Galerijā Žagata līdz maija beigām apskatāma Guntas Kalseres izstāde, daži darbi redzami arī Galvenajā bibliotēkā, kur ar savu veikumu iepazīstina Ventspils mākslinieki. Daudzus gadus pavadījusi Talsos, tagad Gunta ir piestājusi Ventspilī, bet viņai ļoti patīk ceļot, tāpēc nav zināms, cik ilgi viņa te uzkavēsies.
Māksliniecei ir desmit bērni, visas meitas dzīvo ārvalstīs, tāpēc ir gana daudz iemeslu, lai izbrauktu ārpus Latvijas. Pēdējā laikā gan Guntai vairāk patīk uzturēties tepat, Kurzemē, kur pūš stipri vēji un rokas stiepiena attālumā ir jūra.
Jūs pārstāvat arī Talsu māksliniekus, kurus dēvē par krūmu grupu jeb krūmistiem. Kā radās šāds nosaukums?
– Krūmu grupas pamatā ir četri cilvēki, kas to nodibināja, – Guna Millersone, es, Andris Biezbārdis un Andris Vītols. Daudzus gadus atpakaļ sanācām kopā, sapazināmies. Tas bija tolaik, kad Guna no Rīgas atgriezās Talsos un mēs 1. maijā devāmies gleznot Kamparkalnā. Mums teica, ka mēs pa krūmiem, pa krūmiem vien. Tā mūs iesauca par krūmu grupu, pēc tam mums pievienojās pārējie mākslinieki, arī fotogrāfi un tēlnieki, piemēram, Ojārs Feldbergs Pedvālē. Nu grupai ir jau 35 gadi. Esam rīkojuši ne tikai kopīgas izstādes, bet arī mākslas akcijas: Šauj uz mežu piesārņotajiem!, Akmens sēklu pārdošana Talsu Dižmāras tirgū, Talsu tiesa u.c., pievēršot uzmanību dzīves problēmām, turklāt nebaidoties būt nesaprastiem.
Talsus saucat par savu mīļo pilsētu, bet jūsu bērnības pagāja Ventspilī.
– Dzimusi esmu Jēkabpilī, bet kopš piecu gadu vecuma dzīvoju Ventspilī. Te pavadīti arī skolas gadi. Līdz kādai 5. klasei biju teicamniece, pēc tam – kā pagadījās. Vidusskolu ļoti necietu, nepatika skola, jo pēc 8. klases gribēju mācīties Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, bet toreiz uz divām vietām bija vairāk nekā 90 pretendentu. Tas nebija reāli, tāpēc vidusskolu pabeidzu Ventspilī. Pēc tam aizdevos uz Rīgu un izmācījos par celtnieci. Mana pamatizglītība ir vispārējās celtniecības meistare. Pēc sadales kā jaunā speciāliste nokļuvu Talsos. Klasesbiedri smējās par to, kā es varēju strādāt šādā profesijā. Joprojām satiekos ar savējiem – Ivars Smiltnieks ir mans klasesbiedrs, Mārīte Vangrava, bet manas tuvākās klasesbiedrenes – Pārslas Polaces – vairs nav. Ar pārējiem reizēm saskrienamies, bet, jo vecāki paliekam, jo savādāk viss ir.
Jums pagājušajā gadā bija 70 gadu jubileja un tai pieskaņota izstāde Talsos "Smaržo krāsas".
– Fiziskā ziņa, protams, gadus var just. Kad mazbērni prasa, cik man gadu, atbildu, ka 100. Tad viņi saka, ka nav 100, bet brīžiem tā jūtos, lai gan brīžiem atkal ne. Šim jautājumam nevajag pievērst lielu uzmanību. Kamēr var, ir jākustas, un viss ir kārtībā.
Skat, jūsu gaitenī lepni stāv zaļš skrejritenis. Ar to dodaties izbraucienos?
– To man bērni pagājušajā vasarā uzdāvināja. Gribēju trīsriteni, bet tad būtu jāpārbūvē ārdurvis. Ar skrejriteni dodos ceļā gan tad, kad man ir noteikts mērķis, gan vienkārši tāpat – pabraukāties. Pa promenādi prom uz jūru, kas man ir ļoti svarīga, vai uz Durbes ielu, vai uz Puškina ielu pie māsas. Tirgū man ir daudz fanu manā vecumā, kas vienmēr noskatās, kad tā atbraucu. Droši vien, ka kāds ir izbrīnīts, ka tā braukājos, bet man ir pilnīgi vienalga, ko kāds domā. Katram ir tiesības domāt, ko viņš grib, bet mani tas neinteresē. Es saprotu, ka vidējam mietpilsonim šķita briesmīgi, ka sieviete, kurai mājās bija daudz bērnu, vazājās apkārt un gleznoja, neņēma nevienu galvā un vēl strādāja. Ja nav, par ko parunāt, parunā par kaimiņiem – arī par mani.
