Saku to skaļi: esmu romu tautības meitene

Šogad ir Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gads, un šie ir tavi pirmie Dziesmu svētki diriģentes statusā. Vai nav žēl par to, ka svētki tā pa īstam nav notikuši?

– Jā, tā ir. Taču šiem svētkiem vajadzēja notikt jau 2020. gadā. Ja tas tā būtu bijis, es ar šo repertuāru un svētku sajūtu nebūtu saskārusies. 2020. gadā es absolvēju Latvijas Mūzikas akadēmija Kordiriģēšanas nodaļu pie profesora Jāņa Zirņa. Pēc studijām atgriezos Ventspilī, sāku strādāt Ventspils Valsts 1. ģimnāzijā par jauktā kora diriģenti. Kora dziedātāji svētku repertuāru bija apguvuši jau iepriekšējā gadā, mēs turpinājām darbu, strādājām pie niansēm.

Aizvadītajā gadā mācības norisinājās attālināti. Kā šādos apstākļos iespējams vadīt kori un sagatavoties Dziesmu svētkiem?

– Mācību gads iesākās veiksmīgi. Septembrī un oktobrī viss vēl notika klātienē, mēs ļoti radoši strādājām, centāmies darīt maksimālo. Es biju ļoti lielā sajūsmā par visu. Brīdī, kad bija visaugstākais pacēlums, viss apstājās. Turpinājām strādāt nelielās grupiņās vai individuāli. Darījām tik daudz, cik apstākļi atļāva. Un tad šī gada sākumā mēs vispār vairs nedrīkstējām tikties, muzicēt varējām vienīgi attālināti. Aicināju jauniešus Zūmā – ne visu kori kopā, bet pa balss grupām. Sadziedāšanās šādā veidā gan nav iespējama! Mēs darījām tā: mikrofoni koristiem izslēgti, es viņus nedzirdu, taču viņi dzird mani un dzied līdz ar mani. Uzticējos saviem jauniešiem. Tādā veidā mēģinājām mācību procesu realizēt. Neskatoties uz šiem sarežģītajiem apstākļiem, meklēju iespējas, kā jaunieši varētu vokāli attīstīties un sevi parādīt. Mudināju jauniešus piedalīties attālinātājos konkursos. Konkursā Gaismas dziesmas Kandavā piedalījās divas mana jauktā kora dziedātājas. Soliste Sendija Rafelde savā vecuma grupā ieguva 1. vietu. Savukārt attālinātajā starptautiskajā jauno vokālistu konkursā Uzstaro 2021 Sendija un vēl viena soliste – Elīna Buiķe – tika novērtēta ar 3. vietu.

Bet vai jaunieši ir kā piedzīvojuši Dziesmu svētku sajūtas?

– Dziesmas, kuras gatavojām Dziesmu svētkiem, dziedāsim valsts svētkos mūsu skolā. Koncertā mūsu jauktais koris koncertēs kopā ar meiteņu kori Dzeguzītes. Kopā būšana un muzicēšana, es ceru, raisīs svētku sajūtas. Bet, ja runājam par piedzīvoto, esam piedalījušies video sveiciena filmēšanā. Izvēlējāmies vietu pie jūras un dziedājām dziesmu Rikšiem bērīt’ es palaidu. Tas bija brīnišķīgs moments, kad varējām pēc tik ilga laika satikties un dziedāt. Mums izdevās veiksmīgs video, kas iekļauts Ventspils kolektīvu kopīgajā sveicienā.

Kuri ir Tavi spilgtākie brīži iepriekšējos Dziesmu svētkos?

