Sieviete pie autobusa stūres

Ventspils reisa kolektīvu patlaban pārstāv 120 darbinieki, no kuriem 42 ir sievietes. Starp viņām ir ne tikai biroja darbinieces, transporta mazgātājas, kontrolieres, autoostas kasieres un tehniskās darbinieces, bet arī autobusu vadītājas. Pie Ventspils reisa lielo un mazo autobusu stūres sēžas Ilona Mangele, Jūlija Katkova, Inga Uibo, Kristīne Birziņa, Anželika Demida, Anita Reinvalde, Marija Bessonova un Jana Bože. Tieši autobusu vadītājas ir tās, ar kurām Ventspils reiss lepojas visvairāk, jo viņas veic darbu, ko nereti mēdz piedēvēt stiprā dzimuma pārstāvjiem. Dāmas savu darbu veic profesionāli un atbildīgi. Profesionālās meistarības konkursos, ko Ventspils reiss rīko gadu no gada, regulāri starp godalgoto vietu ieguvējiem ir sievietes. Atskatoties vēsturē, pirmā darbiniece sieviete Raisa Semjonova Ventspils reisa kolektīvam pievienojās 1999. gadā. Viņa tolaik vadīja vieglo taksometru. Taču pirmā sieviete, kas tika pieņemta par autobusa vadītāju, bija Anita Cīrule (2003. gads). Drīz pēc tam – 2004. gadā – viņai piebiedrojās Inga Uibo; 2005. gadā – Liene Anstrauta un Jana Bože, bet 2007. gadā Vilma Tomiņa.

Ilona Mangele

– Viss sākās ar to, ka man patīk braukt. Vispirms braucu ar mazo transportu, pēc tam – ar lielo. Rindas kārtībā, kā jau visi. Pārceļoties no Rīgas uz Ventspili, sāku strādāt Ventspils reisā. Izvēlējos darīt to, kas tuvāks dvēselei.

Iespējams, sen senos laikos, kad vadītājiem pašiem bija jāveic arī tehniski darbi, varēja uzskatīt, ka šī ir vīriešu profesija. Bet šodien, ņemot vērā to, kāda mums ir tehnika, kādi mums ir autobusi, tā noteikti vairs nav. Mēs esam spējīgas izdarīt to pašu, ko vīrieši. Viens no maniem kā autobusa vadītājas pienākumiem ir iecelt bagāžas nodalījumā pasažieru koferus, bet ir ļoti patīkami, kad vīrieši, izrādot cieņu, to izdara paši. Kādu ziedu uzdāvina, kādu gardumiņu noliek. Tas viss ir ļoti patīkami! Arī no kolēģiem nekad neesmu jutusi spiedienu tāpēc, ka esmu sieviete. Mums ir ideāli kolēģi! Šobrīd ar lielu prieku esmu atgriezusies darbā pēc neilga pārtraukuma veselības problēmu dēļ. Jūtos patiesi labi – smaidu un baudu savu darbu. Jūtos ļoti pacilāti. Es esmu no tām, kam patīk braukt, kam vajag braukt. Tā ir kļuvusi par dzīves nepieciešamību.

Jūlija Katkova

– Pēc gandrīz 10 veikalā nostrādātiem gadiem sapratu, ka vēlos savā dzīvē kaut ko mainīt. Tajā laikā man piedzima meita, un es nolēmu, ka pārdevējas darbā vairs neatgriezīšos. Un tā pirms teju trim gadiem pabeidzu kursus, 17. aprīlī nokārtoju eksāmenus un jau 18. aprīlī biju pieņemta darbā Ventspils reisā. Viss notika ļoti veiksmīgi! Man ļoti patīk mans darbs! Es darbā atpūšos. Es jūtu, ka esmu savā īstajā vietā, un esmu par to ļoti gandarīta. Pie stūres sēžos arī brīvdienās. Ja nepieciešams aizbraukt uz veikalu, tad vienmēr izvēlos vistālāko, lai tikai būtu iespēja pabraukt. Strādājot veikalā, nekad nedomāju, ka es varētu strādāt Ventspils reisā par autobusu vadītāju un ka man tas tik ļoti patiks. Esmu pateicīga dzīvei un ļoti laimīga, ka toreiz pieņēmu šādu lēmumu.

