Ar bumbu rokās jau no bērnības

Vai izjūta, ka esi mājās, tev joprojām saistās ar Ventspili?

Kārlis Lasmanis: Jā, tā jau nekad nepazudīs. Bet otras mājas ir arī Rīgā. Varētu teikt, ka tagad ir divas mājas sajūtas.

Kā Kārļa mamma jūtas saistībā ar to, ka nav iespēju bieži satikt dēlu?

Dace Lasmane: Labi, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kad iespējams sazināties FaceTime. Kad gadās būt Rīgā, tad arī pieskrienam ciemos. Rīga nešķiet tik tālu, tepat vien ir. Salīdzinoši Rūta (Kārļa māsa trīssoļlēcēja Rūta Kate Lasmane – red.) ir Amerikā, un viņa patiešām ir tālu prom.

Vai ir kāds mīļākais ēdiens, ko mamma mēdz Kārlim pagatavot, kad viņš ir mājās?

K. L.: Man garšo mammas gatavotās vistiņas medus mērcē, bet tās sen nav bijušas. Mammai ar ēdieniem patīk eksperimentēt, katru reizi kaut ko jaunu izmēģina.

Kad atsāksies aktīvā sporta sezona? Cik ilgs ir tagadējais pārtraukums?

K. L.: Tīri tehniski sezona sākas aprīļa sākumā, kad varētu būt jau daži turnīri. Taču es neatsākšu, kamēr nebūšu sadakterējis visas savas traumas.

Kā šobrīd iet ar ārstēšanos?

K. L.: Lēnā garā. Pagaidām izoperēja potīti un varu sākt staigāt bez kruķiem. Eju uz fizioterapiju, pildu dažādus vingrojumus, lai ātrāk atkoptos. Vēl ir muguras trauma, kas ir mazliet nopietnāka. Divas trūces muguras apakšdaļā. Ar to vēl jātiek galā, tad, es domāju, viss būs kārtībā.

Cik zinu, trūces mēdz operēt, bet citreiz mēģina tikt galā arī bez operācijas...

K. L.: Ja tiktu operēts, tad astoņus mēnešus nevarētu spēlēt. Nedrīkstētu arī sēdēt, bet gan tikai gulēt un stāvēt. Es izvēlos labāk ar fizioterapiju mēģināt to visu atrisināt.

Vai aizvadītā sezona, kurā bija arī olimpiskās spēles, bija traumu ziņā smagāka gan tev, gan pārējiem komandas biedriem?

K. L.: Traumas savācas katru sezonu. Pēc iepriekšējās sezonas, kas bija pirms olimpiādes, arī uztaisīja potītei operāciju, lai iztīrītu visu. Turpinot daudz sportot, trenējoties un braucot pa turnīriem, traumas jau atkal atjaunojas, un tās atkal ir jāārstē. Tas nav nekas jauns, nekas nebijis un nekas īpašāks. Jā, šī bija grūta sezona, bet traumu ziņā – standarts.

Būt pasaulē starp labākajiem, to izcīnīt, panākt un noturēt – es neticu, ka tas ir iespējams bez lielas piepūles un smaga darba. Kā ir iespējams atgūt spēkus, atpūsties?

K. L.: Tas, ar ko nodarbojos, man ir kā darbs, bet vienlaikus arī dzīvesveids. Man nav tādas sajūtas, ka es no tā nogurtu. Un man šķiet, ka tas ir baigi forši, ka tu vari nopelnīt naudu darot to, ko tu gribi darīt un vari darīt. Tad tiešām no tā īpaši nenogurst. Fiziski varbūt, bet tad tu paņem atpūtu. Es jau tagad esmu tik tālu izaudzis, ka apmēram jūtu, kad vajag paņemt atpūtu, kad ne.

Kāda tieši ir tā atpūta? Tu vienkārši neko nedari vai dari kaut ko citu?

K. L.: Kā kuru reizi. Citreiz varbūt gribas mājās televizoru paskatīties, citreiz ar draugiem aizbraukt ekskursijā, citreiz – varbūt uz pirti aiziet. Atkarīgs no noskaņojuma. Jā, bet droši vien atpūta ir kaut kas ārpus sporta, ārpus basketbola. Lai nomainītu vidi un sajūtas.

