Ventspils motokrosa vēsturnieks

Zinu, ka pats kādu laiku esi braucis amatieru mačos, bet kā nonāci līdz domai, ka nepieciešams apkopot Ventspils motosporta vēsturi?

– Laikam jau sākums visam jāmeklē bērnībā. Lieta tāda, ka man rados bija diezgan daudz tādu, kas brauca sacensībās; tad nu tuvinieki gāja viņiem just līdzi un arī mani vēl pavisam maziņu ņēma līdzi. Pirmās atmiņas ir no kādu 3–4 gadu vecuma tepat Dzintarjūras trasē – pilns mežs ar cilvēkiem, lieli motocikli ar blakusvāģiem, motoru rēkoņa un rīcineļļas dēļ visur smaržo pēc pankūkām. Tā ka, cik es sevi atceros, vienmēr bijusi interese par motosportu. Ar draugiem Pārventā, netālu no bijušās kafejnīcas Priedes, izveidojām trasīti, kur sākuma braucām ar riteņiem, bet pēc tam, kad paaugāmies, – arī ar mopēdiem. 5. vidusskolā gāju motopulciņā, kas arī izmantoja mūsu trasi, bet deviņdesmito gadu sākumā aizgāju uz Sarkanās bākas motosekciju, kur gan viss jau pamazām pajuka. Sacensībās piedalīties gan tā arī nesanāca, bet 20 gadus vēlāk viss izveidojās tā, ka beidzot varēju arī uzbraukt. Atbalstīja ģimene, draugi, un šo iespēju izmantoju. 2014. gadā nobraucu pilnu sezonu Latvijas Amatieru līgā, kas tad arī ļāva saprast, kas tas motokross tāds ir. Pirms tam varēju stāvēt trases malā un gudri par visu spriest, bet vajadzēja pagaršot dubļus un smiltis, lai saprastu, kas tas tiešām ir un kas ir jādara, lai tiktu tur, kur atrodas Latvijas un pasaules varenie. Radās arī lielāka cieņa pret šiem cilvēkiem un tāda padziļināta interese par visu. Sāku internetā publicēt dažādas bildes, faktus, statistiku, ko pamanīja Rodeo vadītājs Arvis Sanders, kurš ieteica pameklēt kaut ko arī par Ventspili.

Pamēģināji, saprati, ka informācijas netrūkst, un pamazām tas ievilka arvien vairāk?

– Tā var teikt. Sākumā vienkārši mēģināju saprast, kur var atrast kādu informāciju, un, starp citu, tas biji tu, kas ieteici meklēt vecajās avīzēs bibliotēkā. Pacēlu augšā vecās Ventiņas, un tur tiešām ziņu bija daudz. Liels nopelns tajā ir Harijam Fogelim, kurš tajā laikā bija sporta biedrības Daugava priekšsēdētājs, liels motosporta entuziasts un arī organizēja sacensības piecdesmitajos gados, par kurām ļoti precīzi ziņoja avīzei. Tas tiešām pamazām ievilka, atradu vēl domubiedrus, ar kuriem tagad esam izveidojuši grupu Facebook, kurā šo to publicēju, bet doma tomēr ir visu savākto apkopot grāmatā. Vispār es to neuzskatu tikai par savu darbu, tas ir kopīgs projekts, lai atgādinātu par sasniegumiem sporta veidā, kas kādreiz pilsētā bija ļoti populārs. Tas ir kopīgs darbs, kura rezultāti šobrīd vienkārši krājas pie manis.

Tu ne tikai vāc ziņas no laikrakstiem un citiem materiāliem, bet arī tikies un runājies ar pašiem notikumu dalībniekiem un viņu tuviniekiem?

– Jā, gāju, braucu ciemos ar diktofoniņu, pierakstīju atmiņu stāstus, tiku pie fotogrāfijām. Visi viņi ir ļoti atsaucīgi un priecīgi, ka nav aizmirsti. Varbūt tikai pāris gadījumos īsti ar mani negribēja tikties, bet to jau var saprast, jo es taču neesmu kaut kāds pazīstams žurnālists. Kā var zināt, vai man kaut kas cits nav aiz ādas… Pēc informācijas devos arī uz Rīgas Motormuzeju, kur dabūju labus materiālus, tagad varu izmantot arī periodika.lv, kas ļoti atvieglo darbu. Savākts jau ir diezgan daudz, bet tomēr gribas būt pārliecinātam, ka neizlaižu kaut ko tiešām nozīmīgu. Tāpēc, ja kādam ir kāda informācija, materiāli par motosportu Ventspilī vai kāds zina, kur tādu var dabūt, labprāt viņu uzklausītu. Ir laika posmi, par kuriem informācijas ir mazāk, piemēram, par četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem. Vai, piemēram, ir motobraucēju uzvārdi, bet nekādu citu ziņu nav. Šajās sarunās ne vienmēr izdodas uzzināt daudz jauna, jo kāds atceras to pašu, ko jau kāds ir izstāstījis, tomēr nedaudz arī pieliek klāt, un tad man ir tas nedaudz, kas citādi nebūtu bijis.