Inga Uibo

– Sākot strādāt Ventspils reisā, nedomāju, ka šeit aizķeršos uz tik ilgu laiku – šobrīd ir tuvu 20 gadiem. Ja mēs salīdzinām, es domāju, ka jebkuru cilvēku iedvesmo un labsajūtu rada pastaiga. Es savā darbā dzīvi redzu visās tās krāsās, jo mana darba diena ir ātra, gara pastaiga. Pa ceļam uz Jelgavu ir viena tāda māja, uz kuru skatoties man vienmēr nāk prātā Edvarta Virzas darbs Straumēni. Viņš tajā apraksta šo māju visā gada ritumā. Arī es uz to raugos pavasarī, rudenī, ziemā, vasarā. Ja cilvēkam piemīt plašs redzējums, iztēle un fantāzija, tad viņš patiesi var braukt un baudīt. Vairākkārt esmu teikusi, ka, sēžot pie stūres lielajā autobusā, esi tuvu debesīm. Redzi tik daudz ko, tik daudz ko skaistu! Salīdzinoši ar vīriešiem, pieļauju, ka sievietes šajā darbā var gūt lielāku baudījumu. Reiz vienai kolēģei saku, ka tajā rudzu laukā tas ozols tik skaisti appļauts. Un viņa man atbild: «Jā, es zinu, par ko tu runā! Es arī, braucot garām, vienmēr domāju, kā es gribētu, lai tur būtu soliņš, uz kura pasēdēt, padzert kafiju...» Un tad es tā nodomāju – diez kaut viens no maniem kolēģiem ir pamanījis šo ozolu tajā dziļajā rudzu laukā un iedomājies, cik būtu forši tā pakājē padzert kafiju...

Kristīne Birziņa

– Savā darbā jūtos vienkārši brīnišķīgi! Mums ir ļoti labi kolēģi. Piemēram, kad autobusā izdeg kāda no lampiņām, sievietēm jau nekad negribas iet un prasīt palīdzību, jo mēs kā autobusu vadītāji darbus nedalām sieviešu un vīriešu. Darām visu vienlīdzīgi – kā viņi, tā mēs. Bet tad, kad tu ārā aukstumā un vējā maini lampiņu un atnāk kolēģis, piedāvājot palīdzību, protams, ir ļoti patīkami. Tas ir ļoti mīļi! Ierodoties darbā, kolēģi vienmēr pamāj, sveicina, apjautājas par to, kā iet, kas jauns. Ja iepriekšējā dienā bijis jauns maršruts vai galamērķis, vienmēr apvaicājas, kā gājis, vai viss bija kārtībā. Šāda attieksme noteikti priecē. Lielu prieku ikdienā sagādā mazie pasažieri. Ir bērniņi, kuri, noliekot naudu par biļeti, labprāt dalās ar to, cik viņiem ir gadu. Cits savukārt pastāsta, ka rīt tiks pie jauna riteņa vai kā gājis dārziņā. Man autobusā vienmēr ir līdzi konfektītes, ar ko pacienāt. Patīkami arī saņemt komplimentus no pasažieriem, ka bijis patīkams un labs brauciens.

Anželika Demida

– Iepriekš 10 gadus strādāju par taksometra vadītāju. Un vēl pirms biju sākusi strādāt Ventspils reisā, reiz nodomāju – ja jau es varu vadāt pasažierus ar vieglo automašīnu, kāpēc nevarētu to darīt ar lielajiem transportlīdzekļiem?! Nokārtoju dokumentus un sāku strādāt par autobusa vadītāju. Ventspils reisā esmu jau nepilnus 5 gadus, un esmu ļoti apmierināta ar šo savu lēmumu. Pilnībā nepiekrītu, ka autobusa vadītājs ir vīriešu profesija. Gluži pretēji. Manuprāt, šī profesija ir kā radīta sievietēm, un tam ir vairāki iemesli. Vīrieši vispirms dara un pēc tam domā; bet sievietes otrādi – vispirms apdomājas un tikai tad rīkojas. Iespējams, sievietes ir lojālākas, mūsu lēmumi ir loģiskāki, apdomīgāki. Esam rūpīgākas un saudzīgākas, tostarp arī pret tehniku. Piemērs no dzīves. Kopā ar vīru braucām uz Ukrainu ciemos pie maniem radiem. Pa ceļam mani pārņēma sajūta, ka esam apmaldījušies. Es ierosināju apstāties un pajautāt cilvēkiem, vai braucam pa pareizo ceļu, bet vīrs mani visu laiku atrunāja, sakot, ka paši tiksim galā, ka vēl jāpabrauc uz priekšu. Beigās izrādījās, ka mēs patiešām braucām nepareizā virzienā. Pēc tam es sēdos pie stūres un turpināju ceļu.

