Lietišķi dullie dauzoņas no Kvartāla (VIDEO)

Turpmāko sešu nedēļu garumā laikrakstā un ziņu portālā ik piektdienu vēstīsim par uzņēmīgajiem Ventspils Augstskolas studentiem, kuri programmas Kurzemes Inovāciju granti studentiem (KInGS) ietvaros jau studiju laikā gūst praktisko pieredzi uzņēmējdarbībā.

Kā pirmos dalīties pieredzē aicinājām jauniešus, kuri pirms gada nāca klajā ar ideju par koprades kultūrvietas jeb radošā kvartāla izveidi Ventspilī. Sarunā piedalās trīs no četriem idejas autoriem un attīstītājiem: Igors Uhaņs, Justīne Širina un Edmunds Zālītis.

Zane Rutule (Kurzemes TV): Kā jums dzima ideja par radošo kvartālu Ventspilī?

Justīne: – Aizvadītajā vasarā es vēl biju Latvijas Studentu apvienības prezidente un projektu vadītāja pasākumam Studentu līderu forums. Ar Igoru bijām kolēģi, Edmundu vēl nezināju. Tur mēs satikāmies ar Danielu Roguli, kas ir ceturtais komandas biedrs mums. Vakarā pēc pasākuma runājoties, tā jau bija tāda vēla nakts stunda, mēs nonācām pie idejas, ka gribētu kaut ko tādu dzīvē taisīt. Daniels un Igors jau tobrīd bija gadu studējuši Ventspils Augstskolā. Sapratām – Ventspils ir forša vieta un arī es gribu kaut ko pamainīt dzīvē. Igors pastāstīja mums par KInGS programmu.

Igors: – Daniels pateica: Jū, labais! Justīne pakasīja galvu un es viņai teicu: Tas ir tas inovāciju grants, kuru reiz Studentu apvienība izcīnīja, lai studentiem tāda iespēja ir! Tad visiem bija tāds: Ā, jā! Ok, ok, darām! 2. septembrī mēs tikām pie izcila komandas biedra Edmunda, viņš ir meistars multimediju vidē. 3. septembrī jau prezentējām ideju Ventspils pašvaldībai – saņēmām konceptuālu atbalstu.

Justīne: – Mēs daudz neprasījām toreiz. Aizgājām ar ļoti zaļu ideju. Naudu neprasījām. Prezentācijā bija ielikts, ka mums ļoti noderētu pašvaldības atbalsts, lai mēs vispār tiktu KinGĀ!

Zane: Vai ideja vēl aizvien nav zaļa?

Justīne: – Gadu esam bijuši KinGA un Ventspils Biznesa inkubatora pirmsinkubācijā. Sadarbībā ar speciālistiem ideja ir apaudzēta. Veikti finanšu aprēķini, testēti klienti. Apzinātas vietas, ir skaidrāks, ko var un ko nevar darīt.

Ilze: KInGĀ vairāk vilināja stipendija jeb speciālistu atbalsts?

Igors: – Stipendija bija kā ļoti patīkams bonuss, lai varam koncentrēties iecerei. Esam pateicīgi KinGS projektam par mentoru atbalstu, visvairāk – par ciniskumu un neticību! (Visi smejas.) Katra jaunā ideja, lai kāda tā būtu, mazliet uzdod jautājumu iepriekšējais taisnībai vai patiesībai un skan revolucionāri. Aprīlī vai maijā, kad prezentējām paveikto visiem mentoriem un žūrijai, saņēmām daudz atzinīgu vārdu par to, ka esam izauguši.

Ilze: Protams, var teikt, ka pandēmija vainīga, bet tiem, kas tā īsti līdz galam jums neticēja, ir šobrīd iespēja iebakstīt ar pirkstu jūsu dārziņā un teikt: Re, kā! Nesanāca vis!

Igors: – Esam viņiem pateicīgi un ļoti labprāt sniedzam viņiem šo iespēju.

