Visu mūžu – tikai šoferis

Ceļš uz profesiju sācies jau ģimenē

Runājot ar cilvēkiem, kuri ikdienā strādā par kāda transportlīdzekļa vadītāju, nākas secināt, ka lielākajai daļai no viņiem vēlme darīt tieši šo darbu saistās ar ģimenē gūto pieredzi un ka piemērs bijis tēvs. Līdzīgi tas ir arī Uldim Ķempelim, kurš pirmos iespaidus par šofera darbus guvis no sava tēva, kurš bijis šoferis kolhozā. Jāmin, ka arī pats Uldis izaudzinājis dēlu, kurš arī trupina tradīciju un labprāt sēžas pie auto stūres.

Līdzīgi kā daudzi jaunieši, kuri skolas gaitas sāka pagājušā gadsimta 60. gados, Uldi pēc pamatskolas beigšanas devās mācīties uz profesionāli tehnisko skolu apgūt prasmes, kas saistītas ar dažādu transportlīdzekļu vadīšanu, lai pēc iespējas ātrāk varētu kļūt patstāvīgs un sākt pelnīt. Tās bija kā durvis uz lielo dzīvi.

Karadienests – laba dzīves skola

Iegūtās zināšanas un prasmes lieti noderēja obligātā karadienesta laikā. Uz jautājumu, vai tas padarīja dienestu Padomju armijā vieglāku, Uldis tādu viennozīmīgu atbildi nesniedz. No vienas puses  - jā, jo tā bija iespēja dienēt tepat Latvijā. Bet vai tāpēc vieglāk? Drīzāk ne, jo mājas reizē ir tik tuvas, bet nesasniedzami tālas. Uldis iesmej, ka zaldāts jau esot piesiets savai armijas daļai, īpaši, ja dienests saistīts ar raķešu karaspēku. Taču armija esot bijusi laba pieredzes skola, jo neviens jau nerēķinājās, vai proti to darīt, vai ne – jābrauc un viss. Armijas laikā daudz vadājis lielgabarīta kravas, militāro tehniku; pašam arī bijis jārūpējas par to, lai transports būtu tehniskajā kārtībā.

Otra tāda laba pieredzes krātuve bijis darbs tā dēvētajā ''ceļinā'' jeb neskartajās zemēs. Atgādināsim, ka tā bija Komunistiskā partijas organizēta kampaņa, kuras mērķis bija apstrādātās Kazahstānas un Sibīrijas stepju zemes, lai palielinātu graudaugu ražu. Cilvēki tur devās gan brīvprātīgu, idejas vārdā, gan piespiedu kārtā. Un viens no darbaspēka avotiem šajās nomalēs, kur bija smagi darba apstākļi, protams, bija armija. Uldis Ķempelis atceras, ka tas bijis laiks, kad viņš skaudri izjutis to, ka Padomju armijas karavīrs ir cilvēks bez vērtības. Tehniku karavīriem deva vecu, bieži vien ar ļoti nopietniem bojājumiem, un, lai paši zaldātiņi centās to remontēt, ne vienmēr tas izdevās. Esot bijuši gadījumi, kad tieši nolietota tehnika un, protams, arī pārgurums (jo bieži jāstrādā arī naktīs) bijis satiksmes negadījumu cēlonis, un cilvēki pat gājuši bojā.

Kā kļūt par autobusa vadītāju

Lai arī pie autobusa stūres sēdies jau labi sen – vēl kolhoza laikos, tas, kā saka pats Uldis, nebija maizes darbs. Tāda vienkārši bija dzīve, jo kolhoza laikos nācies braukt ar visu.

Autobusa laiki sākās 90. gados, kad Latvijā bija pārmaiņu laiks un kolhozi izjuka. Bija bezdarbs un gadījuma darbi, par kuriem neko nemaksāja, tad arī nācās meklēt ko citu. Pie reisa autobusa stūres tā īsti sēdies, sākot strādāt ''Ventspils reisā''. Iesākumā šis darbs šķitis grūts, bet ne jau tāpēc, ka stūrēt grūti… Grūts galvenokārt pasažieru dēļ, jo līdz tam nav varējis iedomāties, ka viņi var būt neiecietīgi. Nelielas grūtības radīja arī tas, ka Ventspili pazinis slikti, jo pats dzīvo Matkulē. Taču ar laiku pie visa pieradis.

Uldis stāsta, ka pēdējos gados ļoti var just, ka pasažieru kļūst arvien mazāk. Mainās arī saskarsmes kultūra. Lai nu kāda būtu ikdiena, bet sabiedriskā transporta pasažieri kļuvuši mierīgāki un iecietīgāki. Protams, gadās visādi gadījumi, īpaši, ja pasažieris lietojis grādīgos dzērienus. Tad reizēm cieš ne tikai autobusa vadītājs un pārējie pasažieri, bet arī tehnika.

