Tirgus direktors nomainījis Londonu pret Ventspili

Pašreizējā amatā tirgus direktors veiksmīgi izmanto ārzemēs iegūto pieredzi un bauda iespēju vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni.

Pastāstiet par sevi.

– Esmu ventspilnieks kopš dzimšanas, šeit nodzīvoju pirmos 25 savas dzīves gadus, pabeidzu 4. vidusskolu un Ventspils Augstskolu. Ieguvis bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā un līdz galam neiztērējis enerģiju mācībām, uzreiz iestājos maģistrantūrā. Paralēli studijām augstskolā sāku strādāt. Mana pirmā darbavieta bija uzņēmums Ventspils reiss. Pēc kāda laika mani uzaicināja strādāt uzņēmumā Arbo, kas atradās teju pāri ielai. Strādāju tur par sagādnieku. Pirmie gadi pagāja lieliski, pēc tam sākās ekonomiskā krīze. Tas bija salīdzinoši sarežģīts periods, pateicoties tam es ieguvu vērtīgu darba pieredzi, kā strādāt sarežģītākos apstākļos. 2010. gadā pabeidzu studijas, un mēs ar draudzeni – manu nākamo sievu – nolēmām kaut ko pamainīt, kamēr nebija vēl ģimenes un bērnu. Es sapratu, ka, ja vēlos kaut ko mainīt savā dzīvē, tad tas ir jādara vai nu tagad, vai nekad. Un mēs uz deviņiem gadiem aizbraucām uz Londonu.

Jūs zinājāt, ka atgriezīsieties, vai arī braucāt uz visiem laikiem?

– Daudzi tolaik brauca uz visiem laikiem. Mums tādu plānu nebija. Braucām, lai iegūtu citādu dzīves pieredzi, neplānojot, cik ilgi uzturēsimies citā valstī. Neilgi pirms tam mēs ar draudzeni bijām aizbraukuši ekskursijā uz Londonu. Staigājot pa Lielbritānijas galvaspilsētas ielām, iedomājāmies: kā būtu, ja mēs strādātu kādā no šiem lielajiem birojiem! Tas bija mūsu sapnis. Tādēļ, tiklīdz mums radās tāda iespēja, mēs uzriez to izmantojām un aizbraucām.

Bija grūti pierast pie jaunās dzīves?

– Pirmo šoku izjutu, kad sapratu, ka mana Latvijā iegūtā izglītība tur nevienu neinteresē. Deviņu gadu laikā nebija nevienas situācijas, kad mana izglītība būtu devusi priekšrocības, konkurējot ar citiem pretendentiem atlasē darbam. Aģenti, kas atlasa darbiniekus, pievērš uzmanību tikai darba pieredzei. Tā kā ne Ventspils reiss, ne Arbo Anglijā nav zināmi, man faktiski vajadzēja no paša sākuma sevi pieteikt, rādīt, uz ko esmu spējīgs.

Kur izdevās atrast darbu?

– Sāku strādāt vienā diezgan liela un atpazīstamā tirdzniecības tīkla WHSmith grāmatnīcā. Šim tīklam ir daudz filiāļu lidostās visā pasaulē un vairāk nekā simt gadu sena vēsture. Sāku kā kasieris, svētdienās uz pusslodzi stāvēju aiz letes, vēlāk strādāju pilnu slodzi. Izgāju apmācību un ieguvu maiņas vadītāja darbu. Šajā kompānijā nostrādāju četrus gadus, ieguvu vērtīgu darba pieredzi, tostarp vadot dažādu tautību un kultūru darbiniekus. Londonā ir ļoti daudzkulturāla vide! Pārstāvēti daudzi dažādi uzskati, tautības, ticības, reliģijas, orientācijas utt. Cilvēkus nešķiro pēc šīm pazīmēm, bet raugās vien uz to, kāds cilvēks tu esi un ko spēj.

Kāpēc aizgājāt no grāmatu tirdzniecības?

– Pēc četriem gadiem es sajutu, ka šajā kompānijā man vairs nav izaugsmes iespēju. Izsūtīju CV, un negaidot mani uzaicināja darbā ļoti liela un pasaulslavena kompānija BP jeb British Petroleum. Sāku kā filiāles vadītāja vietnieks. Filiālē ietilpa 16 veikali Londonas apkaimē. Strādāju vairākos no šiem veikaliem, kāpjot pa karjeras kāpnēm. BP nostrādāju piecus gadus, tiku līdz veikala vadītājam. BP tīklā degvielas uzpildes stacijas un pārtikas veikali atrodas zem viena jumta. Tas ir ļoti ērti un populāri Anglijā – iebraucot vakarā degvielas uzpildes stacijā uzpildīt mašīnu, turpat var iegādāties arī nepieciešamos produktus vakariņām. Pēdējais veikals, kurā es strādāju kompānijā BP, bija 30. lielākais veikals Anglijā. Manā pakļautībā strādāja 25 cilvēki.