Justīne: – Uz to var paskatīties dažādi. Man liekas, mēs esam varoņi šajā visā! Esam lielisku darbu izdarījuši – raisījuši sabiedrībā diskusiju, uztaisījuši mārketingu idejai. Cilvēki Latvijā, kuriem ir vairāk naudas nekā mums, četriem studentiem, ir pamanījuši Ventspili un apsver domu šeit nākt iekšā ar to, ko viņi labi prot. Ja tas piepildīsies, tad mēs būsim izdarījuši vēl daudz vairāk, nekā paši sapņojām.

Igors: – Mums nav finanšu, bet ir gribasspēks, laiks, kontakti. Ir vīzija par to, kāds koncepts ir novecojis, kas ir vajadzīgs.

Edmunds: – Mēs vienkārši gribam, lai Ventspilī ir tāda vieta, lai mums kā studentiem ir, kur aiziet.

Zane: Minējāt, ka zināt, kas ir novecojis un kas ir vajadzīgs.

Igors: – Primāri šāda vide ir vajadzīga jaunajiem speciālistiem, ģimenēm vecumā no 19 līdz 35 gadiem. Tas ir tas, kas citām pilsētām jau ir, bet mūsējā vēl nav.

Zane: Tad šobrīd kādā stadijā ir koprades kvartāla ideja?

Igors: – Izcili gatava uz papīra! (Visi smejas.)

Justīne: – Igors ir ventspilnieks, mēs, pārējie, – tādi ieceļotāji. Man šī bija pirmā vasara Ventspilī. Bija ļoti interesanti kā vērotājam no malas skatīties, kā norit vasara pilsētā. Tas rada idejas! Sausais atlikums no aizvadītā gada ir arī biedrība, kuru esam nodibinājuši. Par Šmiedrību jau tagad ir mazliet dzirdēts, visi esam tajā valdes locekļi. Tik tikko mums bija arī pirmais eksperiments – 31. augustā augstskolas dārzā uztaisījām semestra ieskandināšanas svētkus.

Ilze: Kultūrvietas spēks lielā mērā ir saimnieka personības pievilcībā.

Igors: – Noteikti! Izcils piemērs mums Ventspilī ir Zaļais namiņš, kur tieši saimnieka šarms un ideju sakritība ar auditoriju ir tas, kas veido to vidi.

Edmunds: – Es teiktu, ka tas ir tāpat, kā iet pie kāda ciemos. Vai nu tu gribi pie viņa iet, vai negribi.

Ilze: Koprades ideju jūtat esam dzīvu arī praksē ne tikai ideālos?

Justīne: – Man te laikam ir divas atbildes. Ja tīri par studentiem Ventspilī, tad labs piemērs ir tās vietas augstskolā, kuras ir uzticētas studentiem. Piemēram, atpūtas telpa – jau cik gadus darbojas un nekas slikts ar to nav noticis! Taču, ja runājam par kopradi kopumā, tas ir tāds smags jautājums šobrīd. Mēs esam jau gandrīz divas vasaras un ziemas nosēdējuši mājās paši ar sevi! Mums tagad ir paaudze ar pirmkursniekiem, kuriem ir nozagts viss šis skaistais socializēšanās, tīklošanās laiks, kad dzīvojam studentu dienesta viesnīcā, kad ir pirmo studiju gadu ballītes. Tas ir tik īss laiks dzīvē!

Zane: Kādi šajā laikā ir bijuši jūsu lielākie izaicinājumi?

Ilze: Sakašķējušies esat?

Igors: – Kas šodien pa datumu? 16. septembris? Mums aprit gads kopš sākām dzīvot kopā četratā divstāvu mājā pie jūras! Mums bija, kā filmās rāda, sienas nolīmētas ar lapiņām, saucām cilvēkus uz intervijām, sasēdinājām viesistabā uz dīvāna, televizors kalpoja ka digitālā tāfele, ēdām, gatavojām visiem, darījām, attīstījāmies. Tagad tā vairs nav.

