Vēlreiz kā pirmoreiz

Kādā dzīves brīdī šis piedāvājums nāca? Vai tas bija pārsteigums, vai varbūt gatavojāties pārmaiņām, vien nezinājāt, uz kurieni jūs sauks?

– Paldies par jautājumu. Tāds nopietns, dziļš un arī ļoti nozīmīgs. Es varu sacīt, ka viss no tā bija. Tā izjūta, ka kaut kas mainīsies, tā man bija. Un arī baznīcas vadība zināja, ka es esmu gatavs pārmaiņām, ja tādas būtu. Mana ikdiena, dzīve bija absolūti sakārtota. Stabilitāte un drošība, prognozējamība. Tik, cik labi var dzīvot nelielā ciematā ar tūkstoti iedzīvotāju, ar pietiekošiem ienākumiem, skaistu dabu, sirsnīgiem cilvēkiem, savu draudzi un dalību baznīcas vadībā – četrus gadus biju Sēlpils iecirkņa prāvests. Ārēji viss ir kārtībā, bet kādreiz tieši tādos brīžos rodas iekšējs nemiers – sajūta, ka tas varbūt nav tas, pie kā dzīvē jāpaliek, ka bez tā, ka tu pats visu zini un saproti, ir ļoti vajadzīgi brīži, kad esi atkarīgs no Dieva žēlastības. Viss iepriekšējais tiek noslaucīts, visi sakari un celiņi konkrētā vietā. Tu paņem līdzi pieredzi, bet tev ir jārada no jauna. Es tiešām jūtos kā pirms 24 gadiem, kad tiku nosūtīts kalpot Neretā. Mazliet kā pirmoreiz. Protams, tas bija pārsteigums, ka pāri gandrīz visai Latvijai – 300 kilometri ir attālums.

Kad jūs uzrunāja?

– Ja pareizi atceros, vēl pirms Jaunā gada – decembrī. Bija kāds laiks, kad par to varēju domāt, lūgt un saprast, kā būs, jo neesmu viens šajā situācijā. Esmu precējies, sieva strādā Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā par vizuālās mākslas skolotāju. Lēmumu pieņēmām kopīgi, sapratām, ka dzīvei ir labāk sacīt jā, pat ja lietas liekas neiesējamas un ļoti grūtas. Mēdz teikt, ka Dieva ceļš nekad nav viegls, pārmaiņas lauž un reizē arī veido cilvēku.

Jūsu ģimenē ir bērni?

– Jā, mums ir četri brīnišķīgi bērni, jau lieli. Esam pateicīgi Dievam par viņiem.

Arī mazbērni jau ir?

– Ir vectētiņš un vecmāmiņas, kas jau labprāt auklētu mazbērnus, bet viņu vēl nav.

Tad lēmums pārcelties uz Ventspili bija tikai jūsu un sievas, uz bērniem tas vairs lielu iespaidu neatstāj?

– Mums būs pārejas periods. Par to es runāju ar baznīcas vadību, informēju, ka nevarēšu uzreiz pārcelties. Vēl vienu mācību gadu sieva strādās Neretā – meita pabeigs 12. klasi, sieva ir šīs klases audzinātāja. Es lielāko daļu laika pavadīšu šeit – braukšu uz Ventspili sestdienās un ceturtdienās pēc dievkalpojuma došos uz Neretu. Pēc gada varēsim pārcelties pavisam.

Kur esat dzimis, un kā veidojusies izvēle kļūt par mācītāju?

– Esmu rīdzinieks. Uzaudzis Grīziņkalnā. Baznīcas ietekme manī ir jau no mazotnes, bet pirmo reizi aicinājums izskanēja, kad man bija 16 gadi. Tas bija Rīgas Jēzus draudzes jauniešu ansamblī, ar kuru braukājām pa baznīcām koncertējot. Starp dziesmām vajadzēja kaut ko pateikt cilvēkiem, kāds man iebikstīja sānos: pasaki kaut ko. Atceros, ka runāju par to, ka mums vajadzētu vairāk rūpēties par baznīcu uzturēšanu. Pēc tam man teica: Klausies, varbūt tev vajadzētu kļūt par mācītāju!? Pagāja vēl diezgan daudz gadu līdz tam, bet tas bija pirmais impulss.

Esat audzis kristīgā ģimenē?

