9. februārī savā 100. gadskārtā tika sveikta Mirdza Boitmane, kuru ģimenes locekļi mīļi sauc par Grošiņu. Sociālā dienesta darbinieki un domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Didzis Ošenieks sirsnīgi sveica jubilāri, pasniedzot arī vienreizēju naudas prēmiju 570 eiro apmērā.
Pārsteidzoši labas spriestspējas, laikmetīga domāšana un humora izjūta – apmēram tā varētu raksturot šo inteliģento un ar labām manierēm apveltīto kundzi. Neskatoties uz pieklājīgo vecumu, Mirdziņa labi atceras savas bēgļu gaitas Kurzemē, pavadītos darba gadus Ventspilī aptiekas vadītājas amatā, un labprāt diskutē par mūsdienu notikumiem. «Esmu dzimusi un uzaugusi Rīgā. Mans tēvs strādāja ostā, bet mamma dažādos gadījuma darbos. Kara beigās, kad man bija aptuveni 20 gadu, mēs atbēgām uz Ventspili pie mammas radiem. Labprāt atceros šo laiku, jo nekur neesmu sastapusi tik atsaucīgus un izpalīdzīgus cilvēkus. Katrs bija laimīgs uzņemt bēgļus un dalīties ar viņiem it visā,» stāsta Mirdziņa.
Pirms kara iesāktās studijas farmācijā Latvijas Universitātē nācās pabeigt jau pie jaunās valsts iekārtas. Tad sekoja ilgie darba gadi Ventspils poliklīnikas aptiekā līdz pat 1992. gadam. Runājot par darbu aptiekā, Mirdziņa uzsver, ka darbs esot viņai bijis kā otrās mājas, ar atsaucīgiem un labiem kolēģiem.
Arī par savu veselību kundze nesūkstās, uzsverot, ka, neskatoties uz profesiju, medikamentus savā dzīvē esot lietojusi maz: «Kad kāds kādreiz sūdzas par galvas sāpēm, es atbildu, ka man pretsāpju zāļu nemaz nav. Uzskatu, ka ar to jātiek galā bez tabletēm. Vienīgi grūti tagad pārvietoties, bet citādi nekādu sūdzību man nav.»
Mirdzas un Friča Boitmaņu ģimenē izaudzināti divi bērni, četri mazbērni un desmit mazmazbērni. Mazmeita Zane uzsver, ka Mirdziņa ir ļoti zinātkāra un labprāt interesējas par visdažādākajiem notikumiem. Reiz pēc muzikālās balvas pasniegšanas esot aicinājusi Zani pārspriest TV ekrānā redzēto un izvērtēt dalībnieku apģērba atbilstību laikmetam.
Parasti šādās jubilejās tiek taujāts par ilgā mūža noslēpumu, uz ko Grošiņa, mazliet apdomājot, atbild – Vai dieniņ, kas to var zināt! Galvenais esot būt labam un devīgam cilvēkam, un nekādā gadījumā nedrīkstot būt skops.
Komentāri (2)
Lieliski, ka cilvēks lielā vecumā ir možs un ar skaidru prātu.