Anetes Lorences pieredze var noderēt gados jauniem cilvēkiem, kuri vēl nav spējuši izvēlēties savu ceļu un profesionālo karjeru. Arī tiem, kuri, iespējams, pieļāvuši kļūdainu izvēli, sapratuši to, taču neuzdrošinās spert soli pretējā virzienā. Un vēl arī tiem, kuri uzskata, ka IT – tas ir garlaicīgi un domāts tikai vīriešiem, un ka veiksmīgu izaugsmi profesijā grūti apvienot ar ģimenes pienākumiem.
Anete Lorence aptuveni piecus gadus strādā vienā no lielākajām pasaules vadošajām IT kompānijām Accenture un ar savu piemēru kliedē daudzus stereotipus.
Uzreiz neizlēmāt doties informācijas tehnoloģiju jomā? Kāda bija sākotnējā izvēle?
– Vidusskolā, kad pienāca laiks domāt, kurp doties tālāk, es biju nedaudz apjukusi un nevarēju saprast, ko gribētu studēt tālāk. Lai gan informātikā man vienmēr bija labas atzīmes un patika strādāt pie datora. Es varēju pārprogrammēt datoru, ko neprata citi vienaudži. Taču mani biedēja fizika, matemātika, ja sāktu apgūt ar datoriem saistītu specialitāti. Nolēmu apgūt tūrismu – interesanta programma, gana viegli mācīties un ir pat iespēja ceļot. Iestājos Rīgas augstskolā Turība, taču drīz vien sapratu, ka tas nav domāts man. Tur bija tādi priekšmeti kā viesmīlība, kur bija jāmācās pareizi locīt salvetes. Es sapratu, ka tas nav mans un, nomācījusies gadu, nolēmu mainīt augstskolu. Iestājos Ventspils Augstskolā datorzinību fakultātē.
Vai attaisnojās jūsu bažas par studijas grūtībām, apgūstot datorzinātnes?
– Grūtības bija, jo īpaši sākumā, ar to pašu matemātiku. Vajadzēja daudz mācīties. Grūti bija arī citi priekšmeti, piemēram, programmēšana. Neiztika arī bez viena parāda. Taču tas mani neapturēja vēlmē pabeigt studijas augstskolā.
Ir nācies dzirdēt, ka ne visi, kas iestājas programmētājos, pabeidz augstskolu.
– Tā ir taisnība. Daudzi nevar tikt galā ar studiju programmu, kas saistīta ar datorzinībām. Manā laikā iestājās 60 cilvēku, no viņiem lielākā daļa – budžeta grupā, proti, par studijām viņiem maksāt nevajadzēja. Taču augstskolu no mūsu kursa pabeidza tikai kādi 15. Domāju, ka daudziem grūtības sagādāja atsevišķi priekšmeti, un viņi atmeta ar roku. Iespējams, daļa studentu saprata, ka šī specialitāte nav domāta viņiem. Taču man studēt iepatikās, tiesa, es pabeidzu augstskolu gadu vēlāk nekā mani kursabiedri, jo man bija parādiņš. Taču es ļoti gribēju pabeigt augstskolu un iegūt diplomu. Man tas bija svarīgi.
Vai neesat vīlusies savā profesijā?
– Nē. Man ir žēl, ka uzreiz neizvēlējos datorzinības, bet veselu gadu nomocījos ar tūrismu. Informātika un informācijas tehnoloģijas man patikušas vienmēr, nesaprotu, kāpēc uzreiz neiestājos.
Kā iesākās jūsu profesionālā karjera?
– Pēc augstskolas beigšanas sāku meklēt darbu. Ventspilī iespēju man bija ļoti maz, jo visur bija vajadzīga darba pieredze, bet man bija tikai diploms. Visbeidzot es atradu informāciju, ka Accenture piedāvāja apmācību vasaras nometnē bootcamp. Es biju dzirdējusi par šīm mācību nometnēm vēl studiju laikā un iesniedzu pieteikumu robotizēto procesu automatizācijas apgūšanai. Neko par to agrāk nebiju dzirdējusi, taču nodomāju, ka tas varētu būt interesanti. Tolaik attālināto apmācības iespēju vēl nebija, un man vajadzēja divas nedēļas dzīvot Rīgā. Studiju beigās vajadzēja izpildīt gala testu, ko izdarīju veiksmīgi, un man piedāvāja praksi Accenture. Es biju ļoti priecīga, protams, piekritu, un vēl četrus mēnešus nodzīvoju Rīgā. Esmu priecīga, ka tolaik darbs bija klātienē, tādēļ ar jebkuru jautājumu varēju vērsties pie jebkura speciālista.
Vai tad Ventspilī tolaik vēl nebija filiāles?