Droši vien ir vēl tādi līdzīgi entuziasti, un ne tikai Latvijā. Sazinies arī ar viņiem?

– Jā, izveidotajā Facebook grupā ir arī tāds Andis Jansons, kura tēvs Alberts brauca Tirdzniecības ostas komandā, bet septiņdesmitajos gados vadīja Lauktehnikas motosekciju. Ir rīdzinieks Andris Matisāns, igaunis Ants Kikerpū, kuram ir daudz interesantu faktu, no kā var pasmelties. Arī par Ventspili. Viņš pats brauca, bija sporta meistars, bet pēc saviem braucieniem noteikti gāja skatīties, kā iet citiem. Viņam šogad paliek jau 70 gadu, bet joprojām atmiņa ir laba, tāpēc daudz ko var pastāstīt.

Cik tālu ir izdevies aizrakties? Kādas ir senākās ziņas, ko izdevies sameklēt?

– Ventspils bija to pilsētu skaitā, kuras sāka likt pamatus Latvijas motosportam, un tas nav pārspīlējums. Divdesmitajos trīsdesmitajos gados bija populāra braukšana trekā, un tieši mums bija modernākais moto-velotreks, kurā savus titulus dalīja tā laika spēcīgākie braucēji. Par celmlauzi jāuzskata Arvīds Vāģis, kurš bija pirmais no ventspilniekam, kam izdevās konkurēt ar tiem spēcīgākajiem braucējiem. Pēckara gados viņš bija pirmais Ventspils Auto-moto kluba priekšsēdētājs, bet vēlāk stafeti pārņēma Fogelis – mūsu unikālā motokrosa komentētājs Ērika tēvs. Viņš arī bija tas, kurš 1967. gadā vadīja Dzintarjūras trases būvniecību. Vispār pēckara gados Ventspilī notika sacensības dažādās motociklu klasēs, lai gan populārākā bija bezceļu braukšana. Joprojām brauca trekā, bija sacensības braukšanā pa apli uz izdedžu seguma – kaut kas līdzīgs spīdvejam –, veiklības braukšana. Bija arī motokrosa mači, un piepilsētas meži tagadējās Saules ielas galā bija izbraukāti krustām šķērsām. Uz Rīgas šosejas notika arī ātruma mači. Interesanta bija ziņa par pirmajiem mačiem pēc kara. 1947. gadā notika pirmais Ventspils pilsētas un apriņķa čempionāts motobraukšanā pa šoseju, bet starts braucienam tika dots pie tā saucamā apaļā kioska. Braucēji izmeta apli pa pilsētu, bet no 12 startējušajiem finišu sasniedza tikai 2, jo pārējiem neizturēja trofejas tehnika. Ātrākais bija Sergejs Kārkls, kurš gadu vēlāk kopā ar Kārli Niku kļuva par pirmo Latvijas čempionu un kura dēls Ēriks Kārkls bija Latvijas čempions jauniešos, vēlāk kļuva par Sporta meistaru. Ventspilnieki turpināja regulāri uzvarēt Latvijas čempionātā, bet īsti zelta laiki bija sešdesmitajos septiņdesmitajos gados.

Tad panākumi bija ne tikai Latvijas, bet arī PSRS un starptautiskajā mērogā?