Citu darbu paralēli sportam jau šobrīd tu nestrādā, vai ne?

K. L.: Nē.

Pirms kāda laika gan redzēju priežu čiekuru sīrupa burciņu, ko esot ražojis Kārlis Lasmanis...

K. L.: Jā, mēs ar draugu saražojām priežu čiekuru sīrupu pārdošanai. Diezgan labi izdevās. Taču tagad tam tik nopietni nepievēršos kā pirms diviem gadiem.

D. L.: Ļoti laba ideja, bet tas ir ļoti darbietilpīgi.

K. L.: Jā, ļoti daudz jāstrādā, un tam neatliek laika. Mums paveicās, ka bija cilvēki, kas palīdzēja, bet šogad nesanāca daudz sīrupu saražot. Varbūt nākamgad atgriezīsimies sīrupa biznesā.

Kā vispār tikāt tieši līdz šādai biznesa idejai?

K. L.: Neatceros. Kaut kā tas ienāca mums ar draugu prātā. Izdomājām un nolēmām, ka jāsāk darīt. Un tā solīti pa solītim, līdz čiekuru sīrupa burciņas bija gatavas realizācijai un lietošanai.

Vai ārpus sporta tev agrāk ir bijusi vēl kāda cita darba pieredze?

K. L.: Šis tas ir bijis. Esmu pastrādājis Ventspils brīvostā. Tā es sapratu, ka nevēlos to darīt, kamēr varu sportot. Gan jau paspēšu padarīt citus darbus tad, kad vairs nevarēšu nodarboties ar sportu. Tagad eju uz visu banku un daru to, kas patīk un ko varu pagaidām panest. Kad nevarēšu, sākšu domāt, ko citu varu darīt.

Gan jau arī darbu ir iespējams atrast tādu, kas patīk…

K. L.: Jā, protams. Taču tas būs savādāk. Tagad, piemēram, esmu pieradis, ka pats esmu savas dienas noteicējs. Taču es zinu: kad vienas durvis aizveras, citas atveras.

Vai tas, ka tētis ir sportists, ir ietekmējis tavu izvēli?

K. L.: Jā, protams. Zemapziņā jau tas viss kaut kur nostājas. Un ja vēl klāt nāk tas, ka pašam arī patīk…

Tētis bija gan airētājs, gan basketbolists. Kā nonāci tieši basketbolā?

K. L.: Airēšanu es nepiedzīvoju. Manā bērnībā tētis spēlēja basketbolu. Es gāju līdzi viņam uz treniņiem Liepājā, un tā tas arī sākās. Kad lielie atpūtās, es varēju pamētāt bumbu.

Uģis Lasmanis: Jā, domāju, ka tas radīja interesi. Arī man pašam tā bija. Kad biju maziņš, tēvs mani ņēma Ventspilī līdzi uz Pārventas sporta zāli, kur viņš spēlēja volejbolu. Tā no mazām dienām tiec ierauts sportā.

D. L.: Tā basketbola bumba jau bija mājās no Kārļa dzimšanas brīža. Bumbu ripināja jau no mazām dienām. Grozs bija jau trīs gadu vecumā. Tikai tad jau neviens nedomāja par lielo basketbolu. Viņš no pirmās klases sāka iet uz basketbola treniņiem, jo šis sporta veids viņam patika. Mums kā vecākiem nekad nav bijis Kārlis jāvirza uz sportu, drīzāk bijuši brīži, kad jāpieskata, vai treniņu dēļ necieš skola. Vasarās vienmēr Kārlis bija sporta nometnēs. Tagad, kad skatos bildes no ģimenes vasaras ceļojumiem, saprotu, cik reti Kārlim ir sanācis būt kopā ar mums.

Kā vecāki tika galā ar to, ka ģimenē aug divi bērni, kuri abi paralēli parastajai skolai apmeklē treniņus, brauc uz sacensībām utt.?

D. L.: Kad tu esi tajā procesā, tu plāno dienu, laiku, tev ir jātiek galā. Kad Kārlis mācījās pirmajā klasē, Uģis pats vēl trenējās Liepājā. Piedzima māsa, un tas bija grūtākais. Kārlim bija jāpieaug un jākļūst lielam. No skolas uz treniņiem vienam pašam bija jāiet. Ome palīdzēja, un kaut kā mēs to visu menedžējām.