– Jau bija, taču tobrīd Ventspilī nebija neviena robotizētu procesu automatizācijas speciālista. Es biju pirmā speciāliste Ventspilī tieši šajā profilā un vēlāk kļuvu par mentori vairākiem jaunajiem praktikantiem. Šobrīd Ventspils filiālē jau strādā vairāki robotizēto procesu automatizācijas speciālisti jeb saīsinājumā RPA.
Vai varat vienkāršiem vārdiem izskaidrot mūsu lasītājiem, kāda ir jūsu darba specifika?
– Visa mana darba diena paiet pie datora. Ja īsumā, tad mēs nodarbojamies ar biznesa procesu automatizāciju. Proti, tādu procesu, kur speciālisti manuāli izpilda gana darbietilpīgu darbu ar lielu datu apjomu. Tipisks piemērs – izņemt informāciju no rēķina un ievadīt to citā sistēmā. Mana darba būtība ir tāda, ka, izmantojot RPA rīkus, programmēju, konfigurēju un ieviešu robotus, kuri atvieglo darbu cilvēkiem.
Vai tad studiju laikā jums nebija prakses IT uzņēmumos?
– Augstskolā es apguvu datorzinības un ieguvu akadēmisko bakalaura grādu. Trešajā kursā man bija iespēja iziet praksi «Ventspils naftas» terminālā. Man bija iespēja pielietot savas programmēšanas prasmes un palīdzēt izstrādāt risinājumus viņu iekšējai IT sistēmai.
Ņemot vērā jūsu pašreizējo profesiju, vai vēlme ceļot palikusi neīstenota?
– Tieši otrādi. Pēc prakses pabeigšanas mans pirmais darba projekts bija Londonā. Tas bija liels projekts, un es tur pavadīju visu vasaru. Ieguvu vērtīgu pieredzi un pārliecību par sevi. Pēc tam sekoja citi projekti, kuros man arī bija jāstrādā, ārzemēs – Somijā, Čehijā, Zviedrijā, un visbeidzot mans vismīļākais komandējums – uz Parīzi. Nodzīvoju Parīzē mēnesi, man bija daudz darba, taču es paguvu iepazīt šo pilsētu tuvāk un iemīlējos tajā, man ļoti gribētos tur atgriezties!
Kas tie bija par projektiem?
– Londonā projekts bija saistīts ar finanšu jomu. Klientu nosaukt nevaru, taču mans darbs bija saistīts ar to, ka viņiem vajadzēja automatizēt, ja nemaldos, pieteikumu formas dažādām sistēmām. Pirms mūsu projekta ar to nodarbojās vairāki darbinieki, bet mēs automatizējām šo procesu. Visiem projektiem bija vajadzīga mana klātbūtne uz vietas, un es strādāju ciešā sadarbībā ar ārzemju kolēģiem.
Jūsu minētie komandējumi notika vēl pirms pandēmijas?
– Jā, tad mēs vēl varējām brīvi ceļot! Drīz vien es apprecējos, piedzima meitiņa, kurai tagad jau ir divi gadiņi. Tāpēc šodien man šķiet, ka tik garos komandējumos es vairs nevarētu aizbraukt, ja nu vien uz dažām dienām, izvēdināt galvu. Jāsaka, ka komandējumu man pietrūkst, jo man patiešām patīk ceļot.
Tagad jūsu privātā dzīve un darbs ir vienuviet – mājās. Kādus plusus un mīnusus jūs tajā saskatāt?
– Mājās sev esmu ierīkojusi darba stūrīti – tā, lai man būtu ērti strādāt. Iespējams, sākumā arī bija grūti visu laiku strādāt attālināti, no mājām, taču tagad jau esmu pieradusi, un tas absolūti neietekmē ne manu koncentrēšanos, ne produktivitāti. Taču reizēm mēdz būt grūtas darba dienas – kad meitiņa neiet uz bērnudārzu un paliek mājās. Palīdz tas, ka mums ir pietiekami elastīgs darba grafiks, un, ja kaut ko neesmu paguvusi izdarīt darba laikā, varu mierīgi pabeigt to vakarā.
Vai jūsu vīrs arī ir programmētājs?
– Viņš ir nodarbināts pilnīgi citā nozarē – strādā par ugunsdzēsēju glābēju. Viņam ir maiņu darbs, tādēļ var pieskatīt meitiņu tajās dienās, kad neiet uz darbu.
Kā jūs domājat, ar ko jūsu pieredze varētu būt noderīga citiem?