Tā kā Ventspils nav tik liela, tad ar laiku var iepazīt gan maršrutus, gan cilvēkus, kuri tajos pārvietojas. Un tad rodas galvenā atziņa, par to, kādam jābūt autobusa vadītājam. Un tā ir: jāprot pielāgoties.

Tā kā jau kopš jaunības vadījis lielus transportlīdzekļus, Uldis Ķempelis ikdienā vislabāk arī jūtas pie lielas ietilpības autobusa stūres.

Sacensības un profesionālie svētki

Tā kā mūsu saruna notiek novembra sākumā, pieskaramies arī tādai tēmai kā Autotransporta darbinieku diena. Uldi Ķempelis atceras, ka kolhoza laikos vairāk atzīmējuši apkūlības jeb ražas novākšanas noslēgumu. Laiks, kad strādājuši pie ražas novākšanas, bijis visīstākais sacensību laiks, kad katrs centies darīt ātrāk un vairāk, reizēm, izmantojot arī ne īpaši godīgus paņēmienus. Pašam arī gadījies piedzīvot, ka labs kolēģis atteicis palīdzību uz ceļa, aizbildinoties, ka viņam nav līdzi salūzusī detaļa. Tikai pēc laba laika, kad šis kolēģis jau vairākkārt bija vedis garām kravu, bet Uldis vēl aizvien stāvējis ceļa malā, otrs šoferis apžēlojies un detaļu tomēr iedevis. Ražas novākšana parasti beigusies ar balli un prēmijām tiem, kas spējuši pierādīt, ka spēj strādāt daudz. Jautājums tikai – vai vienmēr arī labi…

Autobusu vadītāju Profesionālās meistarības konkurss, ko organizē ''Ventspils reiss'', ir citāda sacensība. Sākumā pašam pret to bijis iekšējs protests, jo šķitis, nu kāpēc kādam vēl jāpierāda, ka es protu darīt savu darbu? Taču – kas jādara, jādara… Konkurss vienmēr radījis lielu stresu, un tāpēc arī rezultāti ne vienmēr bijuši tādi, kā pašam gribējies. Bet tad sapratis, ka par labu nenāk ilga gaidīšana un čupošanās ar kolēģiem pirms starta. Un tad arī viss izdevies – atnācis un uzvarējis – šī gada starts izdevies izcils. Tiesa, labi rezultāti bijuši arī iepriekš, un gadījies būt arī čempiona godā.

''Ventspils reiss'' autobusu vadītāji Profesionālas meistarības konkursa ietvaros vienmēr kārtojuši ceļu satiksmes noteikumu eksāmenu. Nu jau daudzus gadus tas tiek darīts elektroniskā formātā, izmantojot CSDD testu, bet kādreiz to darīja šādi – priekšā eksāmena biļete, rokā rakstāmais un – uz priekšu!

Kāda būs profesijas nākotne

Profesionālā izdegšana un paaudžu maiņa skar arī transporta nozari, un autobusa vadītājs ir viena no tām profesijām, kurā darbinieki ir pakļauti ne tikai pārslodzei, bet arī noveco ļoti strauji. Uldis Ķempelis uzskata, ka jaunākās paaudzes cilvēki vairs nevēlas strādāt šādu darbu. Viņiem nepatīk ilgās stundas, kuras jāpavada darbā, agrie rīti un vēlie vakari. Nepatīk arī atbildība. Un šodien ir iespējas naudu pelnīt vieglāk. Un šo ceļu jaunieši arī izvēlas– to viņš jūtot arī no sava mazdēla. Bet vai par to viņus var nosodīt? Droši vien, ka ne. Mainās laiki, mainās cilvēki un paradumi, attīstās tehnoloģijas, tas arī ietekmē paaudžu maiņu profesijā.

Uldis atceras, ka pats skolas gados visvairāk gaidījis vasaras. Tad bija jāstrādā un to arī gaidīja, jo tā bija gan iespēja nopelnīt kabatas naudu, gan būt patstāvīgam, gan mācīties atbildēt par to, ko dari. Pieredzējušais autobusa vadītājs saka, ka nesaprotot, kāpēc mūsdienās jauniešus no darba grib pasargāt un daudz ko neļauj darīt.

Sarunas nobeigumā Uldis Ķempelis saka: ''Es nevarētu teikt, ka jūtos izdedzis, bet saules mūžu jau arī nestrādāšu. Domāju - viss atkarīgs no veselības un no domāšanas. Nedrīkst domāt slikto. Un galvenais – nedrīkst ieslīgt bezdarbībā.''