Zilo sapņu mednieks. Saruna ar Aldi Ābeli

– Mūsu ģimenē maijā bija priecīgs notikums – piedzima mana otrā meitiņa. Mēs ar sievu esam apspriedušies, es izmantošu bērna kopšanas atvaļinājumu. Tas būs no šī gada augusta. Uz pusotru gadu būšu attālinātā režīmā. Turpināšu darboties komisijās, kurās esmu ievēlēts – kultūras, pilsētas attīstības un vides, medību koordinācijas komisijās, un tepat Ventspilī būšu.

Tiekoties ar kultūras ministru, sacījāt, ka Ventspils vīzija ir attīstīt tieši ar mūziku saistītas aktivitātes.

– Es to teicu radošo rezidenču griezumā. Ja Kuldīgai jau ir sadarbība ar Latvijas Mākslas akadēmiju, būtu diezgan bezjēdzīgi un neprātīgi to taisīt arī Ventspilī. Šobrīd niša ar mūziķiem, komponistiem, muzikologiem ir lielā mērā tukša. Savā laikā mēs Latvijas mūzikas attīstības stratēģijā ielikām, ka šādi rezidenču centri būtu nepieciešami. Toreiz strādājām kopā ar Kultūras ministrijas valsts sekretāri Daci Vilsoni, arī virkne ar prominentiem mūziķiem izteicās ļoti atzinīgi par šo ideju. Man radās iespaids, ka mēs arī kultūras ministra Naura Puntuļa personā atradām dzirdīgas ausis. Izveidosim darba grupu un tad jau papētīsim, parēķināsim un skatīsimies, ko varam izdarīt. Sajūta, tiekoties ar ministru, bija laba.

Vai sadarbība ar kādreizējo kultūras ministri Helēnu Demakovu jums bija laikā, kad tika pieņemts lēmums par Rakstnieku mājas dzimšanu Ventspilī?

– Jā, mēs strādājām kopā pie šīs idejas. Kad Helēna Demakova bija ministre – tie bija vairāk nekā četri gadi –, es biju viņas padomnieks. Bija vairāki etapi, uzreiz mums tas neizdevās. Viss operatīvi aizgāja, kad Ventspils pašvaldība atguva īpašumtiesības uz senā Rātsnama ēku. Nodevām to šim mērķim lietošanā uz 40 gadiem, Kultūras ministrija atrada finansējumu, lai namu restaurētu un joprojām, visus šos gadus, arī finansē centra darbību.

Kā jūs savā amatā sadzīvojat ar neredzamo procesu nolemtību?! Publiskais stāsts par Rakstnieku un tulkotāju mājas tapšanu vēsta, ka tā ir rakstnieces Noras Ikstenas ideja, ka viņa ieklausījusies grupas Jumprava dziesmā par peldēšanu no Ventspils uz Visbiju, kur rakstnieku rezidenču māja jau tolaik bijusi.

– Tas ir ļoti pareizi. Nora izdarīja ļoti daudz, lai šo ideju iznestu tautās. Viņa ir pelnījusi ordeni par to, ko viņa izdarīja savās aprindās! Es savā darbā esmu vairāk orientēts uz rezultātu. Ja iesāku, tad novedu līdz galam. Ja kāds cits ir palīdzējis,– man nav skaudības par to, ka ideja sākumā varbūt bija mana.

Vai varat ieskicēt aizkulises Ventspils koncertzāles projektam?