– Domāju, galvenais ir tas, ka nekad nevajag padoties, nolaist rokas, pat ja sākotnējā izvēle izrādījusies kļūdaina. Ja ir interese par datoriem, tehnoloģijām, tad nevajag baidīties meklēt sev iespējas. Ja agrāk darbs IT jomā tika uzskatīts kā tikai vīriešiem piemērots, tad tagad, pēc maniem novērojumiem, šajā nozarē ienāk arvien vairāk sieviešu. Ir daudz dažādu kursu, kuros var apgūt šo profesiju pat bez priekšzināšanām; var arī pašizglītības ceļā apgūt programmēšanas pamatus. Mūsu kompānija Accenture sadarbojas ar programmu She Goes Tech, kas sievietēm bez priekšzināšanām palīdz apgūt IT. Es gribētu atbalstīt sievietes, kuras ir izvēlējušās IT, un pārliecināt viņas par to, ka mūsu profesija ir ļoti interesanta! Var atrast arī tādu specialitāti, kur nav tik daudz programmēšanas.
Jums tomēr ir priekšrocība, ko sniedz diploms?
– Protams, man ir vieglāk apgūt jaunas programmas, jo es trīs gadus studēju datorzinātnes. Matemātika, no kuras es tik ļoti baidījos, iemācīja man loģisko domāšanu, tā man ir nepieciešama darbā. Bet, ja ir iekšējā sajūta, ka tas patīk, tad var arī pastāvīgi apgūt programmēšanu. Galvenais, lai būtu motivācija, vēlme un gribasspēks apgūt šīs zināšanas.
Strādājot no mājām, vai jums nepietrūkst kolektīva – kopīgu pasākumu, atpūtas pie dabas?
– Jā, šobrīd tā visa pietrūkst. Pirms kovida Ventspils birojā diezgan bieži notika kopīgi pasākumi, pasēdēšanas piektdienās, izbraukumi pie dabas. Mans hobijs ir snovbords. Saziņas ar kolēģiem pietrūkst. Taču nevaru sacīt, ka mans darbs būtu ļoti individuāls. Mēs daudz sazināmies. Bieži notiek sapulces. Sazināmies gan ar klientiem, gan ar kolēģiem, ar kuriem strādājam pie viena projekta. Godīgi sakot, pirms atnākšanas uz Accentura es nedomāju, ka IT speciālistiem vispār ir vajadzīga komunikācija – šķita, viņiem nepieciešams tikai dators. Taču tā nav. Svarīgas ir angļu valodas zināšanas, kas daudzos gadījumos ir saziņas valoda.
Angļu valoda ir nepieciešama saziņai ar klientiem?
– Ne tikai, lai gan mūsu klienti patiešām dzīvo dažādos kontinentos – Japānā, Amerikā, Francijā un citās valstīs. Taču pie mums uzņēmumā strādā diezgan daudz ārzemnieku. Tādēļ, kad mēs sazināmies tikai ar Latvijas speciālistiem, runājam latviski, bet, ja mūsu sarunā piedalās kolēģi no Ukrainas vai Itālijas, tad, protams, sazināmies angliski. Kompānija visu laiku meklē jaunus speciālistus, sadarbojas ar universitātēm, organizē mācību nometnes. Atšķirībā no citām nozarēm IT uzņēmumi turpina strādāt arī pandēmijas apstākļos.
Pastāstiet par savu uzņēmumu.
– Tas ir viens no pasaulē lielākajiem IT uzņēmumiem, kas strādā vadības konsultāciju un tehnoloģisko pakalpojumu jomā. Kompānijā visā pasaulē ir nodarbināti vairāk nekā 624 000 darbinieku, kuri strādā vairāk nekā 120 valstīs. Baltijā Accenture strādā aptuveni 2000 cilvēku, toskait vairāk nekā 300 ārzemnieku. Latvijā Accenture ir divi biroji Rīgā un viens Ventspilī. Vēl nesen Latvija bija vienīgā valsts Baltijā, kur bija pārstāvēta Accenture. Nesen mūsu birojs tika atklāts arī Lietuvā, Viļņā. Ļoti plašs ir to profesiju spektrs, kas nepieciešamas mūsu kompānijai. Tie ir ne tikai programmētāji, bet arī datu analītiķi, biznesa procesu automatizācijas, drošības speciālisti, programmas testētāji un citi. Ir amati, kur vajadzīgas tehniskās iemaņas, bet ir arī tādi, kur vajadzīgas komunikāciju iemaņas. Turpmāk ar IT attīstību pieprasīto profesiju spektrs tikai paplašināsies.
Kāda varētu būt jūsu nākotne? Kādus mērķus jūs gribētu sasniegt?
– Ik pa laikam es par to aizdomājos. Profesionālajā karjerā man vēl ir daudz jāaug. Gribētu vadīt projektus Accenture.
Komentāri (0)