Kādu pieredzi ieguvāt, strādājot kompānijā ar pasaulslavenu vārdu?

– Visvērtīgākais – tā ir darba pieredze ar cilvēkiem! To nevar iemācīties nevienā augstskolā. Piedalījos projektos, ieviesu jaunas tehnoloģijas. Svarīgi arī bija strādāt tajā gaisotnē, izmēģināt jaunās prasības, kuras tur izvirza darbiniekiem.

Jūsu draudzenei tāpat palaimējās ar darbu Anglijā?

– Viņa tik nopietni nepievērsās karjerai kā es. Tur mēs apprecējāmies, piedzima divi bērni, sieva vairāk dzīvoja mājās. Pagājušajā vasarā vecākā meita pabeidza bērnudārzu un viņai vajadzēja uzsākt skolas gaitas. Un mēs nonācām izvēles priekšā – palikt Anglijā vai atgriezties mājās. Ja meita tur uzsāktu skolas gaitas, tad mums vajadzētu palikt tur kā minimums uz 20 gadiem. Aizvest bērnus lielākā vecumā būtu psiholoģiski grūtāk.

Jums tur kaut kas nepatika?

– Viss patika. Palika iespējas karjeras izaugsmei un attīstībai. Lēmums atgriezties Latvijā bija saistīts ar ģimenes apstākļiem. Tur mums gandrīz nemaz nebija draugu. Bet šeit – vecāki, draugi, radi. Vecāki vēlējās biežāk redzēt mazbērnus. Tādēļ nolēmām atgriezties.

Ilgi meklējāt darbu Latvijā?

– Vairāk nekā gadu. Vairāk meklēju Rīgā, jo sieva ir rīdziniece. Pa šo laiku sapratu: lai ko Latvijā teiktu par reemigrāciju, taču, ja vakances pretendents dzīvo ārzemēs, tad darba devējs praktiski neaicina viņu uz interviju. Manā praksē bija viens amizants gadījums. Es nosūtīju CV kompānijai Lidl, kas plānoja atvērt veikalu tīklu Latvijā. Tolaik strādāju par BP tīkla veikalu vadītāju un biju izcili piemērots piedāvātajai vakancei! Taču manu pieteikumu noignorēja. Bet pēc divām nedēļām es pilnīgi nesaistīti saņēmu piedāvājumu vadīt Lidl veikalu Anglijā! Paradokss tāds, ka Anglijā nevienu neinteresēja mana darba pieredze Latvijā. Savukārt Latvijā nevienu neieinteresēja mana pieredze Anglijā!

Kā atradāt darbu Ventspilī?

– Pagājušā gada vasarā plānojām atvaļinājumu Latvijā. Pavasarī paskatījos internetā pieejamās vakances un ieraudzīju, ka tiek meklēts Ventspils tirgus direktora amata kandidāts. Uzreiz nosūtīju pieteikumu. Godīgi sakot, necerēju saņemt atbildi. Dienu pirms izlidošanas no Londonas man piezvanīja no Ventspils domes un uzaicināja uz interviju. Nelolojot lielas cerības, es tomēr jutos pagodināts, kad izdzirdēju, ka no 47 pretendentiem tikai pieci tiek uzaicināti uz interviju. Vēl vairāk biju pārsteigts, kad nākamajā dienā mani atkal uzaicināja uz domi. Tur es uzzināju, ka man piedāvā darbu.

Vai bija grūti aizbraukt no vietas, kurā jau bijāt iedzīvojušies?

– Saņemot darba piedāvājumu jūlija sākumā, nākamie divi mēneši pagāja stresā. Vajadzēja kaut kur likt pa deviņiem gadiem uzkrāto iedzīvi, pārcelties uz šejieni, iekārtot bērnus bērnudārzā, piereģistrēties pie ģimenes ārsta un tā tālāk. 30. augustā mēs pārcēlāmies uz Ventspili, bet no 1. septembra es sāku strādāt, bet bērni – iet bērnudārzā. Sieva divu mēnešu laikā arī atrada darbu – uzņēmumā HansaMatrix.

Daudzi reemigranti izjūt šoku pēc atgriešanas. Kā bija jums?

– Tas bija mūsu apzināts lēmums, tādēļ nekādu šoku es neizjutu. Taču tajā pašā laikā bija diezgan dīvainas izjūtas. Ventspils ir mana dzimtā pilsēta, kuru es labi zinu. Taču tagad man ir divējādās izjūtas – no vienas puses, šeit viss ir ļoti pazīstams, taču, no otras puses, viss šķiet svešs. It kā laiks būtu paskrējis par deviņiem gadiem uz priekšu, bet es būtu palicis uz vietas. Tikai pēc diviem mēnešiem es pilnībā apzinājos, ka esmu atgriezies savā Ventspilī, atcerējos ielu nosaukumus.

Vai ir kaut kas tāds, kā jums šeit pietrūkst?