– Faktiski tas sākās 2002. gadā, kad es kļuvu par izpilddirektora vietnieku, toreiz izglītības, sporta un kultūras jautājumos, un domes priekšsēdētājs uzdeva mums veikt analīzi – kāda žanra kultūras pasākumi Ventspilī var notikt, kur daļēji varam kaut ko piemērot un kas nevar notikt vispār. Kādus divus gadus ar to mocījāmies, bija ļoti grūti pasniegt šo materiālu. Beigās uztaisījām tabulu, kurā sarakstījām visus žanrus un visas iespējamās kultūras pasākumu norises vietas Ventspilī. Sarkano lodziņu bija daudz. Viens no tiem – liela mēroga klasiskās mūzikas un akustiskie koncerti. 2003. gadā, kad analīzi pabeidzām, Ventspilī nebija atjaunoti ne Jūras vārti, ne Kultūras centrs, ne Latviešu biedrības nams, kurā šobrīd pulciņus apmeklē ap 1700 Ventspils bērnu, ne Galvenā bibliotēka. Pārventas bibliotēkas vietā atradās Smiltnieku māja, kas tagad ir Piejūras brīvdabas muzejā. Situācija bija radikāli savādāka nekā šodien. Saņēmām akustiskos testus un secinājām, ka telpa Jūras vārtos ir par mazu, varam dabūt tur labu, bet ne izcilu akustiku. Skatījāmies, vācām idejas ārzemēs. Vācijā izpētījām vairākus centrus, kuros darbojās teātra nami, bet nebija savu trupu, un izlēmām Jūras vārtos taisīt teātra namu, nevis multifunkcionālu zāli. Tagad mums ir līgumi ar visiem Latvijas profesionālajiem teātriem, bijām pirmie Latvijā, kas tādus sāka slēgt.

Zilajā sapnī palika koncertzāle, kas būtu veltīta mūzikai. Mūsu Arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļa 2004. gadā organizēja starptautisku arhitektu plenēru, kurā piedalījās ap 20 dažādu kolektīvu. Tika iesniegt septiņi koncertzāles maketi, tikām pie diviem uzvarētājiem un 2007. gadā noslēdzām līgumu ar Vācijas arhitektu biroju Behnisch Architekten par Ziemeļkurzemes akustiskās koncertzāles būvprojekta un Lielā laukuma labiekārtojuma priekšlikuma izstrādi. Šobrīd rakstām grāmatu un top arī dokumentālā filma par koncertzāles tapšanu.

Vai atceraties savas izjūtas 2004. gadā, veroties tabulā ar daudziem sarkanajiem lodziņiem? Vai tolaik tā nešķita neiespējamā misija?

– Nu, diezgan neiespējama, bet man bija 20 gadu mazāk nekā šodien. Ja darbā kāds tiek uzaicināts no citurienes, ventspilnieki prasības stāda augstākas nekā savējiem. Es biju veiksmīgi novadījis Livonijas ordeņa pils restaurāciju, mēs bijām iekārtojuši ekspozīciju un saņēmuši par to Spīdolas balvu. Man bija izaicinājums apliecināt sevi vēl drusciņ vairāk, parādīt, ka neesmu šeit atnācis gurķoties vai baudīt labumus, ka reāli gribu dot pienesumu Ventspils kultūras dzīvei un tieši infrastruktūras blokā, kuram tajā laikā ķērāmies klāt.

Vai var teikt, ka vēl smagāks par infrastruktūru ir cilvēkresursu jautājums?

– Protams. Arī Lemberga kungs ir teicis, ka ēkas uzbūvēt ir visvienkāršākais. Tās mēs varam sacelt, bet galvenais ir, lai šīs ēkas dzīvo. Man ir sajūta, ka projektos, kuros es esmu bijis iesaistīts, šī dzīve notiek. Mums ir izdevies atrast īstos cilvēkus īstajā vietā. Protams, cilvēki ir mainījušies, bet katrs no viņiem ir atstājis savu pienesumu. Būtiski, ka ir cilvēki, kas grib darīt vairāk, nekā no viņiem prasa amata instrukcija, strādāt attīstības projektos.

Kā ar koncertzāles māksliniecisko saturu? Domas dalās?

– Mana politika ir pēc iespējas mazāk jaukties repertuāra jautājumos, mākslinieciskajā procesā vai scenāriju gatavošanā. Protams, es tos vienmēr izskatu un dodu savu viedokli, bet es vairāk skatos no loģistikas puses, kā tas viss iet kopā – kā organizēsies plūsmas vai kulminācijas brīži.

