Jānis Vītoliņš: Izbaudīšu šo laiku!

Piekrītot intervijai, atbildējāt ar pretjautājumu: Vai tad man tagad ir izvēle?! Esat jau apradis ar domes priekšsēdētāja statusu?

– Psiholoģiski, protams, ka ir grūti pierast, neesmu cilvēks, kurš mēģinājis būt uz skatuves – priekšplānā. Mani vairāk ir interesējis darbs, mazāk tādi šova elementi, ja tā var teikt, bet no otras puses, es esmu pārliecināts, ka es izbaudīšu šo laiku. Tā ir iespēja. Ja šis statuss ļaus atrisināt svarīgus jautājumus attiecībās ar ministrijām, ar valsts iestādēm, ar komersantiem, tas nāks par labu pilsētai.

Vai ir pieļaujams scenārijs, ka tad, kad Aivaru Lembergu atbrīvos no apcietinājuma, atkāpsieties?

– Tas ļoti interesē medijus. Tas ir jautājums, uz kuru nav iespējams šobrīd sniegt skaidru un precīzu atbildi. Tas jālemj mūsu politiskās partijas valdei tad, kad šāds jautājums kļūs aktuāls. Pašlaik mēs ļoti ceram un gaidām, kad mūsu partijas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs atkal atgriezīsies mūsu vidū, darba apritē. Prognozēt konkrēti ir ļoti grūti. Vienlaicīgi arī jāsaprot, ka viņam diezgan droši, ka būs vajadzīgs zināms laiks rehabilitācijai. Jebkura cilvēka veselību cietuma apstākļi ietekmē. Aizvien uzskatām, ka šāds drošības līdzeklis ir nepamatots. Ne juridiski, ne no kādiem citiem aspektiem skatoties.

Esat atvērts sadarbībai politiskajā ziņā?

– Te ir divas puses. Viena – kā domei strādāt ikdienā. Man ir svarīgi, ka domi vada komanda, nevis viens cilvēks. Šobrīd situācija mazliet sarežģījusies tādēļ, ka mūsu kolēģis Didzis Ošenieks ir nolēmis izdarīt būtiskas izmaiņas savā dzīvē un nav gatavs vairs strādāt par domes priekšsēdētāja vietnieku. Skaidrs, ka atrast maiņu nebūs viegli, bet mums ir konkrēts priekšlikums, kuru, es ceru, tuvākajā laikā arī realizēsim. Vienlaicīgi jāpiebilst, ka es neuzskatu, ka domē līdz šim ir bijis autoritārs vadības stils. Domāju, ventspilnieki, kam interesē pilsētas attīstības jautājumi, ir varējuši internetā sekot komisiju darbam – kā mēs esam attīstījuši savus projektus soli pa solim.

Runājot par otru pusi, par iespējamo sadarbību. Ar Nacionālās apvienības pārstāvi Kārli Vočtavu mēs jau strādājam kopā, apmaināmies ar viedokļiem un informāciju. Mēs esam atvērti sarunām arī ar pārējām politiskajām partijām. Ar Jauno konservatīvo partiju ir grūti tajā ziņā, ka šīs partijas vadība Rīgā līdz šim ir darījusi visu iespējamo, lai Ventspilij būtu sliktāk. Ir ļoti konkrēti piemēri. Pēc mana vērtējuma, valdība ir nepārtrauktā šantāžas jeb smaga spiediena ietekmē no Jaunās konservatīvās partijas. Premjers Kariņa kungs izšķirošajā Ostu padomes sēdē atklāti pateica, ka lēmums ir slikts, bet viņš nevar to risināt, savādāk viņam valdībā nebūs atbalsts. Kariņš, protams, runāja vispārīgi, bet visi jau saprot, par ko ir runa! Tas ir Jaunās konservatīvās partijas diktāts, kam premjera partija pakļaujas. Līdzīgi tas bija augstskolu jautājumā, kur Saeimas komisiju vadīja Jaunās Vienotības pārstāvis Arvils Ašeradens un Šuplinskas kundze dzina cauri reformu, ka augstskolas, kurām nav 1000 studentu, nevar eksistēt. Izrādījās – Ašeradena kungam nav svarīgi, ka šādas reformas rezultātā tas būtu eksistenciāls jautājums ne tikai Ventspils Augstskolai, bet arī Vidzemes Augstskolai. Atkal JKP diktāts! Jaunās ministres attieksme jau ir pavisam citāda.

