Kurš gan apstrīdēs faktu, ka līgošana Latvijā ir vasaras populārākais festivāls, kurā lielākā vai mazākā mērā piedalās teju katrs. Gadās gan, ka tiek piemirsts, ka runa šajās dienās ir ne tikai ir par saulgriežiem, bet arī vārdadienu svinībām, un ne visiem svinētājiem pat ir stingra pārliecība, kurā dienā bija jāsveic Līgas un kurā – Jāņi.
Skaidrs ir tikai tas, ka jāsvin, un jādara tas, līdz saule atkal ir uzaususi. Ventas Balss nolēma uzrunāt sabiedrībā zināmus Jāņus un Līgas, lai noskaidrotu, kādas ir viņu Līgo svētku tradīcija, un tā tika pie dažiem interesantiem stāstiem, ar kuriem tad arī steidzam dalīties. Līgo, līgo!
Jāņu diena Ženēvas ezera krastā
Saeimas deputāts un Ventspils Augstskolas bijušais rektors Jānis Vucāns vienmēr centies svinēt Līgosvētkus un Jāņus, esot tuvāk dabai. Lai arī Latvijā tie ir oficiāli svētki, Vucāns tos uztver kā ģimenes. Pēdējos gados Jāņa ģimene šajos svētkos parasti sanāk kopā netālu no Ventspils, Cirpstenē, kur ir Jāņa kundzes tēva mājas. Parasti sanāk kopā ap desmit cilvēku – tuvinieki, draugi un viņu bērni. Svinēšanas scenārijs ir atkarīgs no laikapstākļiem. Ja nelīst, tad parasti visi sapulcējas pie ugunskura, dzied līgodziesmas. Savukārt, ja līst, lielā svinēšana notiek mājā, zem jumta, taču, tiklīdz debesīs parādās kāda gaišāka pamale, mākoņi izklīst, uzreiz tiek iekurts ugunskurs.
Jāņos galdā tiek likts ierastais – latviešu tradicionālais – mielasts. «Noteikti ir jābūt jāņusieram, alum, bet tiem, kas nedzer alu, – kādam citam putojošam dzērienam. Tāpat kā katrā latviešu mājā, būs pīrādziņi un rasols, kaut ko izcepsim uz ugunskura. Viss kā parasti šajos svētkos,» dalījās Vucāns.
Jautāts par neparastākajiem Jāņiem mūžā, Vucāns atcerējās 1996. gadu. Tovasar viņš bija Šveicē – Ženēvā, kur papildināja zināšanas ekonomikas un finanšu teorijas jomā. Kopā ar viņu bija vēl arī citi Latvijas pārstāvji, taču tā iznāca, ka Līgovakarā viņš palika viens. «Iegāju lielveikalā, nopirku alu, siera rituli un devos gar Ženēvas ezera krastu meklēt piemērotu mauriņu, kur varētu pavadīt vakaru. Gāju, gāju – un pēkšņi manu skatienu piesaistīja kupls ozols. Piegāju tuvāk un apstulbu. Pie ozola bija plāksnīte, kuras uzraksts vēstīja, ka šo ozolu 1922. gadā iestādīja Latvijas delegācija par godu Pasaules darba organizācijas nodibināšanai. Es sapratu, ka tieši šī ir tā vieta, kur man bija lemts tajā vakarā sagaidīt Jāņus!» savās atmiņās kavējās Saeimas deputāts. Latvija bija tieši viena no Pasaules darba organizācijas dibinātājvalstīm. Organizācijas ēka atrodas netālu no vietas, kur ventspilnieks līgoja tālajā 1996. gadā.
Kopš tā laika Jānis Vucāns vēl vairākkārt bijis Ženēvā, viņa nesenākā vizīte uz Šveici notika šā gada februārī. Un ikreiz, atbraucot uz Ženēvu, viņš dodas pie tā ozola. Tiesa, 26 gadu laikā ar ozolu notikušas izmaiņas – tas nolūzis. Taču tā vietā Latvijas delegācija iestādīja jaunu ozolu, kas vēl pagaidām tikai uzņem spēkus.
