Žēlsirdības māja slēdz durvis

Redakcijas mašīna kādu laiku riņķo, meklējot pazīstamo pagriezienu ceļā uz Žēlsirdības māju, ko ieskāvis vasaras zaļums. Pēc kāda brītiņa kļūst skaidrs, ka tā pagrieziena nemaz vairs nav. Aizvadīto gadu laika šeit izbūvētas jaunas ielas un izmainīta transporta shēma. Bet Žēlsirdības māja atrodas turpat, kur bija līdz šim.

Pagalmā, kuru reiz piepildīja bērnu čalas, tagad valda klusums, kuru pārtrauc Agata riešana – jaunā un rotaļīgā suņupuikas, kuru pagājušajā gadā uzdāvināja Žēlsirdības mājas saimniecei Taņai Bražņikai. Šogad Taņa devās mūžībā, pirms vairākiem gadiem nomira viņas vīrs un uzticams dzīvesdraugs Valērijs Bražņiks. Žēlsirdības māja zaudēja savu dvēseli. Bražņiku meitas, kuras dzīvo ārzemēs, nolēmušas likvidēt sabiedrisko organizāciju Žēlsirdības māja, kuru 1995. gadā izveidoja Tatjana un Valērijs.

Pie vārtiem piebraukušo redakcijas mašīnu sagaida Žēlsirdības mājā palikušie Irina, Vita un Andris, un ciemos atbraukusī Vitas māsa Gita. Viņiem visiem Bražņiki reiz izglāba dzīves un sniedza pajumti. Ceturtdaļu gadsimta Tatjanas un Valērija privātmāja deva pajumti daudziem pieaugušiem bērnunamu audzēkņiem un garīgi atpalikušo pansionātu, psihiatrisko dispanseru iemītniekiem. Tatjana un Valērijs pieņēma visus, neatsakot nevienam. Ārsti psihiatri un pašvaldību darbinieki sūtīja pie viņiem uz ielas palikušus cilvēkus. Informācija par Žēlsirdības māju izplatījās tālu ārpus Ventspils robežām, un pie viņiem nāca pēc palīdzības un jumta virs galvas cilvēki arī no citiem novadiem un pagastiem.

Valērijs Bražņiks, pats uzaudzis bērnunamā, labi zināja šo cilvēku problēmas. Pieaugušajam bērnunama audzēknim pašvaldība piešķir dzīvokli. Taču viņam nav elementāru prasmju, kā organizēt pašam savu dzīvi, tāpat reizēm nav naudas, lai apmaksātu mājokli. Teju nevienam nav darba, viņi dzīvo tikai no invaliditātes pensijas. Daudziem nav arī pensijas, ja neviens nav palīdzējis to noformēt, iegūt mājokli. Žēlsirdības mājā viņiem palīdzēja noformēt dokumentus un pensijas, dabūt mājokli. Taču galvenais – šajā mājā viņiem iemācīja dzīvot patstāvīgi. Bražņiks bija izstrādājis veselu sistēmu, kā sociāli integrēt cilvēkus ar mentālās attīstības traucējumiem. Viņa sistēma paredzēja svarīgu sociālo iemaņu iemācīšanu – kā veidot ģimeni, audzināt bērnus, kā uzturēt savu saimniecību, gatavot ēdienu, turēt kārtībā mājokli, aprūpēt lopus, kopt piemājas dārziņu, kā pelnīt un tērēt naudu, un daudz ko citu, kas veseliem cilvēkiem šķiet pats par sevi saprotams. Dažādos laikos Žēlsirdības mājā dzīvojoši vienlaicīgi līdz 20 cilvēku. Kādi devās pastāvīgā dzīvē, citi nāca viņu vietā. Šeit svinēja kāzas, dzimšanas dienas, kopā piedzīvoja priecīgus un bēdīgus brīžus. Taņu un Valēriju daudzi aprūpējamie uzskatīja par saviem vecākiem, bet viņu bērni viņus sauca par vecmāmiņu un vectētiņu.

