Šopavasar siltumnīcā viņi abi ar sievu Zaigu pirmo reizi mūžā stādīs tomātus un gurķus. Beidzot tam ir laiks. 12. maijā tiks atklāta Jura Presņikova fotoizstāde ''Cimdiņa'' bērni. Ventspilnieku apziņā viņš joprojām ir preses fotogrāfs. Tas ir kas vairāk par ordeni vai atzinību. Tā ir dzīve.
Vai tava ģimene 4. maijā klāj baltu galdautu?
– Tāds mums ir jau kopš 1999. gada, jo mazmeitai 4. maijā ir dzimšanas diena! Vienmēr ir bijušas viesības un balts galdauts. Viņai paliks 22, studē fizioterapiju. Kad tiekos ar draugiem, viņi man saka: Juri, tāds patriots, kāds tu esi, mēs neviens nevaram būt. Ja atkal vajadzētu aizstāvēt Latviju, es ietu. Pie varas valstī var būt dažādas partijas, tās nāk un iet, bet zeme mums ir tikai viena.
Esi viens no tiem laimīgajiem, kas ar saviem bērniem dzīvo ne vien vienā zemē, bet arī – vienā pilsētā.
– Meita strādā Ventspils nekustamajos īpašumos. Ja viņa kaut ko iedomāsies, – īstenos! Kad viņas nekustamā īpašuma vērtētājas amatu bankā likvidēja, aizgāja strādāt pie Lesiņa. Viņai ļoti patīk līst pa pažobelēm, pagrabiem, saprast siltumtīklu un ūdensvadu shēmas. Dēls strādā Baltijas Tranzīta Servisā un ņemas ar automašīnām. Nevienam pat domas nav bijis strādāt ārzemēs. Vecākā mazmeita, kad pabeigs studijas, plāno strādāt slimnīcas jaunajā rehabilitācijas centrā. Mazā mazmeita mācas 4. vidusskolā, arī mazdēls, pateicoties attālināto mācību režīmam, pēdējo pusgadu varēja pavadīt Ventspilī pie mums.
Kāds esi kā opis?
– Braucam ar riteņiem. Stāstu. Rādu, kur Ventspilī pats esmu taisījis muļķības. Man visi ir baigi foršie. Bērni labi, mazbērni ideāli. Sieva laba, znots labs, vedekla laba.
Kā sakās tavs un Ventas Balss stāsts? Cik tev bija gadu?
– Jauns biju vēl. 38 gadi man bija. Sarkanajā bākā mums bija fotopulciņš Neptūns. Vienu reizi sēžam, dzeram šņabi ar večiem un es saku: Man tas melnais darbs ir apnicis! Es par šoferi strādāju. Teicu, ka gribētu strādāt kaut kur par fotogrāfu – varbūt ateljē. Par avīzi pat domu nebija! Pagāja kāds pusgads, un Ēriks Rugājs – viņš vadīja fotopulciņu – man zvana: Juri, tu negribi nākt ''Ventas Balsī'' strādāt? Tur Teodors Ronis ies pensijā un vajag fotogrāfu. Es uzreiz: Labi! Bet, kad pienāca brīdis, kad man bija jābrauc iepazīties... Bija ziema, es pufaikbiksēs ar celtni aizbraucu līdz Rātslaukumam, tad tur vēl varēja braukt. Noliku celtni un gaidīju, bet Ēriks neatnāca. Viens es augšā negāju, man bija paniskas bailes! Avīze – tā bija prestiža lieta! Domāju: kam es esmu dzīvē piekritis, netikšu galā! Otrā dienā Ēriks man zvana: Man bija pohas un es neaizgāju, bet mums šodien jābūt. Nu, labi. Uzejam otrajā stāvā, Edīte sēž. Edīte Ēriku pazina jau sen, viņš bija publicējies. Viņa zināja, ka Ēriks drausmīgi dzer – to viņa man stāstīja tikai vēlāk, kad atzinās, ka domājusi, ka Ēriks vēl vienu dzērāju atvedis. Toreiz Edīte man teica: Pēc nedēļas tev jāsāk strādāt. Tajā laikā – pēc nedēļas! Strādāju SCO, gāju pie sava priekšnieka Laimoņa Junkera, un viņš mani palaida. Tas bija 1988. gads. Ventas Balss kolektīvs mani ļoti labi uzņēma. Liels paldies man ir jāsaka Teodoram Ronim, viņš mani ievirzīja darbā. Jānis Teibe visur, kur braucām, ar mani iepazīstināja. Lēnām apguvu praktiski visas profesijas, jo man bija jāzina, piemēram, no kuras puses govis slauc, lai zinātu – kā bildēt. Katrā vietā, kur ej, fotogrāfam ar cilvēkiem ir jārunā. Nevar vienkārši muldēt, to ātri atšifrētu! Klausījos, atbildēju, interesējos. Man bija daudz iniciatīvu – strādājām pie ziņu operativitātes, brīvdienās gāju fotografēt. Tolaik tas viss bija jaunums.