Kuri treneri Kārlim bijuši nozīmīgi, sākot jau no sporta skolas?

K. L.: Katrs treneris – savā posmā. Gints Fogels, Andris Gūtmanis, Juris Petrovs, Raitis Silarājs, arī Juris Petrovičs... Visiem treneriem varu teikt lielu paldies.

Pēc Ventspils spēlēji klasisko basketbolu arī citur…

K. L.: Jā, tiku uz izlasi. Pēc tam gribēju uzspēlēt profesionāli, bet mani nepaņēma un sāku strādāt. Vienu gadu nostrādāju, un tad atnāca piedāvājums spēlēt basketbola klubā Vācijā. Līdz ar to es atgriezos sportā. Pēc tam sekoja Liepāja, Jūrmala. Un tad izkristalizējās tas, ka parastais basketbols ir jābeidz un jāpievēršas tikai 3x3. To varēju atļauties, jo mums bija panākumi un arī finanses.

Vai tu pieļauj, ka kādreiz varētu atkal atgriezties klasiskajā basketbolā?

K. L.: Nekad neesmu teicis, ka nevarētu, bet, ja man jāizvēlas, kuru veidu labāk spēlēt, tad tas ir 3x3. Bet varētu uzspēlēt arī parasto, klasisko, tur vairāk jāskrien.

Kāpēc tev 3x3 patīk labāk?

K. L.: Tā ir dinamiskāka spēle, tevi nevar visu laiku nomainīt. Nav tā: ja tu trenerim nepatīc, tad sēdi uz soliņa. Viss ir atkarīgs no tevis paša. Tev visu laiku ir iespējas. 5x5 basketbolā, ja tu neizmanto vienu iespēju, tu jau sēdi pusi sezonas uz soliņa, lai tiktu pie nākamās iespējas.

Kas ir grūtākais 3x3 basketbolā?

K. L.: Nav tādas vienas lietas, viss kopā. Ja trenējies uz visiem 100 procentiem, tas ir grūti, bet tad ir rezultāts. Ja tu trenējies un nejūti, ka ir grūti, tad tu kaut ko nedari pareizi. Psiholoģiski grūtāk ir trenēties, ja nenotiek spēles un tu nezini mērķi, uz ko ej.

Vai pandēmija ir daudz ietekmējusi 3x3 basketbolu?

K. L.: Jā, bija turnīri, kuri tika atcelti. Taču visā pandēmijas laikā ir bijuši diezgan daudzi un nozīmīgi turnīri, kuros esam piedalījušies un sevi pierādījuši. Manuprāt, kopumā 3x3 basketbols normāli sadzīvo ar pandēmiju.

Kādi ir nākamie lielie mērķi sportā tev un tavai komandai? Vai domājat par nākamajām olimpiskajām spēlēm?

K. L.: Mans mērķis pagaidām ir savest veselību kārtībā un nospēlēt nākamo sezonu bez traumām. Olimpiāde būs tikai pēc tam. Tagad jānospēlē labi, jāieliek labi pamati, lai izdotos tikt uz olimpiādi.

Ir pamatota cerība, ka varbūt nākamajās olimpiskajās spēlēs varētu piedalīties arī Kārļa māsa Rūta…

D. L.: Protams, ka mēs to gribētu. Cerēsim, ka zvaigznes sastāsies un viņai tas izdosies, jo tagad ir viņas laiks.

Vai tu, Kārli, seko līdzi māsas sasniegumiem?

K. L.: Teikšu godīgi, pa nakti es neceļos, lai noskatītos visus mačus, kuros viņa piedalās. Taču par startiem uzzinu no viņas pašas vai vecākiem. Protams, es lepojos ar viņu.

Jūsu 3x3 komanda iedvesmo jauno paaudzi arī pievērsties sportam, basketbolam… Man ir kāds jautājums, par ko interesējas jaunieši. Proti – vai vari pastāstīt, kā tapa tetovējumi uz tavas rokas, vai tiem ir kāda nozīme?

K. L.: Aizgāju uz tetovēšanas salonu, viņi man parādīja, kādi ir varianti, un izvēlējos to, kas man šķita, ka labi izskatīsies. Nav nekādas dziļas domas. Iespējams, vēl turpināšu sevi aptetovēt. Man patīk tas viss.