Par diskusiju, kas laiku pa laikam paceļas sakarā ar koncertzāles repertuāru, – es negribētu būt tas, kurš saka, ka no avangardiskiem projektiem ir jāatsakās. Tas ir vajadzīgs gan Mūzikas skolai, lai viņi saprastu, kas notiek nozarē, gan ventspilniekiem, gan Latvijas sabiedrībai. Uz šiem projektiem pie mums brauc cilvēki, klausītāji no citurienes. Tas veido pilsētas imidžu. Par mums raksta arī profesionālā kultūras prese, tiek publicētas recenzijas. Kurzemes filharmonija ir saņēmusi arī Latvijas sabiedrisko mediju gada balvu kultūrā. Ja mūs novērtē starptautiskā līmenī, tad varbūt tie, kas nesaprot, ir par maz šajā jomā bijuši iekšā. Otra lieta, ka programma nedrīkst būt vienpusīga, ir jābūt arī koncertiem, kas ir vēlami un mīlēti plašās tautas masās. Nevar dzīvot tikai uz saldo ēdienu vai kanapē maizītēm, arī pamatēdiens ir vajadzīgs.

Ventspils Vecpilsētā esat atjaunojis apjomīgu atpūtas kompleksu. Cilvēki saka – jums ir arī uzņēmēja ķēriens.

– Tas ir tāds smags jautājums. Nekad līdz Ventspilij nebiju dzīvojis dzīvoklī, vienmēr bija bijusi ģimenes māja – gan bērnībā Talsos, gan vēlāk Rīgā, un, pirms atnācu uz Ventspili, uzbūvēju māju arī senču vietā, kurā mani mazbērni ir jau septītā paaudze. Ventspilī joprojām dzīvoju dzīvoklī, bet paralēli – jau 2003. gadā – iegādājos graustu Tirgus ielā 11 ar iebrukušu jumtu un nodegušu sētas daļu. Tie bija kādi 15 gadi no mana mūža, kamēr es šo īpašumu savedu kārtībā. Tad sekoja nākamais solis, blakus bija vēl viens grausts. Krīzes laikā cena nokrita, nopirkām un arī to sakārtojām, īstenoju senu sapni par alus darītavu. Sešus ar pusi gadus kompleksā darbojās restorāns Zītari, tajā laikā man galva sāpēja mazāk, bet pirms diviem gadiem viņi līgumu lauza. Ventspilī ir ļoti laba vasaras sezona, šajos trīs mēnešos var nopelnīt ļoti labi, bet ziemas, rudens un pavasara periods ir cīņa par izdzīvošanu.

Viens no jūsu vaļaspriekiem ir eksotisko dzīvnieku medības.

– Es tā neteiktu, tās ir vienkārši medības.

Daļa sabiedrības to vērtē ne pārāk pozitīvi. Kāda ir filosofiskā šī jautājuma puse?

– Tas bija periods manā dzīvē, kad es to varēju atļauties, pirmkārt, finansiāli. Manas paaudzes cilvēki, kas ir nākuši no laika, kad viss bija aizliegts... Kad es pirmo reizi uz ārzemēs aizbraucu, man bija 28 gadi! Ļoti tuvu medībām esmu bijis jau no agras bērnības, mans tēvs un krusttēvs bija mednieki. Tēvs – arī mežsargs. Jau pirmsskolas vecumā gāju līdzi uz šnepēm, medībās par dzinēju. Noliku mednieka eksāmenu jau 18 gadu vecumā, bet bija juku laiki un neuzsāku šīs gaitas. Apprecējos, dzima bērni. Mednieka gaitas uzsāku, atnākot uz Ventspili. Mans priekštecis muzejā bija Ādams Grīnbergs, ļoti zināms kadrs mednieku aprindās, – viņš mani kā skolotājs tajā lietā ievilka. Esmu mednieks joprojām un ar to lepojos. Mednieks zvērus nešauj, mednieks zvērus medī, tā ir liela atšķirība. Mednieki medību platības apsaimnieko – veidojam zvēriem barības bāzi, rūpējamies, lai dabā būtu līdzsvars. No brīža, kad pirmais zemnieks akmens vai bronzas laikmetā iedūra lāpstu zemē vai ar koka arklu sāka kaut ko rušināt un iejaucās dabas procesos, no tā brīža bija jāsāk arī šīs attiecības regulēt – citādi varam nonākt pie visai drastiskām sekām. Turklāt, ja nav mednieku, parādās malumednieki. Mednieki ir pirmā frontes līnija, kas cīnās pret nelikumīgām medībām.