– Kā jau daudziem, arī man ir stāsts par ļoti ticīgu vecmāmiņu, viņa bija ērģelniece un tulkotāja. Arī mamma mūs veda uz baznīcu un pati gāja. Taču ne visi piederīgie bija uz baznīcu orientēti, dažkārt nācās to turēt arī slepenībā.

Vai jums ir kāds skaidrojums tam, ka jums – tik jaunam zēnam – bija ko teikt citiem? Vai tā bija iekšējā inteliģence vai saikne ar kādu augstāku varu?

– Es vairāk sliecos uz to otro. Šajās lietās ar inteliģenci nepietiek, tas ir tikai tāds papildu bonuss. Evaņģēlijos mēs redzam, ka tie ir vienkārši cilvēki, zvejnieki, kurus uzrunā. Tā ir Dieva izvēle un paaicinājums. Viņš dod sakāmo, viņš to ir apsolījis un viņam to vajag.

Vai to jutāt kopš pavisam mazas bērnības?

– Vecmammai bija maza, maza astoņu kvadrātmetru istabiņa, tur bija kāda bildīte, Jēzus statuja, – tie ir tādi mirkļi bez vārdiem, tāds miers un drošība, kuru atceros kā bērns. Tagad es varu atskatīties un ieraudzīt, ka tur bija Dieva žēlastība klāt, bet toreiz es to neapzinājos.

Vēlākos gados sekoja teoloģijas studijas?

– Jā. Sāku kalpot kā mācītāja vietas izpildītājs, kā evaņģēlists 1997. gadā, tajā pašā gadā arī sāku studijas Lutera akadēmijā. Toreiz dzīvojām tieši tādā režīmā, kā tagad mums būs jādzīvo gads – no pirmdienas līdz ceturtdienai bijām Rīgā, tad kāpām mašīnā uz braucām uz Neretu, jo piektdienās sievai bija jābūt skolā, savukārt es biju mācītāja pienākumos.

Tolaik bērni bija mazi?

– Divi jau bija, divi pa ceļam piedzima. Dziļā cieņā noliecu galvu sievas priekšā, viņa to visu iznesa un pati pabeidza augstskolu divas reizes – apguva savu pirmo un izmācījās vēl arī otru profesiju. Tas pieder pie jaunības, pie spēka gadiem!

Sievu sastapāt baznīcā?

– Es biju tikko atgriezies no dienesta armijā, bija 1991. gads. Padomju savienība sabruka. Aizgāju uz savu baznīcu un skatījos – iet parādība, pat ne cilvēks, iet kā eņģelis… Nevarēju vairs skatu novērst un sāku savu lenkšanu. Iepazināmies un, šķiet, pēc nedēļas vai divām es viņu bildināju, par ko viņa bija, protams, ļoti pārsteigta. Apprecējāmies pēc diviem gadiem. Tā ir Dieva dāvana, ka mēs esam satikušies.

Ko rīdziniekam nozīmēja sākt dzīvi mazajā ciematiņā – Neretā?

– Tā, protams, bija cita vide. Vide, kurā visi visus pazīst. Ne tikai skolā, arī bērnudārzā ir kopā gājuši. Tas nav kā pilsētā, kur vari būt pats par sevi, visu laiku esi cilvēku acu priekšā. Tā ir liela kopiena. Sākums bija grūts, bet mūs ļoti sirsnīgi uzņēma un visādos veidos palīdzēja.

Vai iekšējās brīvības jautājums par to, ko mācītājs drīkst vai nedrīkst atļauties, ir bijis aktuāls?

– Ar gadiem, protams, daudzas barjeras ir pārvarētas, taču tas nav tikai iekšējs jautājums. Mācītājs, līdzīgi kā valsts amatpersonas, ir cilvēks amatā. Saglabājot sirsnību un atvērtību, bet arī neatļaujoties visu – dzīves morālajās izvēlēs. Runāt žargonā, piedzerties un sataisīt traci Rātslaukumā, sakot, ka es esmu ļoti brīvs… Tas ir netikums, huligānisms. Arī no policista sagaidām zināmu stāju, ne tikai tad, kad viņš ir formas tērpā. Tāpat arī no mācītāja. Ir svarīga iekšējā vienotība ar Jēzu. Viņš reizē bija namdaris un sludinātājs. Viņš turēja dievišķo un reizē – nokāpa pie cilvēkiem. Vienkāršība un svētums var tikt apvienoti. Laba audzināšana arī ir nepieciešama, bet pāri tam – vienotība, iekšējais avots, kas raisās un veido izpausmi dabiski.