– Lielajos Dziesmu svētkos kā kora dziedātāja esmu piedalījusies divas reizes. Mani pirmie Dziesmu svētki bija Ventspils Mūzikas vidusskolas laikā. Man bija 17 gadi, mācījos 3. kursā, un uz svētkiem devos kopā ar sieviešu kori Venda, kurā dziedu joprojām. Tā kā Dziesmu svētkus izbaudīju pirmo reizi, emocijas bija ļoti spilgtas. Otru reizi Dziesmu svētkos piedalījos kopā ar Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu kori. Tie bija XXVI Vispārējie Dziesmu un deju svētki 2018. gadā. Pirmoreiz svētku vēsturē Mežaparka estrādes sirdī dziedāja diriģentu koris, un arī mums, topošajiem diriģentiem un mūzikas pedagogiem, vajadzēja dziedāt tur. Tas arī bija ļoti, ļoti spēcīgi. Savukārt iepriekšējos – XI – Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos saņēmu negaidītu, ļoti īpašu piedāvājumu. Viens no šo svētku notikumiem bija garīgās mūzikas koncerts Lūgšana Latvijai. Tajā dziedāja Doma kora jauktais koris, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas jauktais koris un labākie bērnu kori no visas Latvijas, tai skaitā Ventspils mūzikas vidusskolas bērnu koris Nošu planētas. Repertuārā bija iekļauta dažādu tautu mūzika dažādās valodās. Pazīstami latviešu komponisti īpaši šim koncertam izvēlējās kādu skaņdarbu, kuru aranžēja, pielāgojot kora izpildījumam. Tas bija laiks, kad tikko biju absolvējusi Ventspils Mūzikas vidusskolu un iestājusies Latvijas Mūzikas akadēmijā. Mana bijusī skolotāja, tagadējā kolēģe Rudīte Tālberga piedāvāja man sakomponēt kaut ko manā dzimtajā romu valodā, jo zināja, ka vidusskolas laikā diezgan daudz esmu komponējusi, un vēlējās, lai turpinu šo ceļu (un es komponēju joprojām). Toreiz uzrakstīju brīnišķīgu skaņdarbu Āme gabas kamasam (tulkojumā no romu valodas – Mēs dziedāt vēlamies). Iesūtīju šo skaņdarbu pazīstamajam komponistam Valtam Pūcem, kas bija iecerējis aranžēt tieši romu dziesmu. Viņam tika iesūtīti vairāki skaņdarbi, taču neviens no tiem komponistam negāja pie sirds, viņš izvēlējās tieši manu skaņdarbu. Un tas tika atskaņots svētku koncertā Lūgšanas Latvijai. Man tas bija liels pārsteigums. Tā bija mana iespēja sevi parādīt Latvijas mērogā.

Taču tavs ceļš mūzikā iesākās popstudijā Jūras akmentiņi. Ar popstudiju esi saistīta joprojām?

– Kad biju maza, mana mamma mani veda uz Jūras akmentiņiem, un man ļoti patika tur dziedāt. Lūcija Boitmane bija pirmā skolotāja, kas mani mūzikā ievēroja. Kad studēju Mūzikas akadēmijā, paralēli strādāju, tostarp vienu gadu – mūzikas studijā Rasa pie Līvas Bondares, Lūcijas Boitmanes meitas. Kad atgriezos Ventspilī, Lūcija piedāvāja vokālās pedagoģes darbu viņas vadītajā studijā. Man ļoti patika, tur dzied talantīgi jaunieši, Lūcija brīnišķīgi dara savu darbu. Šobrīd gan ar Jūras akmetiņu dziedātājiem nestrādāju, tagad esmu vokālā pedagoģe mūzikas skolas kora klasē un vadu 1.-4. klašu kori Nošu spēles. Vēl vadu Talsu tautas nama jaukto kori Uz augšu.

Minēji, ka esi romu meitene… Starp citu, kā ir pareizāk – romi vai čigāni? Vieni uzskata, ka vārds roms ir tolerantāks, citi savukārt, ka tieši čigāns ir tas īstais vārds. Kā tu to uztver?

– Es neapvainojos, ja mani sauc par čigānieti, bet tajā pašā laikā man labāk patīk vārds roms. Tas skan mazliet pieklājīgāk, cienīgāk. Tas ir tāpat kā ar vārdiem melnādainais un nēģeris. Ja cilvēks, ar mani runājot, min vārdu čigāniete, es neiebilstu, bet pati sarunās lietoju vārdu roms, un parasti tad arī sarunbiedrs aizdomājas, kāpēc tā.

Esi mācījusies speciālajā romu klasē, kas kādreiz darbojās Ventspils Vakara vidusskolā. Kādas ir tavas atmiņas par skolas laiku?

– Atceros šo laiku ar siltām, gaišām, mīļām emocijām. Skolotāji ar mums runāja romu valodā, mums bija brīnišķīga direktore Ija Lasmane. Tas bija brīnišķīgs laiks! Ja šodien man būtu jāizvēlas, vai mācīties latviešu skolā, vai romu klasītē, pilnīgi noteikti izvēlētos romu klasi. Tajā brīdī tas bija tieši tas, kas bija vajadzīgs – gan no finansiālā viedokļa (cik nu mana mamma varēja atļauties skolas vajadzībām…), gan tas, ka visi romi bijām kopā. Un varu teikt, ka esmu piemērs tam, ka vari mācīties romu klasē un pēc tam turpināt izglītību, pabeigt augstskolu. Tas ir iespējams!

Tad jau tu noteikti nepiekrīti tiesībsarga Jura Jansona norādēm, kas pirms vairākiem gadiem rosināja šādas klases likvidēt…

– Jā, tas ir ļoti bēdīgi. Vēlreiz saku, ka esmu piemērs tam, ka arī, absolvējot romu klasi, vari sekmīgi mācīties vidusskolā un pēc tam augstskolā. Jā, es piekrītu tam, ka, esot kopā ar latviešiem, romu bērni ātrāk apgūst latviešu valodu, ātrāk sadraudzējas. Taču romu klasēs bērni labāk varēja apgūt un saprast mācību vielu.

Vai tavu radu un draugu lokā ir romu bērni, kas tagad mācās skolā? Kā viņiem šobrīd klājas, mācoties dažādās pilsētas skolās?