– Kopumā bija liels atbalsts no uzņēmumiem, daudz motoklubu, sacensības, līdzjutēji. Motosports bija ļoti populārs, ko, protams, veicināja arī sasniegumi. Unikālu panākumu 1968. gadā sasniedza Arnis Angers, PSRS izlases sastāvā uzvarot Nāciju motokrosā, un es šaubos, vai kāds no Latvijas braucējiem tuvākajā laikā vēl ko tādu sasniegs. Tajā laikā baltiešus izlasē vispār ņēma nelabprāt, tev bija jābūt galvastiesu pārākam, tad var saprast, kādā līmenī Angers brauca. Pasaules čempionāta posmos viņam arī izdevās aizbraukt līdz ceturtajai vietai. Zigrīda Ozoliņa bija desmitkārtēja Latvijas čempione, PSRS čempione, bet sešdesmitajos gados īsts motosporta līdzjutēju elks bija arī Edvīns Trautmanis. Sarkanās bākas motosekcijas vadītāja Arņa Reimaņa brālis Jānis 1972. gadā PSRS izlases sastāvā piedalījās pasaules komandu čempionātā motodaudzdienās un ar izlasi izcīnīja ceturto vietu. Pasaules čempionātā septindesmitajos gados brauca arī Valdis Grīnbergs. Interesants ir fakts, ka Zigrīda Ozoliņa un Arnolds Priedols 1964. gadā pamēģināja arī motošoseju, turklāt diezgan veiksmīgi. Panākumu un daudz labu braucēju bija vēl un arī vēlākajos gados, viņus zināja un uz viņiem gāja skatīties mačos. Dzintarjūras trasē notika arī PSRS mēroga mači, un uz vienu no tiem tika pārdots 18 000 biļešu. Tiesa, runā, ka vairāk biļešu vienkārši nav bijis, kase vienkārši tika aizslēgta, un pārējie gribētāji, kuru joprojām bijis daudz, varēja ieiet bez maksas.

Tajos laikos vispār bija ļoti daudz dažādu sacensību, arī pie mums?

– Bija gan daudz sacensību, gan pamatīga konkurence jebkurā līmenī. Lielākais, ko man izdevies atrast Ventspilī, ir sešas sacensības vienā sezonā. Īsta mūsu pašu tradīcija bija Zvejnieku svētku motokross, kas vēlāk, pateicoties Rodeo, Arvim Sanderam un atbalstītājiem, kļuva par Ventbunkera Lielo balvu. Starp citu, pie mums ir arī spēlējuši motobolu, bet tādos kā propagandas nolūkos. Komandas te nekad nav bijis, bet kādas spēles aizvadīja, lai parādītu, kas tas ir. Astoņdesmito gadu sākumā vēl notika augsta līmeņa sacensības un tika izcīnīti Latvijas komandu čempiona tituli, bet desmitgades beigās viss sāka jukt un brukt. Mazāks atbalsts, grūtāk dabūt tehniku, bet entuziasti jau palika un sacensības joprojām notika. Popē Valdis Grīnbergs kopā ar Ēriku Fogeli, Ventu Smiltnieku un Induli Cipuli izveidoja stadiona krosa trasi un tiešam centās uzturēt pie dzīvības motokrosu. Tad nāca visa pārējā Rodeo komanda – Sanders, Soks, Vočtavs, Sakne, Baltgalvis un Vitālijs Bobkovs, kura dēls Aigars kļuva par pirmo rūpnīcas Husaberg komandas braucēju. 2005. gadā viņš izcīnīja ceturto vietu pasaules MX3 čempionātā, bet Ivo Šteinbergs 2004. gadā bija pasaules un Eiropas junioru čempions. Dzintarjūras trasē pēdējo reizi mači notika 2006. gadā, tad mēģināja kaut ko darīt Popē, līdz tur arī viss izbeidzās, bet sacensību organizēšana turpinājās. Protams, visi motokrosa fani cer, ka mums atkal būs sava trase, lai gan novadā jau mači notiek.

Visu šo informāciju jau kārto tādā kā manuskriptā, vai tas vēl ir priekšā? Cik tuvu grāmatai jau esi?

– Vispār laikam jau jāsāk domāt par to, ka jāliek punkts un viss jāsakārto. Apnicis noteikti nav, drīzāk ar katru jaunu informāciju kļūst tikai interesantāk, bet ir tāda sajūta, ka drīz vajadzētu likt punktu. Esmu jau arī interesējies, kā būtu ar grāmatas izdošanu, ir atbalstītāji, cilvēki, kas ļoti priecājas, ka tāda lieta tiek darīta, tā ka nešaubos, ka mums viss izdosies. Ceru, ka kaut kad izdosies apkopot arī citus Ventspils sporta notikumus, jo mums taču ir, ar ko lepoties dažādos sporta veidos. Tikai jāatrodas entuziastiem, kas pie tā pieķeras.

Ko ģimene saka par šādu hobiju?

– Neko. Kaitīgs ieradums tas nav, tā ka varu darboties. Citiem hobijiem laika gan neatliek.