Anita Reinvalde

– Darbs pie stūres – tas ir mans sapnis. Es uz riteņiem esmu jau kopš bērnības. Arī mans paps visu mūžu ir bijis šoferis, un, cik vien bija iespējams, visur ņēma mani līdzi. Man ļoti patīk braukt. Jau labu laiku iepriekš zināju, ka būšu autobusu vadītāja. Kad radās iespēja, mērķtiecīgi gāju uz sava sapņa piepildījumu. Vienmēr biju teikusi, ka varētu braukt kaut visu dienu, ja vien būtu kāds, kas lej bākā degvielu. Un tagad tas tā ir – man katru dienu ir pilna bāka, visu dienu varu braukt un par to vēl maksā algu. Vīriešu attieksme pret mums, sievietēm pie stūres, ir dažāda. Ir vīrieši, kas uz to skatās pozitīvi, un ir arī skeptiski noskaņoti. Esot darbā, esmu dzirdējusi komplimentus un uzmundrinošas atsauksmes par to, ka pie stūres sēž sieviete. Šādos brīžos viss negatīvais, kas kādreiz bijis, aizmirstas. Man Sieviešu dienā vienmēr ir ļoti pacilāta sajūtu. Vīriešiem vajag lutināt sievietes, jo tad mēs pašas uzplaukstam kā puķes.

Marija Bessonova

– Es pie autobusa stūres jūtos labi. Man patīk! Augustā apritēs pieci gadi, kopš strādāju Ventspils reisā par autobusu vadītāju. Šie gadi man ir bijuši ļoti raibi.

Es domāju, ka uzskats, ka autobusa vadītājs ir profesija vīriešiem, ir maldinošs, jo ir sievietes, kas brauc labāk par vīriešiem. Protams, ir lietas, ko sieviete viena pati nevar izdarīt, piemēram, lielajam autobusam nomainīt riteni. Uzskatu, ka labam autobusa vadītājam, pirmkārt, ir jāspēj pieņemt citus ceļu satiksmes dalībniekus, otrkārt, ir jābūt labām vadīšanas iemaņām, un, treškārt, ir ļoti jāmīl savs darbs, lai vispār varētu to darīt. Es Ventspils reisā sāku strādāt par biļešu kontrolieri. Biju vērojusi no malas šoferu darbu, vienmēr tas likās ļoti interesanti. Un tā reiz nodomāju, ka arī es to gribu pamēģināt. Šobrīd varu teikt, ka mīlu savu darbu. Darba dienās vispriecīgākā jūtos veiksmīgu dienu noslēgumā – kad nav bijuši negatīvi starpgadījumi ar pasažieriem, nepatīkamas situācijas uz ceļa. Tām sievietēm, kuras vēlas sevi izmēģināt šajā jomā un kurām ir mazi bērni, pēc savas kā mammas pieredzes ieteiktu mazliet nogaidīt. Tad, kad bērni būs paaugušies, tad lai mēģina, jo šis darbs paņem daudz laika.

Jana Bože

– Tad, kad pēc dekrēta atvaļinājuma man bija jāatgriežas savā iepriekšējā darbavietā, es to īsti nemaz vairs negribēju. Gāju pa pilsētu un domāju – diez kur es varētu iet strādāt. Pēkšņi toreiz pievērsu uzmanību autobusiem. Tie tik braukā un braukā. Katru dienu tos redzu. Un kāpēc gan es ar tiem nevarētu braukt? Tā pieteicos darbā Ventspils reisā, kur strādāju jau 16 gadus. Lēmumi, ko savā dzīvē biju pieņēmusi, un notikumi, kas risinājušies, liecina vien par to, ka man laikam bija jānokļūst līdz šai profesijai. Ja no rīta negribas celties, grūti pamosties, tad, apsēžoties pie stūres, ieraugot cilvēkus, man viss patīk un jūtos labi. Mūsu ģimenē Sieviešu diena nepaliek bez ievērības. Ja ir brīvdiena, tad kopā kaut kur aizbraucam, bet, ja šie svētki iekrīt darba dienā, tad vairāk uzmanības tiek vakarā. Mazliet pasēžam pie galda. Lielas ballītes šajos svētkos sen jau vairs nenotiek. Es domāju, ka ekonomisku apstākļu dēļ un visas dzīves progresa ietekmē sievietes loma šodien nav tāda pati, kāda tā bija pirms daudziem gadiem. Sieviete vairs nav mājsaimniece un kalpone. Turklāt mūsdienās itin bieži novērojams gluži pretējais – vīrietis sēž mājās ar bērniem un sieviete iet strādāt. Arī tas ir normāli, ja notiek veselīgos apstākļos.