Runājot par eksotiskām zemēm, pateicoties mednieku interesei, ir atjaunota vairāku apdraudētu sugu populācija. To dara fermeri, kas organizē trofeju medības. Pirmo reizi tādās medībās biju 2006. gadā, – spektrs, kas bija piedāvājumā, bija aptuveni uz pusi mazāks nekā šodien. Bez trofeju medniekiem Āfrikā šobrīd vairs nebūtu ne degunradžu, ne lielo kaķu. Tos visus sen izšāvuši un apēduši būtu vietējie malumednieki.

Inteliģences pārstāvji arvien sūdzas par dzīvi mazpilsētā. Kā jums šajā ziņā? Vai to kompensē vērienīgie projekti?

– Jā, protams, tas ir dzinulis, kas dzen vienmēr uz priekšu. Ventspilī ir ļoti kompetenta sabiedrība, man ir daudz labu draugu. Es varbūt neesmu no tiem, kas ļoti tuvu laiž savā dvēselē vai katru dienu brāļojas, bet man ir draugi, kas, ja vajag, sniedz atbalstu jebkurā brīdī. Un arī viņi var piezvanīt man jebkurā brīdī. Mums ir, par ko runāt, mums ir tēmas! Man absolūti netrūkst sabiedrības šeit! Katru nedēļu es braucu uz Rīgu un satieku savus draugus arī tur. Un mūsu domes vadība ir viena no erudītākajām un izglītotākajām vadībām Latvijas pašvaldību vidū. Katrs ir eksperts savā jomā. Es domāju, ka būtu jāpameklē... Un, ja kāds no mūsu vadības kādu apsvērumu dēļ nav šobrīd mūsu rindās, tad mēs to trūkumu izjūtam ļoti, ļoti. Es runāju par Ošenieka kungu.

Mūsu sarunu sākāt ar dalīšanos priekā par to, ka esat vēlreiz kļuvis par meitiņas tēti. Jums ir arī trīs dēli.

– Ja man kāds būtu teicis, ka man būs pieci bērni, es būtu vienkārši pasmējies. Bet man ir trīs lieliski dēli, kuriem ir 35, 34 un 29 gadi, visi ir Latvijā, neviens nav aizbēdzis uz ārzemēm, visi strādā nopietnos darbos, visiem ir pietiekoši lieli profesionālie izaicinājumi. No vecākā dēla man ir divas mazmeitas – dvīnes, un šobrīd man ir arī divas mazas meitiņas, no kurām vecākajai ir seši. Ir pavisam savādāk dzīves brieduma gados kļūt par tēvu. Jaunībā tas lielā mērā ir stress, jauna situācija, caur kuru pārtopi pavisam citā kvalitātē, bet tagad es šo procesu māku izbaudīt. Es izbaudu katru dienu. Savulaik, atnākot uz Ventspili, es varbūt nodarīju pāri saviem dēliem, kas tolaik bija pusaudži, nebiju katru dienu viņiem blakus, tikai brīvdienās, kad viņi atbrauca pie manis. Tas bija viens no apsvērumiem, un, ņemot vērā arī to, cik man ir gadu, es nolēmu izmantot šo bērna kopšanas atvaļinājumu, veltot iespējami daudz laika savai ģimenei.