– Zinu romu jauniešus, kuri ļoti mērķtiecīgi mācās, cenšas, un es ļoti priecājos par to. Zinu, ka Pārventas pamatskolā ir ļoti daudz romu. Mazākajiem ir grūtāk, varbūt traucē valodas barjera, bet lielākie jau ir pieraduši, adaptējušies. Uzskatu, ka romu bērni un jaunieši Ventspilī cenšas, mācās.

Nav noslēpums, ka latviešu domāšanā valda stereotipi par romiem. Vai arī tu esi to piedzīvojusi?

– Personīgi tos neizjūtu. Paldies Dievam, man nav tā bijis, ka nejustos pieņemta kādā vidē. Taču mana iekšējā sajūta situācijās, kad esmu jaunā vidē, liek man sevi uzreiz neatklāt. Ļauju, lai cilvēki vispirms iepazīst, kāds esmu cilvēks, kā skatos uz dzīvi, kā domāju. Piemēram, kad iestājos mūzikas vidusskolā, biju vienīgā romu tautības pārstāve, visi pārējie bija latviešu jaunieši. Man bija 16 gadi un es baidījos, kā nu būs, vai man būs draugi un vai cilvēki pieņems manu tautību. Izlēmu, ka sākumā neteikšu nevienam, ja vien man to nejautās. Ar laiku mani kursabiedri uzzināja, ka esmu romu meitene. Atceros spilgtu epizodi no laika, kad mācījāmies 1. kursā: literatūras stundā kursabiedre atzinās, ka, pateicoties man, viņai pilnībā izmainījies priekšstats par romu kultūru un romu tautības cilvēkiem. Joprojām to atceros. Cik spēcīgi tas ir, ka viens cilvēks var lauzt šos stereotipus! Tad es sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa, ka man ir jācenšas vēl vairāk, ka varu to izdarīt. Visu šo studiju garumā tā bija mana vislielākā motivācija: man tas ir jāizdara manas kultūras un manas tautības dēļ! Lai nākamo romu paaudžu bērni redz, ka bija cilvēks, kas gājis no ērkšķiem uz zvaigznēm, ka tas ir izdarāms. Kad iestājos Mūzikas akadēmijā, atkal – jauna vide. Arī tad izlēmu uzreiz neatklāt savu tautību. Kāpēc? Jo es nezinu, kāda ir bijusi cilvēku iepriekšējā pieredze ar romiem. Iespējams, piedzīvota kāda neforša situācija, cilvēki jau ir dažādi. Tiklīdz cilvēks uzzina, kas es esmu, viņam mainās viedoklis ne tikai par mani, bet par romiem vispār. Es izbaudu šo sajūtu! Akadēmijas 3. kursā es pieteicos Erasmus programmā, kas deva iespēju vienu gadu studēt Bratislavā. Tas bija fantastisks laiks! Tur mēs bijām dažādu tautību jaunieši. Tik spilgti piedzīvoju to, cik brīnišķīga ir dažādu tautību cilvēku sadraudzība, iespēja citam par citu uzzināt vairāk, iepazīt dažādas kultūras un nācijas. Ja agrāk kādos brīžos baidījos atklāt, ka esmu romu tautības meitene, tad šobrīd es to saku skaļi. Priecājos par tiem saviem tautiešiem, kuriem ir augstskolas diploms un veiksmīga karjera. Diemžēl daļa no viņiem, dzīvē ko sasnieguši, novēršas no savas tautības cilvēkiem. Es ļoti gribu celt savas tautības bērnus un jauniešus, vēlos, lai viņi novērtē, cik svarīga ir izglītība. Gribu viņiem palīdzēt. Esmu atgriezusies Ventspilī, mēģinu ar viņiem komunicēt, draudzēties. Man šķiet, viņiem ir vajadzīgs kāds savējais, kas viņus iedvesmo. Man dzīvē ļoti daudz palīdzējusi mana tautiete Malda Avramenko, brīnišķīga personība, kas arī iestājas par izglītības nozīmīgumu.

Kādi ir tavi sapņi, kas saistās ar tavu profesionālo darbību?

– Noteikti reiz stāšos Mūzikas akadēmijā vēlreiz, jo ļoti vēlos iegūt maģistra grādu kordiriģēšanā. Skaļi to vēl neesmu stāstījusi, bet šajā vasarā Rīgā esmu atvērusi savu vokālās mūzikas studiju One Heart music studio. Es aicinu tajā dažādu tautību jauniešus, protams, gribu piesaistīt arī romu bērnus un jauniešus. Mana vīzija ir tāda, ka dažādu tautību cilvēki var darboties kopā. Gribu izveidot bērnu kori, kurā dzied dažādu tautību bērni. Tagad ir tikai pats sākums, bet es to visu redzu daudz plašāk un ticu, ka viss izdosies.