Noķēri vilni!
– Jā, man visur bija gali, par jebkuru notikumu man zvanīja. Visur biju pirmais klāt. Bieži man zvanīja paši priekšnieki, jo uz pieņemšanām, slēgtajiem, saviesīgajiem vakariem Edīte mani ņēma līdzi un iepazīstināja. Tā es visus tos galus dabūju. Pat tagad, fotografējot Ventspils 700+30 grāmatu, staigāju gar Ventbunkeru un saņēmu zvanu: Juri, tas biji tu, kas fotografēji? Tagad vairs tā nedrīkst, ir jāprasa atļauja.
Tava atvērtā attieksme un draugu būšana sākās redakcijas laikā?
– Lielākoties.
Ko ģimene teica par tavu ideju bildēt arī brīvdienās?
– Viņi mani tolaik, kamēr strādāju Ventas Balsī, neredzēja. Gandrīz var teikt, ka viņi dzīvoja savu dzīvi, es savu. Zaudējums, protams, tas ir baigais. Īpaši bērniem. Sieva pieņēma, arī viņa daudz strādāja. Neviens mani nevarēja noturēt uz vietas. Redakcijas transports man vienmēr bija mājās, lai visur varu būt pirmais. Saproti? Tādas privilēģijas man bija iedotas.
Darbs presē – vai tā ir arī atkarība?
– Tu ar visu ķermeni esi iekšā. Tu atdod visu. Tāpat kā labs ķirurgs. Ja darbam tikai pieskaries, tad tam nav jēgas. Ir jāatdod viss. Tikai tā var dabūt rezultātu. Tavas dzīves cena, protams, ir ļoti liela tam visam.
Tomēr tu saki, ka Ventas Balss gadi bija tavas dzīves labākie.
– Jā, kolektīvs bija fantastisks. Tā bija bohēmiska dzīve. Bohēmā radās daudz ļoti labu lietu. Ne velti saka, ka, ja pie galda apsēžas, ir kaut kas jādzer. Vai kafija, ar kuru tu mani uzcienāji, vai vīns, šņabis. Cilvēkam kaut kas rokās ir jātur, lai varētu raisīties sarunas.
Bija vērts to cenu maksāt?
– Jā. Ja man otrreiz būtu jādara, es darītu to pašu. Nedomājot. Arī tagad, kad vairs tik daudz nefotografēju, ja kaut ko sāku darīt, tad ielieku procesā visu savu enerģiju. Darbam ir jāpatīk.
Sociālajā portālā Facebook redzu, ka tu neskopojies ar atzinību jaunajiem fotogrāfiem!
– Es varbūt esmu ļoti lakonisks, bet man nav žēl. Arī man dzīvē ir daudz dots. Kolēģi visā Latvijā – Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē – mani joprojām pazīst. Sieva saka: Ak kungs! Pirms gada bijām Alūksnē, satiku man nepazīstamu cilvēku, kurš mani zināja. Mūsdienās cilvēki vairs tik daudz nekontaktējas, kā mēs tolaik.
Man gan šķiet, ka tas atsākas. Arī fotogrāfu vidē – līdz ar Kurzemes fotodienu dzimšanu garainis sāk atkal mazliet vārīties. Ventspilī ir pat vairāki fotoklubi!
– Jā, Momentā ar Ģirtu un Mārci esam vadītāji. Nevarējām visi vienoties, tāpēc radās arī Kursa un Kaktuss. Mūsu klubam bāzes vieta ir Amatu mājā, esam lielākie.
Ko saki par ar telefonu taisītām bildēm?
– Arī ar telefoniem var uztaisīt ļoti labas, interesantas bildes. Jāmāk lietot, tad nav problēmu. Ne vienmēr tev kaklā būs fotoaparāts. Es arī vairs ne vienmēr staipu lielās kameras.
Vai fotogrāfa darbā primāras ir viņa attiecības ar pasauli vai tehniskā puse?