Edmunds: – Sastrīdējušies teorētiski mēs neesam nevienā brīdī, bet man personīgi... bija kovids, augstskola, kvartāls, vēl blakus kaut kas, ko gribēju darīt. Vienu brīdi mazliet noslīdēju nost no komandas, sakārtoju galvu un nu esmu atpakaļ!

Ilze: Kāpēc vairs nedzīvojat kopā?

Igors: – Kādu pusgadu pirms mēs sākām dzīvot kopā man radās mazais sapnis par to, ka Ventspilī varētu veidot tādu kopienas vidi, kurā līdzīgi domājoši cilvēki strādātu pie viena projekta. Saliekot kopā KinGS stipendiju, mēs varējām atļauties divstāvu māju pie jūras ar pietiekami plašām sienām un pagalmu, lai uzņemtu tiešām ļoti daudz cilvēku!

Edmunds: – Primārais mums bija – būt kopā!

Igors: – Izveidojām koprades māju. Tās saimnieks mums uzticējās, tagad māja ir pārdota un nonākusi labās rokās. Esam atraduši nākamo vidi, mazliet citādu – ar pavardu, bāra leti, trīs lieliem galdiem, pie kuriem sasēsties un strādāt, ar skatuvi, ar palielāku telpu, kurā izguldīt cilvēkus.

Ilze: Kur tas ir?

Justīne: Pašā pilsētas centrā! Pagaidām ikdienā tur dzīvojos es viena pati. Ir arī uzņēmums – studentu digitālā aģentūra Basful, kurā mēs visi četri darbojamies. Igors ir valdes priekšsēdētājs, Edmunds ir līdzdibinātājs.

Igorgs: – Justīne ir pirmais IT cilvēks mūsu sabiedrībā.

Justīne: – Taisām mājaslapas uzņēmumiem, organizācijām. Digitālo mārketingu.

Igors: – Piedāvājam grafiskos dizaina risinājumus.

Zane: Paši neputrojaties? No viena projekta uz otru...

Edmunds: – Citreiz putrojamies, protams. (Visi smejas.)

Igors: – Tas ir disciplīnas jautājums. Mums ar Edmundu ir piecu gadu starpība. Kam pieredzes un izdegšanas reižu mazāk, tam paaugstināta stresa apstākļos ir grūtāk. Ja pamanām, ka kāds no mums sāk kaut kur paklupt, varam izrunāties. Tas ir normāli. Kāds par mums, visu darošajiem cilvēkiem, var pasmaidīt, bet tā mēs strādājam. Ja mēs to vien darītu kā koncentrētos uz vienu lietu, tad tā, ko jūs šobrīd redzat, nebūtu, jo mēs studētu. Mēs būtu dienesta viesnīcā. Mēs varbūt izcili studētu, bet... Tādēļ mēs paralēli esam uzņēmēji, mēs paralēli esam mākslinieki. Kāds ir rakstnieks, kāds ir grafiskais dizaineris, kāds ir pasākumu rīkotājs. Tā mēs pārveidojamies no mēneša mēnesī, dažreiz mēs pārplūstam pa nedēļām. Tā mēs veidojam un vairojam šo vidi.

Justīne: – Un parādam citiem, ka tā var.

Igors: – Pie kam ļoti viesmīlīgi tas ir. Var nākt un darīt līdzi, kamēr ir vēlme. Tiklīdz vēlmes nav, mums nav nekādu pretenziju, esam savu darbiņu izdarījuši. Tad var doties uz citām vidēm. Tas ir skaisti, ka ir vide, kur var augt un attīstīties.

Justīne: – Man ir ļoti siltas sajūtas, ka pēc 31. augusta ballītes, kurā mēs bijām skaļi un, es domāju, devenēs nebija laimīgākie cilvēki tajā naktī, 1. septembrī no rīta, kad mums bija svinīgais augstskolas pasākums tajā pašā dārzā, pilsētas mērs Jānis Vītoliņš iedeva mums ceļamaizi, sakot, ka šī ir studentu pilsēta, ka mēs varam darīt un viņi mūs atbalstīs un palīdzēs!