Savā dzīvē esat bijis svētīts ar viengabalainību? Ir bijuši kādi krīzes brīži?

– Būt vienotībā ir lielākais dzīves uzdevums. Ir bijis tā, ka esmu to pazaudējis. Esmu bijis arī sabata laikā – ar izdegšanu piedzīvojis to. Ik pa laikam man ir nepieciešamas rekolekcijas – nedēļas nogale, septiņas vai desmit dienas, kad varu būt klusumā, ar Rakstiem un lūgšanu ļoti intensīvi meklējot tieši šo vienu – viengabalainību, vienotību ar Dievu. Te netālu Mazirbē ir rekolekciju centrs, kurā es esmu izgājis arī pilnu 30 dienu ciklu. Tas vienmēr ir ļoti svētīgi.

Kas mācītāja dzīvē veido šo atrautību? Vai tās ir attiecības draudzē, sarunas, kurās nākas atdot daudz no sevis, sadzīviskas situācijas ģimenē?

– Jebkas mūs var aizvest pie Dieva un jebkas mūs var atraut no viņa. Tā ir iekšēja attālināšanās, un tur ir vairāki tādi, kā sacīt, ieļaunojumi, to turēšana. Jaunajā derībā Kristus mums atgādina par piedošanu… Ļaunatminība un aptumšota sirds ir kā mūris, kas aizaug priekšā. Tas var veidoties jebkurā no pieminētajām situācijām. Tāpēc mums katrs dievkalpojums ir ar grēksūdzi. Atlaist grēkus ir viens no centrālajiem baznīcas uzdevumiem – lai cilvēks varētu attīrīties un būt atkal tuvāk Dievam. Cilvēks dzīvo atrauti – pats visu zina, visu dara, bet, kad kaut kas notiek, tad vaino Dievu. Dievs runā par attiecībām ar viņu, par kopā būšanu. Dievs tiešām ir mīlestība. Ja tu sāc kādu izstumt, kādu ieraugot pāriet ielas otrā pusē nesveicinot, to nevajag zem tepiķa paslaucīt. Mēs, protams, esam ievainojami, vāji, bet mums ir dziedināšanas līdzekļi. Tas nav nevienam pārmetums. Kuram varam pārmest, ja viņš slims aiziet pie ārsta? Tā ka – jā, es arī nemitīgi tieku konfrontēts, izaicināts. Man ir bijis tā, ka es gadiem turu ieļaunojumu.

Tiešām?

– Jā, es neesmu nekāds svētais! Protams! Tikai pēc vienām rekolekcijām es sapratu, ka šī spēja piedot, atlaist – ir nākusi, jo es pēc tās ļoti meklēju. Tie nav mazi ievainojumi, tie ir tādi, kas bijuši visu dzīvi, kas radušies bērnībā vai jaunībā, kurus pat neapzinies. Dievs ir lielākais dvēseles ārsts jeb psihoterapeits. Pats esmu to pieredzējis. Ar laiku sāc atpazīt situācijas, prast tās ieregulēt un nemainīt attieksmi pret cilvēkiem – neatkarīgi no tā, vai viņi saka ko labu vai sliktu. Labvēlīga attieksme ir Dieva dabā. Cilvēki pieņem, ka var nelūgt Dievu ļoti ilgi, bet tad, kad lūdz, tad viņam ir ne tikai jādzird, bet arī – jāatbild. Lietus līst pār labiem un ļauniem. Tas ir tas gars, kuram mēs kalpojam. Tas neatceļ to, ka Dievs neakceptē ļaunas lietas, varmācību, bet, tāpat kā vecāki, allaž grib saviem bērniem palīdzēt, nolikt viņus uz taisa ceļa.

Vai proporcionāli spējai atpazīt situācijas ir pieaugusi arī spēja palīdzēt savas draudzes locekļiem?