Mums un arī man personīgi nav nekādu iebildumu pret Jaunās konservatīvās partijas deputātu Bruno Jurševicu, kurš ir ventspilnieks, zina Ventspils problemātiku. Taču viņš jau nav savos lēmumos un savā attieksmē brīvs, es domāju. Arī viņu ietekmē partijas vadība. Kas attiecas uz partijas Latvijas attīstībai pārstāvjiem domē, Edgars Čeporjus uzstāja, ka sarunas bez citu partiju klātbūtnes nav iespējamas. Viens mēģinājums mums bija, no kura nekas labs nesanāca, jo lielu daļu no laika aizņēma Ģirta Valda Kristovska un, man par pārsteigumu, arī Kornas kundzes kritiskie, es pat teiktu – naidīgie izteicieni par to, kā dome līdz šim ir strādājusi, vainojot visos pasaules grēkos Lemberga kungu un mūs kā viņa vadītās partijas pārstāvjus. Mēs esam gatavi runāt ar partijas Latvijas attīstībai pārstāvjiem viens pret vienu, apmainīties viedokļiem – nevis par amatiem, krēsliem, bet runāt par prioritātēm. Ar Jauno vienotību un Kristovska kungu dialogs ir ļoti sarežģīts, jo viņa attieksme ir bijusi ļoti negatīva pret visu, ko dara Latvijai un Ventspilij, arī tādu reālu pienesumu – jaunas idejas pilsētas attīstībai – es neesmu novērojis. Ir bijusi tieksme visu laiku meklēt kļūdas, ko negatīvu. Iespējams, ka kļūdos, ja tā – es tikai priecāšos.

1988. gadā Aivars Lembergs jūs uzaicināja strādāt Ventspils pilsētā. Daloties atmiņās par šo laiku, esat nedaudz ieskicējis tolaik saņemto piedāvājumu: Es sadabūšu naudu, tu saki, ko darīt.

– Tas, protams, mazliet vienkāršojot situāciju. Mēs esam par to runājuši, viņš saka, ka neatceras tādu sarunu, bet es to atceros ļoti skaidri. Ne jau katru dienu ir tādas sarunas, kas ļoti daudz dzīvē maina. Es tajā laikā biju Ventspils rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. Mums ar Lemberga kungu bija kopēja darba pieredze. Viņš to tolaik sauca par celtniecības štābu, braukājām pa rajonu un risinājām pārsvarā bērnudārzu un skolu, bet arī dažu lauksaimniecības un lopkopības objektu būvniecības jautājumus. Viņš bija tieši tāds pats kā tagad – neatlaidīgs, mērķtiecīgs, spējīgs atrast naudas līdzekļus. Kad Lembergs mani uzaicināja nākt uz pilsētu, es viņam teicu, ka pie esošās kārtības, kāda bija, mums neizdosies neko izdarīt, jo tam vienkārši nav līdzekļu. Tajā laikā pilsētas infrastruktūra praktiski bija sabrukusi, ielās bija neskaitāmas bedres. Autobusu šoferi – 6. Autotransporta uzņēmums – atteicās izbraukt ar tā laika lielajiem, dzeltenajiem Ikarusiem Ventspils ielās. Viņi teica – tas nav iespējams, un streikoja. Tādi bija apstākļi, kādos mēs sākām.