Kā tev pašam šķiet – kas ir lielākais sasniegums vai īpašs brīdis tavā sporta karjerā? Varbūt visi domā, ka tā ir uzvara olimpiādē, bet tev pašam šķiet svarīgs un nozīmīgs kas cits…

K. L.: Uzvara 2017. gada Eiropas čempionātā. Līdz ar to mums sākās viss tālākais ceļš. Tas ir tas, kas visspilgtāk palicis atmiņā. Tas bija nozīmīgs turnīrs. Tā dēļ mēs vispār parādījāmies uz skatuves. Tas deva mums iespējas, pārliecību, sapratām, ka varam cīnīties.

Vai pirms došanās uz šo turnīru jau sapratāt, ka varat uzvarēt?

K. L.: Jā, aizbraucām, ieraudzījām pretiniekus un sapratām, ka varam viņus visus uzvarēt. Protams, par serbiem bijām dzirdējuši stāstus, ka viņi ir diezgan neapturami. Sākām ar viņiem spēlēt un sapratām, ka viņi arī ir tikai cilvēki, un izdevās mums arī viņus toreiz uzvarēt. Pēc tam jau braucām uz visiem turnīriem ar milzīgu pārliecību, ka esam favorīti. Un joprojām uz turnīriem dodamies ar šādu pārliecību. Gadās jau arī apdedzināties, bet pārsvarā tas mums palīdz.

Kādas izjūtas pārņem, apzinoties, ka tie vairs nav tikai tavi individuālie vai komandas sasniegumi, bet gan tu nes savas valsts vārdu pasaulē? Ka, pateicoties jums, pasaule uzzina par Latviju...

K. L.: Protams, izjūtas ir fantastiskas! Vienmēr Latvijas izlases formu uzvilkt mugurā ir patīkami. Ar šiem krekliem mums visi turnīri ir izdevušies. Ceru, ka tā arī turpināsies.

Vecākiem jau noteikti tas arī ir liels lepnums, ka jūsu dēls un meita nes Latvijas vārdu pasaulē...

U. L.: Protams! Man kā cilvēkam, kas ir bijis lielajā sportā, piedalījies olimpiskajās spēlēs, pašam to ir gribējies sasniegt. Un man ir liels prieks par to, ka Kārlim tas ir izdevies un viņš ir uzkāpis pašā kalna galotnē. Varam tikai priecāties un lepoties!

D. L.: Sporta mūžs ir īss. Un es varu būt patiešām pateicīga liktenim, Dievam, ka tā notiek, ka viņiem izdodas. Patiesībā jau viņi dara to, kas viņiem šajā brīdī izdodas vislabāk, tas nav viegli izvēlēts ceļš. No sirds vēlos pateikties visiem, kas seko līdzi mūsu bērnu sportiskajām gaitām, izsaka atzinības un motivējošus uzmundrinājumus. Tas tiešam priecē, jo tu saproti, ka tie nav tikai tavi panākumi, tie ir arī nācijas panākumi.

Mēdz teikt, ka ceļā uz panākumiem svarīgi ir grūtos brīžos nepadoties. Kā tev, Kārli, šķiet, vai šādai spējai ir bijusi nozīme?

K. L.: Grūtie brīži ir visiem un vienmēr, un, protams, ka nevajag padoties.

Vai šis cīņasspars nāk no ģimenes?

K. L.: Varbūt. Mums ir tāda interesanta rakstura iezīme – mēs nekad nemākam zaudēt.

U. L.: Jā, pat spēlējot galda spēles – svarīgi ir nezaudēt. (Smaida.)

K. L.: Azarts mūsos ir! Gan jau tas dzinulis palīdz arī sportā.

Rūta arī nepadodas?

D. L.: Viņa tikai skaļi nerunā. Bet ja viņa savā galvā ir ko izdomājusi, tad to darīs mērķtiecīgi. Rūta ir maksimāliste un perfekcioniste, jo sevišķi sportā.

Kārli, ko tu vēl gribētu pats pateikt saviem faniem, atbalstītājiem ventspilniekiem?

K. L.: Jāsaka Ventspilij paldies par atbalstu un faniem – lai turpina sekot līdzi mūsu spēlēm!