Jūs atkal esat Ventspilī, bet vienmēr arī ceļa jūtīs, jo esat te šeit, te tur.
– Jā, nopirku šo dzīvokli, te vēl daudz darba. Bērni saka, ka man jāiet pie viņiem, jo es te nosalšu, bet pagaidām vēl varu iztikt viena. Te vienā istabā ir gan darbnīca, gan guļamistaba. Strādāju ar eļļas krāsām, un jūs taču jūtat – te nekas nesmird. Tagad ir moderns terpentīns, kas vispār neož pēc terpentīna. Kad sākās karš, vienu brīdi gan likās, ka neko negribas darīt. Tas, ka karo ukraiņi, nenozīmē, kas tas neattiecas uz mums. Mēs nezinām, kurā brīdī kara sekas mūs var skart ciešāk, nevis pastarpināti. Kad sākās kovids ar visām mājsēdēm un ierobežojumiem, tas man šķita kā murgs. Un tagad vēl karš Ukrainā… Ar to sērgu jau tik viegli nevar tikt galā, tā ir briesmīgāka par kovidu, bet es eju pie molberta uz gleznoju. Ja reiz esi ar glezniecību sapinies, tad jau vairs neko. Man tā nav izklaide. Tas sen vairs nav hobijs. Kāds tur hobijs – tas ir dzīvesveids! Runājot par Ukrainu, ir tā, ka brīžiem nevar saprast, vai vajag to gleznot. Visu laiku ekspluatēt zilu un dzeltenu krāsu iespējamās un neiespējamās vietās ir izsmelts process.
Kā kļuvāt par gleznotāju?
– Man prasījās! Mākslas akadēmijā neesmu studējusi, bet mākslinieku savienībā mani uzņēma. Lai tas notiktu, bija jābūt zināmam skaitam vietējām vai ārzemju izstādēm, jābūt publikācijām dažāda līmeņa preses izdevumos, divām pamatīgām rekomendācijām un jāiesniedz komisijā darbi. Un tikai tad tu no autodidakta kļūsti par mākslinieku. Savienībā iestāties ieteica Guna Millersone, viņa uzskatīja, ka esmu sasniegusi tādu līmeni, kad varu konkurēt ar profesionāliem māksliniekiem. Turklāt astoņdesmitajos gados autodidakti jeb pašdarbnieki tiks izstādīti atsevišķi un profesionālie mākslinieki atsevišķi. Tagad ir demokrātiskas izstādes, kad var izstādīties gandrīz jebkur un jebkurš, bet manā laikā, lai varētu piedalīties republikas pavasara un rudens izstādēs, komisija sijāja, kam ļaut piedalīties izstādēs, kam ne. Kad stājos Mākslinieku savienībā, rekomendācijas iedeva pat četri ļoti nopietni mākslinieki – Jēkabs Spriņģis, Inese Baranovska, Silvija Mežkone un Biruta Baumane.
Jūsu darbi bijuši redzami ne tikai Latvijā, vai ne?
– Kad Latvija sāka pretendēt uz brīvas valsts statusu, pirmie, kas mūs atzina, bija dāņi. Viņi mūs, Talsu krūmu māksliniekus, tūdaļ uzaicināja uz pirmo starptautisko izstādi Dānijā. Tā mēs sakām piedalīties dažādās ārzemju izstādēs. Mums bija kopizstāde ar dāņu māksliniekiem Talsos. Roskildē taisījām performanci, tā bija vides māksla. Pēc tam nāca Čehija, Turcija, Somija, Zviedrija, Holande… Dānijā vienu manu darbu nopirka – biju pārsteigta par to.
Kāpēc? Citi mākslinieki pārdod savus darbus.
– Es atvainojos – es savējos nevis nelabprāt pārdodu, bet tos vienkārši nepērk! Lai cik sūdīgi bijuši laiki, man nekad nav bijis mērķis taisīt bildes pārdošanai. Es par to nedomāju. Nemālēju bildītes, lai visiem patiktu.
Varbūt tāpēc, ka negleznojat ziedus, bet izpaužaties abstrakcijās un ekspresionistiski?
– Kāpēc – lūdzu, paskatieties, man ir arī puķītes. Vienkārši manām bildēm ir savs skatītājs. Vienmēr esmu domājusi, ka tas, ko daru, ir vajadzīgs tikai man. Pašai. Tāpēc neesmu taisījusi bildes pārdošanai. Varbūt tā ir mana lecība, bet varbūt savādāk neprotu. Es jums nemāku pateikt, kāpēc man prasās gleznot. Citam gribas iet uz kori, kādam patīk dejot vai soļot ar nūjām. Savukārt man prasās gleznot, un tad es gan saņemu, gan atdodu enerģiju. Šis process ir ārpus saprāta. Tā nav, ka nu tik ņemšu un mālēšu, nu tik būs, un viss notiksies. Tie ir svēti mirkļi, kad atnāk viss un uzreiz, bet, ja mākslinieks to tik vien darīs kā gaidīs iedvesmu, var nākties gaidīt diezgan ilgi.