– Cilvēku ielās. Tā kā Londonā dzīvo cilvēki no visām pasaules malām, tad vairums ir atvērti, runātīgi. Šeit cilvēki ir piesardzīgāki un noslēgtāki. Tur tu vari pidžamā aiziet uz veikalu pēc piena, neviens tev nepievērsīs uzmanību. Savukārt šeit kaut kas tamlīdzīgs var kļūt par sensāciju, par kuru var uzrakstīt pat avīzē! Šeit jaunu cilvēku pēta kā zem lupas. Es ar to rēķinājos, kad sāku strādāt par tirgus direktoru.

Vai nenožēlosiet, ka nomainījāt Londonu pret Ventspili?

– Dzīve Londonā ir ļoti strauja un dinamiska! Taču tā vairāk piemērota jauniem cilvēkiem. Kamēr mums nebija bērnu, pilnībā izbaudījām visus Londonas labumus, bet pēdējos gados praktiski neko neredzējām, jo bijām nodarbināti ar ģimeni. Tagad sarunās ar sievu par iespējamiem braucieniem atvaļinājumā abi nonākam pie tā, ka uz Londonu noteikti nevajag braukt – ir daudz citu vietu, kuras varētu apskatīt. Liela Ventspils priekšrocība ir tā, ka šeit viss ir līdzās. Pēc darba var pagūt paņemt bērnus no bērnudārza, aizvest viņus uz dejām, paši aiziet uz sporta nodarbībām un pēc tam visi kopā varam pavakariņot. Ventspilī ir ļoti labi nosacījumi ģimenei!

Parunāsim par jūsu darbu. Ko jūs esat paguvis izdarīt četru mēnešu laikā? Vai ir bijuši kādi pārsteigumi?

– Ne šoka, ne pārsteigumu man nebija. Ieraudzīju apmēram to, ko gaidīju ieraudzīt – īstu klasisku tirgu. Tirgotāji, ar kuriem sadarbojamies, sākumā bija noslēgti, taču tagad mums ir mīļas un labas attiecības. Kas attiecas uz padotajiem, tad varu sacīt – salīdzinot ar iepriekšējo darbu, kur tas radīja pastāvīgas galvassāpes, šeit es jūtos ļoti komfortabli. Visi mani padotie, viņu ir seši, ir profesionāļi ar lielu darba pieredzi. Cenšos organizēt savu darbu tā, lai pagūtu atrisināt dažādus, reizēm diametrāli pretējus uzdevumus. Piemēram, no rīta atrisinu situāciju ar tirgotājiem, bet pēcpusdienā – apspriežu budžetu pilsētas domē. Paralēli ir jānodarbojas ar būvniecības projektiem, pasākumu organizēšanu, mārketingu utt. Mans pašreizējais darbs ir daudzprofilu, nepieciešams orientēties dažādās jomās. Par pirmo izaicinājumu kļuva budžeta veidošana šim gadam. Pirmos mana darba rezultātus varēs apkopot pēc gada.

Kādu jūs redzat Ventspils tirgu? Ko jūs gribētu izmainīt?

– Man gribētos to redzēt dzīvīgāku. Mums ir paveicies ar lielu un lieliski labiekārtotu tirgus laukumu, gribētos to piepildīt. Patlaban tirgus darbībā ir jūtama sezonalitāte, vēlētos, lai tas būtu aktīvus visu gadu. Stāvot starp tirgus pasākuma dalībniekiem un klausoties viņu sarunās, sapratu, ka cilvēki grib vairāk kaut ko skatāmu, un tirgotāji labprāt pie mums brauc pasākumu laikā. Šogad plānojam deviņus gadatirgus, taču gribam tam pievienot pasākumus. Esam sākuši sadarboties ar Kultūras centru, Jaunrades namu. Pirmais izmēģinājums bija Ziemassvētkos – kaut kas izdevās, kaut kas ne. Man prieks, ka arī pašam sanāca izbaudīt svētku sajūtu – kad Ziemassvētku vecīša kostīmā fotografējos ar bērniem pie egles.

Jūs bijāt Ziemassvētku vecītis?

– Man bija vienošanās ar citu, bet vajadzēja iedarbināt plānu B (smejas). Toties es redzēju visu, kas notika tirgū. Domāju, ka maz izmantojam tirgu svētdienās un piektdienu vakaros. Lai padarītu tirgu pieejamāku strādājošajiem iedzīvotājiem, esam sākuši strādāt no plkst. 7.30. Pavasarī vēlamies kopā ar vācu biedrību sarīkot pirmo krāmu tirdziņu, kas ir ļoti populāri Eiropā.

Ko jūs no savas Londonas pieredzes ieviesīsiet jaunajā vietā?

– Cenšos visu uztvert pozitīvi, tostarp sarežģītas situācijas. Londonā darbā bija aizliegts vārds grūti, tā vietā varēja izmanot izaicinājums. Slikto vienmēr atrast vieglāk, un Anglijā tāpat sūdzas biežāk, nekā saka paldies. Toties, kad saņem pateicību no apmeklētājiem, tad tas ir visaugstākais vērtējums! Uz to arī tiecamies.