Jānis Vucāns pastāstīja arī par to, kā svinējis Jāņus bērnībā. Viņa tēvs bija no Latgales, un ģimene šos svētkus parasti svinēja tur. «Atceros, ka Līgo svētku vakarā visur dega ugunskuri un skanēja dziesmas. Cilvēki brīvi svinēja un priecājās,» pastāstīja deputāts. Kad viņš kļuva pieaudzis – 70. gadu otrajā pusē un 80. gados –, parasti brauca svinēt Jāņus pie vecākiem uz vasarnīcu Saulkrastos. Sanāca kopā vecāku draugi, kaimiņi, Jāņa draugi un visi draudzīgi svinēja šos svētkus.
Šogad Jānis Vucāns jau laikus saņēmis savu Jāņu vainagu – 16. jūnijā Saeimas plenārsēdē. Starp parlamentāriešiem bija veseli desmit Jāņi, un sēdes pārtraukumā visiem galvā tika likti vainagi.
Starp Saeimas deputātiem ir desmit Jāņi. Plenārsēdes laikā pagājušajā ceturtdienā visi saņēma dāvanā pa vainagam. Attēlā (no labās): Jānis Vucāns, Jānis Dūklavs un Jānis Krišāns.
Pie ugunskura līdz saullēktam
Pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Vītoliņš parasti Jāņus svin savās lauku mājās Užavā. Tāpat būs arī šogad. Vītoliņš stāsta: «Ja atnāk ciemiņi no tuviem paziņām, tad svinam ar viņiem kopā. Citus gadus kopā ar mums svin arī dēla ģimene. Nereti sēžam pie ugunskura līdz saullēktam. Šogad viss būs, kā parasti. Ceru, ka dēls ar ģimeni arī atbrauks no Rīgas. Galdā noteikti tiks likts Užavas alus, vairāki siera veidi, kūpināta vistiņa. Mums kaimiņos dzīvo zvejnieki, tādēļ svarīga mielasta sastāvdaļa būs svaigi kūpinātas zivis. Galds būs bagātīgs. Parasti man kā Jānim vārdadienā dāvina sieru un citus gardumus, tā ka pietiks kādam laikam! Jāņi man ir īpaši svētki. Mans tēvs arī bija Jānis, mēs dzīvojām laukos, netālu no Dundagas, bijām četri bērni ģimenē, nāca kaimiņi, un tie vienmēr bija priecīgi svētki.»
Kupli brunči un grezns vainags
Ventiņu stāstniecei un zāļu sievai Līgai Reiterei šajās dienās jāpaspēj būt daudzās vietās, kur viņa ir aicināta. «Šis ir mans skaistākais darbs. Es esmu izvēlējusies būt kopā ar puķēm un zālēm, un zāļu sievas darbs ir mana pamatnodarbošanās. Es priecājos par to, ka cilvēki mani sameklē, zvana, aicina,» stāsta Līga.
Šodien pa dienu viņa būs Ventspilī, jo mazdēlam ir dzimšanas diena, un gribas šo laiku pavadīt kopā ar mazbērniem un meitu. Taču vakarā jau Līga piedalīsies saulgriežu pasākumā Pāvilostā.
23. jūnijā – savā vārdadienā – Līga nestrādās, jo tiem ir jābūt svētkiem pašai. Viņa tos svinēs kopā ar draugiem Mārupē. Stāstniece ir pateicīga vecākiem par doto vārdu. «Lī-ga – man tas šķiet kā tilts «no-uz». Es tā arī jūtos, kā skolotāja, iedvesmotāja, kas rosina pāreju «no-uz». Iedrošinu citus kustēties, doties un mēģināt, darīt, mainīt kaut ko «no-uz».»
Līga uzsver, ka šajā saulgriežu svētku laikā viņai ir svarīgi, lai mugurā būtu gari, kupli brunči, vaļā atlaisti mati, grezns vainags un zvārguļiem skanīgas rotas, lai ik uz soļa skan.
Mākslinieks Jānis Kupčs Jāņus parasti svin savās lauku mājās, Sārnatē. «Mums pirms pandēmijas bija tāda tradīcija,– pie mums ciemos sabrauca viesi, katrs ar savu cienastu, un tad tādā jautrā kompānijā arī svinējām. Jūrā parasti nopeldējāmies, iedzērām alu, dziedājām,» stāsta mākslinieks. «Šogad mums mazliet citādāks svētku scenārijs plānā, bet to, kāda īsti izvērtīsies Jāņu svinēšana, vēl redzēsim,» Kupčs ir nedaudz noslēpumains.
Komentāri (0)