Žurnālistam jābūt patiesam

Ikviens avīzes darbinieks sniedz savu pienesumu tās tapšanā. Žurnāliste Ilona Kursīte, kura šoreiz dalījās savās atmiņās par darbu Ventas Balsī, ir pārliecināta, ka, lai gala rezultāts būtu veiksmīgs un uzrakstītais būtu noderīgs, tajā jāliek kaut kas vairāk nekā tikai tas, ko no tevis prasa tavs pienākums un profesija.

– Kopā ar Ventiņu esmu bijusi kopā vienu piekto daļu no tās pastāvēšanas laika. Kas ir avīze? Ko tā nozīmē lasītājam, un ko tā nozīmē rakstošajam? Raugoties ar vēstures acīm, avīze, jo īpaši reģionālā, ir unikāls produkts. Nenoliedzami, tehnoloģiskais progress pamazām izstumj avīzi no savām iepriekšējām pozīcijām salīdzinājumā ar to, kādas tās bija agrāk, un tomēr – atvērt no rīta avīzi, sajust tipogrāfijas smaržu, izlasīt vietējās ziņas, sarunas ar savējiem, tas ir īpaši. Arī Ventas Balss ir nozīmīga vēstures liecība, kas liecina par katru pilsētā un novadā aizvadītu dienu.

Ventas Balsī nonācu 1997. gadā, toreizējās redaktores Edītes Melngalves aicināta, par ko esmu viņai pateicīga līdz pat šai dienai, jo viņa man uzticējās. Pirmais laiks redakcijā nebija viegls, mans pienesums avīzei auga tikai pamazām. Spilgti atceros savas izjūtas, raugoties uz toreizējām avīzes granddāmām žurnālistēm Laimdotu Sēli, Inesi Mālu, tāpat izcilo fenomenu Jāni Teibi, no kuriem tika aizgūts ļoti daudz. Žurnālistam nozīmīga darba sastāvdaļa ir tēmu atrašana, spēja saskatīt svarīgāko ziņu, saprast, kurš speciālists piesaistāms, lai lasītājam informācija būtu saistoša. Tas noteikti ir liels izaicinājums, jo īpaši šodienas rakstošajiem, kad interneta ziņu portāli informē par visu notiekošo zibenīgi. Vēl viens žurnālista izaicinājums – saražot informāciju katru dienu, jo avīze ir kā liels, rijīgs monstrs, kurš teju nekad nav remdināms savā izsalkumā. Dažreiz šķiet, ka apetītes tempi aug ātrāk, nekā žurnālists spēj barot. Bet lasītājs gaida savu Ventiņu...

Strādājot avīzē, rakstīju par medicīnu, pilsētas labiekārtošanu, apzaļumošanu, pilsētvidi; mans sirdsdarbs bija raksti par spalvu kamoliņiem un rējējiņiem; dzīvnieki man vienmēr bijuši pie sirds. Ļoti centāmies ar savu darbu panākt pareizu lietu risinājumu, jo toreiz, kad dzīvojām bez interneta, visu risinājām un šķetinājām pakāpeniski, pašu spēkiem. Mans laiks redakcijā sakrita ar brīdi, kad nereti lasītājiem tā bija vienīgā vieta, kur viņi varēja atrisināt savas problēmas. Žurnālista vārdam bija nozīme. Jā, un īpašais redakcijas kolektīvs, kurā vienkopus bija sapulcinātas tik dažādas mūsu pilsētas radošās personības ar savu nostāju, skatījumu, kuru nebaidījās arī paust. Lai arī darba mūžs redakcijā pagāja vienā elpas vilcienā, laiks bija piesātināts ar dažādiem dzīves notikumiem un pavērsieniem.

Reģionālā avīze ir kā laba paziņa, kuru mēs regulāri satiekam un ar kuru kopā gribas iedzert tasīti kafijas un papļāpāt jeb palasīt, uzzinot ko jaunu. Gribu izmantot iespēju un pateikt paldies visiem saviem intervējamajiem, kuri uzdrošinājās un piekrita sarunām. Caur viņiem visiem arī es pati esmu augusi un mācījusies. Kamēr vien kāds avīzi lasīs, tā turpinās iznākt. Man joprojām patīk paņemt rokās Ventas Balsi, izlasīt kolēģu redzējumu uz tagadējo dzīvi. Žurnālistam, tāpat kā labam aktierim, ir jābūt patiesam un īstam, ir jāspēj analizēt, just līdzi, izskaidrot un palīdzēt. Lasītājs to uzreiz jūt un novērtē.