Tajā laikā visa nauda – ieņēmumi no ostas darbības – gāja uz Maskavu, Ventspilij palika tikai problēmas. Sludinājumos rakstīja: Ventspili nepiedāvāt. Bīstama, piesārņota, ekoloģiski nedroša pilsēta, kurā mirst koki un cilvēkiem jābrauc projām. Lembergs ar sev raksturīgo neatlaidību, tiešumu brauca uz Maskavu, aizgāja pie viena priekšnieka, tas kaut ko apsolīja un neizpildīja, gāja pie nākamā. Aizgāja līdz diviem tā laika premjera vietniekiem Guseva un Masļukova un panāca to, ka Ventspils dabūja, kā tajā laikā sauca, valūtu (bija krievu rubļi, par kuriem neko nevarēja iegādāties, un valūta). Mēs ar Andreju Zalānu, lai viņam vieglas smiltis, bijām tie cilvēki, kas brauca uz ārzemēm, pirmām kārtām jau uz Vāciju, un iegādājāmies pirmo tehniku par šo valūtu. Daudzās lietās bijām pirmie valstī pilsētas infrastruktūras sakārtošanas jautājumos, tā ir pilnībā izbūvēta no jauna un ir labā Eiropas līmenī.

Vai tas nav jebkura maza zēna sapnis – tik jaudīgi spēlēties savā smilšu kastē? Kā pats domājat, kas jums deva tādu iespēju?

– Mana pirmā izglītība ir inženieris – celtnieks. Tajā, kāpēc es izvēlējos šādu profesiju, ir arī daļa nejaušības. Vienmēr esmu teicis, ka tie ir laimīgi cilvēki, kas jau agrā bērnībā vai jaunībā zina, ko viņi dzīvē grib darīt, un attīsta savas spējas šajā jomā. Tas ir ideāli! Es nevarētu teikt, ka man tā bija. Tēva līnijā es esmu ventspilnieks, mātes līnijā – esmu no Popes. Man tēvs agri nomira, mēs palikām četri bērni mātei. Skolā es gāju Popē, dzīvoju pie mātes māsas, jo mammai vienai bija grūti tikt galā ar četriem bērniem. Vidusskolā es mācījos Rīgā, tā kā biju cilvēks no laukiem, es negāju 1. ģimnāzijā, bet gan 2. internātskolā, kas savā saturā bija ļoti līdzīga 1. ģimnāzijai; arī republikas olimpiādēs mēs startējām atsevišķā grupā, jo tur bija pastiprināta matemātikas un fizikas apguve, mācījāmies to katru dienu. Pēc absolvēšanas iestājos tā laika Politehniskajā institūtā, tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē, celtniecības fakultātē. Likās, ka tā ir ļoti praktiska un saprotama profesija. Pēc pieciem gadiem kļuvu par būvinženieri. Mana pirmā darba vieta bija Ventspilī – Celtniecības pārvaldē. Pirmie objekti, kur strādāju kā jauns meistars, pēc tam jau darbu vadītājs, bija deviņstāvu mājas. Tās, protams, ir sociālisma laika būves, bet, kā es jau ne vienreiz vien esmu teicis, ēkas ir pietiekoši drošas, ar rezervi būvētas. Pirmo māju samontēja brigāde no Jūrmalas, otrās mājas karkasu būvēja jau Ventspils celtnieki, es šo procesu vadīju. Ar apdares darbiem nodarbojās jau cits iecirknis. Tie bija 70. gadi, Ventspils strauji attīstījās – tika būvēti ostas uzņēmumi.

1979. gada decembrī PSRS karaspēks iegāja Afganistānā. Līdz tam laikam mani kā jaunu speciālistu dažādas tā laika varas struktūras – izpildkomiteja, partijas komiteja – pasargāja no iesaukšanas armijā. No 1980. līdz 1982. gadam dienēju Tallinā. Tas bija interesants laiks, kurā varēju iepazīt personāžus, kas bija kā izkāpuši no Hašeka grāmatas par krietno kareivi Šveiku. (Smejas.) Es runāju par krievu armijas virsniekiem, tai lietai bija jāpieiet no Šveika pozīcijām – ar ironiju, ja ne, tad tas varēja arī slikti beigties. Faktiski, man paveicās, jo bija studiju biedri, kas arī tajā laikā tika iesaukti un dienēja Kaļiņingradas apgabalā. Viņi, ja tā var teikt, nenovilka zābakus divu gadu laikā. Mums bija daudz vieglāk, jo virsnieku bija aptuveni tikpat, cik kareivju, un, ja nebija sardzes, piecos pēcpusdienā varēja novilkt zābakus un iet uz pilsētu izklaidēties. 1980. gads bija olimpiskais gads, olimpiāde bija Maskavā. Sacensības vienā no olimpiskajiem sporta veidiem – regatē – tika rīkotas Tallinā. Saistībā ar šo olimpiādi Igaunija bija ieguvusi diezgan apjomīgus naudas līdzekļus, lai atjaunotu vecpilsētu. Es ierados gada otrajā pusē, kad Tallinas vecpilsēta bija vienkārši kolosāla. Pēc tam, atgriežoties Ventspilī, sāku strādāt Remontceltniecības pārvaldē par galveno inženieri, tas bija ļoti latvisks uzņēmums. Tagadējā Swedbankas ēka ir viens no objektiem, kuru tolaik uzbūvējām. Kolektīvs bija labs, bet laiks šajā iestādē nebija ilgs, man piedāvāja darbu Ventspils rajona izpildkomitejā, kā jau es teicu, par priekšsēdētāja vietnieku. Tā es sāku strādāt pašvaldībā.