Tad jau laikam jautājums, kurš diennakts laiks jums šķiet piemērotāks darbam, ir lieks?
– Jā, tā nav. Kāds mūziķis – nesaukšu viņu vārdā – reiz man teica, lai uzpīpēju zāli un tad ātri uzskicēju to, ko būšu redzējusi. Tā nenotiek. Ir lietas, kuras nēsājas pa galvu ilgi un dikti, ir lietas, kas nāk ātri. Kādreiz daudz gleznoju plenēros, es arī fotografēju, bet, skatoties fotogrāfijā, neesmu uzgleznojusi nevienu gleznu. Jebkurā izstādē pateikšu, kurš darbs ir taisīts no fotogrāfijas, bet tas nav ne slikti, ne labi. Tas ir katra paša ziņā, lai katrs dara, kā grib. Esmu demokrātiska, bet tikai tad, ja mani nenokaitina ar klajām stulbībām. Kādreiz biju dikti nejauka, bet tagad vairs tā netrakoju. Man ir jautāts, kā saprast mākslu, kā zināt. Tad parasti atbildu, ka rādītājs ir tas, vai vismaz viens darbs izstādē ļoti patika vai, gluži otrādi, izteikti nepatika.
Jūsu mājoklis iekārtots diezgan askētiski. Ir jau viedoklis, ka mākslas pasaules cilvēkiem nav jādzīvo pārticībā.
– Nu, nē – patiesībā būtu ļoti skaisti, ja manā vecumā būtu plaša darbnīca ar milzīgiem logiem. Bet – reiz man bija tāda darbnīca, un dzīvē daudz kas ir mainījies. Tagad mierīgi varu iztikt tā, kā ir. Galvenais ir strādāt, un es neuztraucos, cik daudz gaismas ir telpā. Es to redzu darbojoties. Ir mainījies arī tas, ka tagad nepavadu laiku burziņos tāpat vien, bet tikai tad, ja patiešām gribas.
Laikam esat vienpate?
– Man patiešām ir labi vienai, bet ir brīži, kad vajag burziņu. Izvēlos, ko man konkrētajā laikā vajag. Drīz sāksies vasara, tad jau manā namiņā būs daudz cilvēku – sabrauks manējie.
Saprotu, ka jums šis jautājums ir uzdots neskaitāmas reizes, bet tomēr – kāda ir sajuta, zinot, ka pasaulē laisti desmit bērni?
– Tas nav aprakstāms. Reizēm šķiet, ka tas varbūt nemaz nav noticis ar mani. Savā laikā Silvija Mežkone man teica, ka nav iespējams apvienot mākslu ar bērniem. Vai nu viens, vai otrs, bet tomēr esmu mēģinājusi apvienot. Bija gadījums, kad viena no meitām ar manām glezniecības krāsām nokrāsoja tualetes durvis, bet es viņai piedevu. Meitas man ir četras, un neviena no viņām nedzīvo Latvijā, pārējie ir dēli. Mīlu visus savus desmit bērnus, bet sadalīt mīlestību nevar, nu, nevar! Varbūt kādreiz kaut ko arī neesmu pamanījusi, jo vienmēr esmu strādājusi, biju gana aizņemta.
Nereti sievietes, kurām nav bērnu, izpelnās sabiedrības neizpratni, pat nosodījumu.
– Nu, nē – tā ir katras sievietes privāta darīšana, ko iesākt ar savu ķermeni. Vai jukt prātā un dzemdēt desmit bērnus, kas nav mērogs. Es gan novēlu katrai sievietei vismaz vienu reizi dzemdēt, lai saprastu, kas tas ir un kā tas ir, bet, ja ne, lai tā būtu.
Kur ņēmāt spēku izaudzināt desmit bērnus?
– Saprotiet – tā ir stihija. Tas ir tāpat kā gleznot. Arī ar vienu vai diviem bērniem tev reizēm gribas pasnaust vai pabūt mierā, bet, ja tev jau ir trīs bērni, tad vairs nav tik būtiski, vai ir pieci, astoņi vai desmit.
Kāda ome jūs esat?
– Man mazbērni ļoti patīk, viņi ir tādi mazi nebēdņi, kuri pēc desmit minūtēm, var pateikt, cik ļoti mīl mani. Kad mazbērni sadusmojas, viņi saka, ka negrib mani un es neesmu laba. Atbildu, ka zinu to. Ceļā ir vienpadsmitais mazbērns. Redzēsim, kāds viņš būs.
Komentāri (0)