– Nedomāju, ka es esmu izaudzis tādā mērā, ka varu uz to balstīties. Mēs nākam pie Kristus, mēs pieredzam, kā Dievs mums palīdz. Es varu būt instruments Dieva rokās, kuru viņš lieto. Tādas iekšējās izaugsmes lietās kādi draudzes cilvēki var būt tālāk tikuši par mācītāju. Es domāju, arī šeit Ventspilī mēs iesim ceļu, kurā mācāmies cits no cita un augam. Mana izjūta ir, ka esam brāļi un māsas, esam vienādi, līdzīgi, vienkārši – katram ir savi uzdevumi, pienākumi, ko darām.

Kāda bija jūsu tikšanās ar Ventspils draudzi?

– Esam nosvinējuši kopīgi divus dievkalpojumus, šodien būs trešais. (Intervija notiek 8. jūlijā.) Pirmais dievkalpojums bija pirms diviem mēnešiem kopā ar prāvestu Kārli. Svētdien bija mans pirmais dievkalpojums, kur biju jau patstāvīgs. Domāju, ka mēs piedzīvojām Dieva tuvumu savā vidū, un aizgājām varbūt mazliet labāki vai spēcīgāki nekā atnācām. Bija ļoti jauks mums liturģiskā ansambļa mēģinājums – šeit, baznīcas dārzā, izdziedājām dziesmas, kas būs dievkalpojumā un kapusvētkos.

Draudze, šķiet, šobrīd piedzīvo lielu procesu. Mācītāju maiņa nav viegla.

– Tas ir grūts process. Mācītājs ir ilgi un ļoti sekmīgi kalpojis. Arī man aizejot bija līdzīga situācija – cilvēki pārdzīvo un jautā, kāpēc. Arī gribēja vākt parakstus, bet es viņus no šī soļa atrunāju, skaidrojot, ka esmu devis savu piekrišanu pārmaiņām. Cilvēki sēro, nepieņem, noliedz, dusmojas, mēģina kaulēties, krīt depresijā, un tad nāk samierināšanās. Tie, kas nenāk uz dievnamu, nedzīvo ar to, tiem tas nav tik būtiski. Tiem, kas ir bijuši ar mācītāju, kurš ir uzklausījis viņu grēksūdzes, bijis klāt viņu dzīves traģēdijās un dalījis priekus… Es to procesu nevaru ne paātrināt, ne palēnināt, es kalpoju tā, kā es to saprotu šobrīd. Neesmu šo procesu ierosinātājs, tam ir savi iemesli. Tie ir brīži, kad atkal ir ļoti jāpaļaujas uz Dievu. Ienāku mīlēta, cienīta un gribēta mācītāja vietā. Domāju, ka tas prasīs laiku, kāds varbūt aizies no draudzes un brauks tur, kur mācītājs kalpo. Tas ir saprotami, katrs iet savu ceļu.

Viens no uzdevumiem būs no jauna atvērt baznīcas centrālās durvis.

– Tas noteikti ir draudzes kopīgs uzdevums. Viens nav karotājs, kaut ko var izdarīt tikai kopā. Arī dievkalpojums tiek turēts kopā. Baznīca ir kultūras piemineklis, atrodas pašā pilsētas centrā – vēsturiskajā Rātslaukumā. Primārais uzdevums ir – lai baznīca būtu pieejama cilvēkiem. Pateicība tiem, kas daudzu gadu garumā šeit ir rūpējušies, lai baznīca būtu atvērta. Šobrīd tā ir ciet. Pirmais solis ir domāt un darīt, lai baznīcai ir atvērtas kaut sānu durvis. Baznīcai, pat ja neviens nesludina, ir jābūt vaļā. Ir altāris, ir gleznas, viss runā, viss pauž vēsti. Nākamais, protams, ir sakārtot galveno ieeju, lai cilvēki var nākt pa parādes durvīm.

Kurās dienās notiek dievkalpojumi?

– Ja cilvēks vēlas droši un attālināti sēdēt baznīcā, tad var nākt ceturtdienu vakaros plkst. 18. Svētdienās plkst. 10 ir biezāks. Šobrīd atļautais skaits ir 63, pagājušajā svētdienā bija 57. Varu sacīt visas draudzes vārdā – priecājamies par katru, kurš atnāk, kurš meklē ceļu. Kā mēs mācēsim, tā mēs viņu atbalstīsim un palīdzēsim meklējumos un būsim līdzās.