Valērijs Bražņiks mēģināja panākt, lai tiktu juridiski atzīts cilvēku ar mentālās attīstības un psihiskās veselības traucējumiem diskriminācijas fakts, aicināja politiķus likumīgi nostiprināt šo cilvēku tiesības. Uz Ventspils Žēlsirdības māju brauca Saeimas deputāti, Tiesībsargs, dažādu partiju politiķi. Žēlsirdības māja piedalījās dažādos starptautiskos projektos. Neilgi pirms Valērija aiziešanas Žēlsirdības mājā tika nodibināta vēl viena organizācija – Kustība par vienādām iespējām Resurss. Starp dibinātājiem bija arī mūsu pilsētā pazīstami ārsti. Bražņiki domāja arī par to, lai viņu aprūpējamie varētu parūpēties paši par sevi, kad vairs nebūs viņu audžuvecāku. Nodibināja sociālo uzņēmumu un atvēra kafejnīcu Dižrausis, kur strādāja gan veselie, gan invalīdi. Divās lauku mājās Tārgales un Užavas pagastā turēja govis, cūkas, mājputnus, kurus kopa Žēlsirdības mājas iemītnieki.

Pēc tam, kad nomira Valērijs, jau pašai Žēlsirdības mājai vajadzēja palīdzību un atbalstu. Tatjana ļoti pārdzīvoja vīra zaudējumu, par sevi sāka atgādināt daudzas nopietnas slimības. Sava mūža priekšpēdējos divus gadus viņa pavadīja pie vienas no meitām Anglijā. Pagājušā gada septembrī atgriezās – jūtot, ka drīz vajadzēs atvadīties no šīs dzīves. Šā gada februārī Tatjana nomira.

Pēdējos gados Žēlsirdības mājai aktīvi palīdz sabiedriskā organizācija Saviem spēkiem un tās līderis Sergejs Galaveckis. Žēlsirdības mājas lapā sociālajā vietnē Facebook redzamas daudzas fotogrāfijas, kas atspoguļo Sergeja organizētās labdarības akcijas. Viņam vienmēr palīdzējuši Rīgas jaunieši no labdarības organizācijas Bekind.lv. Tiklīdz vajadzīga palīdzība, jaunieši piekrāmē savu mašīnu bagāžniekus ar produktiem, mazgājošiem līdzekļiem, dzīvnieku barību, būvmateriāliem, darba instrumentiem – un vesels desants dodas ceļa no Rīgas uz Ventspili.

Laika ziņā pēdējais desants Žēlsirdības mājā ieradās aizvadītajās brīvdienās. Jaunieši atbrauca ar septiņām mašīnām, kas bija piekrautas ar produktiem, higiēnas priekšmetiem un citām saimniecībā vajadzīgām lietām, neaizmirstot arī par dāvanām mājdzīvniekiem. Jaunieši nopļāva zāli piegulošajā teritorijā, sacirta un sakrāmēja malku, sakārtoja pagalmu, izravēja sakņu un puķu dobes. Tiem, kas palikuši pieskatīt māju, acīs bija asaras no tādas beznosacījumu sirsnības, ko spēj sniegt sveši jaunieši.

Irina, Vita un Andris palikuši dzīvot Bražņiku mājā, uzturot to kārtībā. Sarunā Vita bieži piemin Taņu. «Viņa man mācīja: ja palīdzi, tad dari to no visas sirds, pretim neko neprasot. Kā tad es tagad varu pamest viņas māju un mājdzīvniekus!» saka Vita. Šī māja uz vairākiem gadiem kļuva arī par viņas, viņas meitas un māsas vienīgo mājokli. Tagad Vitai ir savs dzīvoklis, bet māsa Gita dzīvo Liepājā. «Taņa man dzīvē daudz ko iemācīja. Viņa vienmēr sacīja: viss, ko tu dari sev, ar tevi paliek, bet, ja cerēsi uz citiem – paliksi ne ar ko,» piebilst Vita. Žēlsirdības mājā uzaugusi viņas meita, kura nesen pabeigusi skolu. «Es nekad neaizmirsīšu to, ko manis labā izdarīja Tatjana un Valērijs,» saka Vita uz atvadām, aizverot aiz mums Žēlsirdības mājas vārtus.

Foto: Andris, Vita, Irina un Vitas māsa Gita (aizmugurē) reiz atrada šajā mājā pajumti, Tatjanas un Valērija Bražņiku sirds siltumu un mīlestību.