– Gan viens, gan otrs ir ļoti svarīgs. Kvalitatīva, dārga tehnika palīdz strādāt. Vari bildēt jebkuros laikapstākļos, vari to darīt zibenīgi. Bet, protams, ir jādabū kontakts ar cilvēku. Kad beigsies pandēmija, gribu uztaisīt lielu fotoizstādi par Covid-19 laiku Ventspilī. Man ir, piemēram, mācītājs maskā, dodot Svēto vakarēdienu. Slimnīcas, veikali, situācijas uz ielām. Sāku vākt no pirmās dienas. Esmu sabildējis krustām un šķērsām arī lielveikalus, kuros it kā nedrīkst fotografēt. Materiāls ir jāsavāc. Es arī Momentā teicu: Tā ir vēsture. Tāpat kā deviņdesmitajos gados.
Sajuti paralēles?
– Es nezinu, kāpēc, bet parasti visu izdomāju naktīs. Arī šo. Pamodos un paziņoju ģimenei: Es taisu izstādi. Pēc laika būs interesanti skatīties. Jau tagad esam aizmirsuši, ka veikalos tualetes papīra un griķu plaukti bija tukši. Man viss ir fiksēts.
Esi saskāries ar skaudību no kolēģu puses?
– Nē, ar skaudību ne. Ar vēlmi kopēt – gan. Ļoti daudz. Nepatīk, bet aizmukt no tā nevaru.
Tev ir arī izteikta spēja turēt muti. Pie visa informācijas apjoma, kuru zini!
– Mēs ar sievu abi strādājām tādās vietās. Mājās gan pārrunājām, joprojām ļoti uzticamies viens otram. Tas ir pamatu pamats. Ja sākšu stāstīt, ka biju pie kāda mājās un runājām to un to... Protams, citiem būtu ļoti interesanti, bet nākamreiz mani no tām mājām izdzītu ar sūdainu koku.
Kā tu pie šīs sapratnes nonāci?
– Pat nemāku pateikt. Sapratu, ka tā ir baigā vērtība. Varbūt, ka mani tā jau audzināja. Vecāki bija izsūtīti, atgriezās, un vienmēr svinējām 18. novembri. Sapratu, ka to nedrīkstu stāstīt pat draugiem. Māsai vēlāk nekad neuzticēja to, ko man tādos mazos gados. Sapratu, ka ir lietas, par kuram nedrīkst runāt.
Ventas Balss kolektīvs 1991. gadā bija pirmie, kuri pieņēma lēmumu privatizēt laikrakstu?
– Jā, tas bija drosmīgs lēmums. Lai arī Edīte bija partijas cilvēks, viņa bija progresīva, ar tālejošu redzējumu. Daudzi nesaprata, par ko ir runa. Edītei kā vadītājai bija trīs daļas, man – izlozes rezultātā – divas, pārējiem pa vienai.
Liktenis apstiprināja jūsu tandēmu.
– Tā bija.
Edīti mēdz dēvēt par Lemberga krustmāti.
– Edīte Melngalve bija redzama figūra, arī Rīgā – cik viņa man stāstīja. Kad parādījās Lembergs, Edīte saprata, ka viņš varētu izcelt Ventspili no stagnācijas. Kad partijas izpildkomitejā bija lielā balsošana, viņa teica runu. Taisīja viņam PR, bīdīja. Viņa juta, mācēja atrast cilvēkus. Kas es biju? Parasts šoferis, bet viņa mani sajuta, uzticējās.
Vai tiesa, ka cīņa par varu Ventspilī starp Lembergu, Jurševicu un Kristovski ir jau kopš tiem laikiem?
– Ar Kristovski mazāk, bet ar Jurševicu – jā. Toreiz izvēle bija starp Bruno Jurševicu un Aivaru Lembergu.
Edīte izšķīra rezultātu?
– Tas bija viņas nopelns. Jurševics zaudēja ar vienu vai divām balsīm. Politiskā cīņa ir ļoti nežēlīga, bet tā tas ir bijis vienmēr. Arī tagad – velēšanas paies un būs atkal miers uz četriem gadiem.
Esi izlēmis, par ko balsot?
– Vēl domāju. Pie visa, kas Ventspilī ir, gribētu lielāku radošās domas nākšanu uz āru. Lai ir vairāk mazo un vidējo uzņēmēju. Gribētu, lai varam, piemēram, Lielajā laukumā no stikla glāzēm baudīt vīnu, lai ir mūzika. Lai tas tiek atļauts, veicināts, lai ir mazāk birokrātijas.
Ko tu pats vēl gribētu piedzīvot?
– Strādāt, taisīt izstādes. Lielo par pandēmijas laiku. Gribu būt brīvs, neatkarīgs. Varu aiziet, ja palūdz, bet negribu būt piesiets darbam. Gribu ceļot, šogad ir doma ar mašīnu braukt uz Itāliju.
Komentāri (0)