Mēdz teikt, ka vēlākos gados sarežģītus uzdevumus risina tie, kas arī bērnībā saskārušies ar nevienkāršiem apstākļiem.

– Esmu dzimis Dundagā, tēvs man bija mežsargs. Viņš bija cilvēks, kuram patika daba. Viņš arī spēlēja vairākus mūzikas instrumentus džeza grupā. Mēs bijām četri bērni, es – jaunākais. Mūzikas talantus mantojis neesmu, bet uzdziedāt man patīk. Ir tāds ģimenes pastāsts, ka reiz tēvs, atstājot uz salas pārāk ilgi, bija aizvainojis kādu no tā laika priekšniekiem un mēs kārtējo reizi dabūjām mainīt dzīvesvietu. Tās vienmēr bija mežā, jo tāda bija viņa profesija. Kad tēvs nomira, mamma pārcēlās uz Ventspili, strādāja vairākus ļoti vienkāršus darbus. Man tiešām jāsaka paldies ģimenei, pirmām kārtām jau mammai, arī maniem vecākajiem brāļiem un māsai, kuri agri sāka strādāt. Es biju vienīgais no bērniem, kurš ieguva augstāko izglītību. Tas bija ģimenes kopējs lēmums – vismaz vienu izskolot. Bija viens brīdis, kad mamma, abi mani brāļi un māsa strādāja Ventspils kokā dažādos amatos, tad mēs no Ventspils koka saņēmām dzīvokli, pirms tam dzīvojām barakā, jo ienācējiem pilsētā bija grūti atrast dzīvesvietu.

Intervijas noslēgumā vēlos jautāt par jūsu mājām Užavā. Ja pareizi saprotu, tad tur dzīvojat jau 20 gadus. Vai tā ir tāda atgriešanās bērnības paradīzē – mežā?

– Laukos dzīvoju ne tikai agrajā bērnībā, arī vēlāk, ejot skolā Popē, dzīvoju lauku mājās pie mammas māsas. Viņa nebija precējusies, visu mūžu mūs atbalstīja. Sākumā kā jaunais speciālists dzīvoju vienistabas dzīvoklī, tad trīsistabu, bet, pieaugot iespējām, doma par lauku māju bija ļoti dzīva. Kopā ar sievu apbraukājām pietiekami daudz vietu, vēlme bija – tuvāk jūras krastam. Starp citu, vairākas vietas no tām, kuras apskatījām, bija bijušās PSRS armijas daļas. Tas bija vienkārši apbrīnojami, cik fantastiskas vietas armija bija izvēlējusies! Pilnīgi droši – skaistākajās Kurzemes piekrastes vietās! Vienā no šādām vietām mēs iegādājāmies zemi no bijušā īpašnieka mantiniekiem, arī vēsturiski tur bija bijusi māja. Mēs savu uzcēlām uz vēsturiskās ēkas pamatiem. Rit jau 21. gads tur. Tā ir ļoti laba iespēja atpūsties pēc darba, īpaši brīvdienās. Jūra tuvu, Užavas upe un mežs – blakus.