbā dokerus mehanizatorus. Nākamajā dienā Genādijs apmeklēja dejas un pasākumā iepazinās ar Gaļinu. Pēc diviem mēnešiem – 15. jūlijā – jaunieši svinēja kāzas.

Gaļinu mamma uz Ventspili piecu gadu vecumā atveda pēc kara – 1947. gadā – no Novgorodas apgabala Krievijā. Gaļinas tēvs krita karā. Gaļinas mamma pati guva ievainojumu no nomaldījušās šķembas. Kļuvusi par invalīdi, sieviete saprata, ka vienai pēckara postažā meitu neizaudzināt. Tādēļ arī atbrauca uz Latviju pie māsas. Dzīvoja vispirms Ventspilī, pēc tam Dundagā, vēlāk atkal pārcēlās uz Ventspili. Mamma iekārtojās darbā kokapstrādes kombinātā Ventspils koks. Reiz viņa gandrīz zaudēja dzīvību ražotnē – mazo un kalsno sievieti aiz garā halāta malas teju neierāva konveijera lentē. Paglāba tas, ka kāds no kolēģiem paspēja laikus izslēgt konveijeru.

Gaļinai jau no septiņu gadu vecuma nācās pašai pelnīt – kādā zemnieku saimniecībā Ventspils rajonā viņa par ēdienu un nelielu samaksu palīdzēja ganīt govis. Kļūstot vecāka, tulkoja kurlmēmajiem viņu sabiedrībā. Vidusskolu pabeidza vakarskolā un vairākus gadus paralēli mācībām kopā ar mammu strādāja Ventspils kokā. Kopš bērnības dzīvojot latviskā vidē, Gaļina labi runā latviešu valodā. Viņa darba gaitas turpināja maizes kombinātā, telegrāfā un Pārventas aptiekā, no kurienes Gaļina devās pensijā, vien gadam pietrūkstot līdz 30 gadu stāžam, – vajadzēja kopt slimo mammu. Tādēļ arī pensija viņai tagad ir pavisam maza – 240 eiro.

Tā kā padomju gados viņiem nebija iespēju atpūsties modernos kūrortos un baudīt cita veida izklaidi, kāda iedzīvotājiem aktīvajā vecumā pieejama patlaban, Tanailovu pāris aizrāvās ar fotografēšanu – Genādijam bija neliels, lēts Smena fotoaparāts. Pateicoties tam, ģimenē glabājas kaudze albumu ar dažādu gadu fotogrāfijām. Daļu fotogrāfiju Tanailovi nodeva redakcijai, un mēs noteikti publicēsim interesantākos kadrus no Ventspils dzīves 60.–70. gados.

Vesela fotogrāfiju sērija veltīta Gaļinas darbam maizes ceptuvē. 60. gadu sākumā klona un saldskābo maizi pilsētai cepa mazā koka mājiņā Liepājas un Jūras ielas krustojumā. Līdz mūsdienām šī ēka nav saglabājusies. Vēl senāk maizes ceptuve bija Kuldīgas ielā, kur tagad ir Swedbank, arī mazā koka mājiņā. Tajā laikā vēl nebija piecstāvu nama ar veikaliem pirmajā stāvā. Tā vietā bija rinda mazu koka namiņu, tai skaitā arī dzīvojamo. Kad uzbūvēja lielo maizes kombinātu, Gaļina pārcēlās strādāt tur. Taču paspēja pastrādāt vēl arī prjaņiku cehā.

Viss Genādija darba stāžs – 38 gadi – iegūts vienā uzņēmumā. Pensijā viņš devās, būdams celtņa vadītājs tirdzniecības ostas importa rajonā. «Pirmajos darba gados ostā bija daudz roku darba,» atceras ģimenes galva. Ģimenes dzīvi laulātie sāka no nulles, nekādas palīdzības no malas nebija. Tādēļ ģimenes galva strādāja, rokas nenolaidis, nereti pat divās maiņās. Maiņas izkraušanas norma bija grūta – pa 40 tonnām uz cilvēku! «Ventspilī normas vienmēr bijušas lielākas nekā Rīgā, par 25–30%, bet samaksa mazāka,» teic pieredzējušais ostinieks. Gadījies, ka, nesagaidījusi vīru pēc darba maiņas, uztrauktā sieva steigusies uz caurlaides telpu, kur uzzinājusi: Genādijs palicis uz otru maiņu. Viņi izkrāva eksotiskos augļus, kādi tolaik mūsu veikalos nemaz nebija – banānus, mango, ananasus. Reiz viņam darbā teju netika nogriezta kāja.

Ļaudis, kas piedzīvojuši karu un badu pēckara gados, izceļas ar īpašu viesmīlību. Lai arī pašiem pensija ir maza un daļu tās bez žēlastības aprij inflācija, ciemiņi tiks pabaroti vienmēr. Uzņemot viesos žurnālistus, saimniece piedāvā nogaršot pašas gatavoto dārzeņu lečo. Līdz šim gadam pārim bija vasarnīca ar dārzu, iegādāta pirms 47 gadiem. Strādāja tur visa ģimene – centīgi un ar mīlestību. Vasarnīca deva labu papildinājumu ģimenes galdam, nodrošinot ģimeni ar vitamīniem.

Pagājušajā gadā, kad abi pārslimoja kovidu, turklāt Gaļina – smagā formā, desmit diennaktis pavadot slimnīcā pie mākslīgās elpināšanas aparāta, nācies aizdomāties par atteikšanos no vasarnīcas. Šogad tā pārdota – sapratuši, ka vairs nav pa spēkam. «Lai atgūtos pēc kovida, man bija nepieciešams vesels gads, tomēr joprojām saglabājusies sirds aritmija,» atzīst Gaļina.

Abi Tanailovu dēli – Sergejs un Valērijs – arī strādā ostā. 6. jūlijā apritēja tieši 30 gadi, kopš viņi atnāca uz ostu. Par godu tam administrācija viņiem piešķīra prēmiju – 500 eiro katram. Šis gadījums licis vecākiem vēl vairāk lepoties ar saviem dēliem. Abi kopš bērnības palīdzējuši vecākiem it visā, var gan ēst uztaisīt, gan krājumus ziemai sagatavot. Pirms pieciem gadiem dēli sarīkoja vecākiem plašas zelta kāzu svinības!

Smaragda kāzas nolēmuši atzīmēt klusāk – Gaļinai nav īsti labi ar veselību. Taču gaviļnieki priecājas, ka šajā viņiem svarīgajā dienā nepaliek vieni, bet var svinēt kopā ar dēliem un viņu ģimenēm.