Teātra namā Jūras vārti pagājušajā nedēļā rezidēja Ģertrūdes ielas teātra mākslinieki, lai strādātu pie jaunas dejas izrādes, kas būs par ķermeņu sasaukšanos, par ikdienišķu un brīžiem pat neapzinātu stāvokli, uz kuru paraudzīties no cita skatpunkta.
Teātra namā Jūras vārti viesojās laikmetīgās dejas horeogrāfe Sintija Siliņa, producente Maija Pavlova un dramaturgs Evarts Melnalksnis. Iepazīstinot ar sevi, Evarts sarunas laikā akcentē, ka nav dramaturgs šīs profesijas klasiskā izpratnē, jo nevis raksta lugas, bet gan strādā kopā ar māksliniekiem, līdzdarbojoties koncepcijas izveidē, piedaloties materiālu atlasē un pētnieciskajā darbā.
Mākslinieki atklāj, ka ir uzsākts darbs pie jauna projekta – dejas izrādes. Un, lai uzmanību un pūles mērķtiecīgi koncentrētu vēlamajā virzienā, ierasto darba un ikdienas vidi uz dažām dienām nomainīja pret Ventspili, rezidējot teātra namā Jūras vārti. «Ļoti priecājamies par to, ka Jūras vārti mums deva šo iespēju. Mākslinieki var atbraukt, atstāt savu darbu, cik nu tas ir iespējams, ārpusē un koncentrēties tikai uz izpēti,» pateicīga ir Pavlova. Pēc viņas sacītā, Jūras vārti ir viena no retajām vietām Latvijā, kas, pateicoties dažādu apstākļu kopumam, ir atvērta telpa dejotājiem.
Top skatuves darbs, kurā horeogrāfijai būs izšķiroša nozīme; tas būs svarīgs elements, ko, iespējams, papildinās arī teksts un scenogrāfija. Horeogrāfijai šajā izrādē būs liela nozīme tāpēc, ka darba tēma ir saistīta ar cilvēka ķermeni. Runājot par iestudējuma formātu, mākslinieki ieskicē, ka liela loma izrādē būs skatītājam, kas būs daļa no tās. Inscenējuma veidotāji vēlas panākt, lai klātesošajos rodas refleksija par to, kas ir ķermenis, ko viņš redz, un ka arī viņa ķermenis ir daļa no kopējās horeogrāfijas. «Es par horeogrāfiju nedomāju tikai kā par soļu, kustību, sekvenču prezentāciju uz skatuves. Tas ir kaut kas daudz vairāk par ķermeņa varēšanu, gribēšanu dažādās amplitūdās,» pauž Siliņa. Izrādes tēma ir cieši saistīta ar viņas vērojumiem un pārdomām ikdienā. Būdama horeogrāfe, Siliņa jau vairākus gadus ieņem amatu, kurā darbs notiek, strādājot datorā. Taču pieredze horeogrāfijā un prasme strādāt ar ķermeniskām kustībām un pozām lika pavisam citādāk paraudzīties uz stāvokli, kurā atrodamies lielu daļu savas dzīves, proti, sēdēšanu. Sabiedriskā dzīve lielākoties noris un pat tiek konstruēta tā, ka darbība notiks sēžot. Un līdz ar to neatņemams instruments mūsu ikdienā ir krēsls, savu ideju izklāsta Siliņa.
Arī dramaturga skatījumā sēdēšanas kultūrā ir daudz interesantu aspektu, kas tiks izcelti topošajā izrādē. Melnalksnis aizdomājas par to, ka, piemēram, teātrī mēs apsēžamies, lai, ierobežojot fiziskas kustības, iedarbinātu smadzenes, lai uz laiku aizmirstos, baudot pieredzi, ko sniedz skatuves mākslinieki. «Krēsls nav vienkārši krēsls. Tas vienmēr ir situācija,» pārdomām rosina dramaturgs. Vai tas ir zobārsta krēsls, vai vilciena krēsls, vai omītes taburete virtuvē – tā katrreiz ir situācija. Tāpat krēsls norāda uz dažādiem sociālajiem stāvokļiem ne tikai telpā un vizuāli, bet arī valodā.
Topošajā izrādē plānots risināt fundamentālu konfliktu starp to, ko varētu dēvēt par dabiskumu cilvēka evolūcijas gaitā, kurā liela nozīme ir kustībām un fiziskam spēkam, un to, ko neapzināti vai apzināti esam pārņēmuši no sabiedriskās dzīves un ieviesuši par neatņemamu ikdienas daļu.
Komentāri (0)