Basketbolists ar dzejnieka gēnu

Basketbolists uzskata, ka nav vērts čikstēt par sīkumiem, daudz mērķtiecīgāk ir darīt visu, lai sasniegtu mērķus.

Saki, lūdzu, kā tu saki nodarboties ar sportu!

– Kad man bija pieci gadi, sāku trenēties džudo pie Vladimira Vlasjuka. Arī mans brālis Gints trenējas šajā cīņas sportā, un tas pamudināja pievienoties arī mani. Tā bija pirmā mīlestība pret sportu, jo man patika cīnīties. Tolaik trenējās arī Raimonds Būmeisters, un mūs sauca par trim brāļiem. Bijām to sportistu skaitā, kas vienmēr varēja izcīnīt medaļas. Piedalījos vietējos mačos tepat, Latvijā, un arī starptautiskajās sacensībās. Latvijas čempionātos gan neguvu uzvaras, jo pietrūka psiholoģiskā rūdījuma, bija stress, tāpēc pusfinālos zaudēju, un Latvijas čempionātā esmu ieguvis tikai trešo vietu. Džudo mani piesaistīja kā individuālais sporta veids, bet no septiņu gada vecuma trenējos arī basītī, tātad zināju, ko nozīmē komandas sporta veids. Patika tas, ka džudo sportistiem vienam pret otru bija savstarpējā cieņa, šis sporta veids deva spēku, pašapziņu un lielu disciplīnu. Tas bija brīdis, kad mans raksturs kļuva elastīgs un iemācījos piemēroties dažādiem apstākļiem – kā emocionāli, tā fiziski. Piemēram, kad braucām uz sacensībām, treneris bija iekārtojis guļvietas transporta līdzeklī, un, ja mašīna saplīsa, mēs tajā nakšņojām. Arī tagad man nav tādu prasību, lai visu laiku būtu pieejamas augstas klases viesnīcas, varu dzīvot pieticīgos apstākļos. Reizēm mēs, trīs Būmeisteri, visu vasaru pavadījām dažādās nometnēs.

Kā tu pievērsies basketbolam?

– Tētis Ģirts ar draugiem gāja spēlēt basīti, un mēs ar brāli bieži gājām viņam līdzi. Pamētāju bumbu, man gan nepietika spēka, lai to ielidinātu grozā, tāpēc metu no apakšas, lai izskatītos, ka es būtu iemetis… Kad 1. pamatskolā mācījos 1. klasē, bija basketbola pulciņš, un pēc gada treneris Juris Petrovs mani uzaicināja sporta skolas komandā. Atceros, ka pirmais treniņš ilga pusotru stundu, un es pēc tam biju pārsteigts, ka tas tik ātri beidzās. Es pēc pamatskolas uzreiz devos uz treniņiem, un savā dzīvē esmu redzējis tik daudz cilvēku, kas sāka trenēties, bet pēc tam pārtrauca. Arī man ir vaicāts, kā var neapnikt spēlēt basketbolu, bet man tas patiešām nekad nav apnicis. Es no šī sporta veida guvu prieku, turklāt vecāki bija ieaudzinājuši apziņu – ja ko esi sācis un tev tas patīk, tad turpini! Jutu uzticību no trenera puses, bet bērnībā jau nedomā tik augstās kategorijās kā pilnveidošanās, tu tikai trenējies, un viss. Es gadu no gada biju komandas līderis, varēju segt aizsardzībā, tādēļ biju atslēgas aizsardzības spēlētājs. Tā kā biju trenējies džudo, man nebija bail kādam griezt ceļu. 1999. gadā dzimušo zēnu komandā biju galvenais saspēles vadītājs. Tagad esmu 194 cm garš, bet agrāk biju maziņš, un treneris vecākiem teica: «Kad mazais izaugs, tad jau kaut kas būs!»

Ja es pareizi saprotu, vecāki tevi vienmēr ir īpaši atbalstījuši!

– Tieši tā, turklāt viņi no bērna dienām mācīja. Telefoni bija domāti tādēļ, lai mēs ar brāli varētu piezvanīt mammai vai tētim un pateikt, kur esam un ko darām. Tētis man iemācīja to, ka nekad nedrīkst padoties. Tagad esmu pateicīgs vecākiem par stingrību, jo, pateicoties tai, vienmēr esmu bijis uz pareizā ceļa.

Tu mācījies vispārizglītojošā skolā, trenējies džudo un basketbolā – vai nebija grūti?

– Mani virzīja mērķtiecība uzvarēt un būt labākajam, jo arī vecāki vienmēr ir bijuši mērķtiecīgi, turklāt es biju pareizajā laikā un pareizajā vietā. Proti, sportā saku trenēties īstajā vecumā, un basītī palīdzēja džudo gūtās iemaņas. Agrāk nemācēju samierināties, ja bija zaudējums, tad biju dusmīgs un psihoju, jo es jau bērnībā sapņoju par to, ka būšu profesionāls sportists. Tā kā basītis ir lielgabarīta sporta veids, domāju, ka varētu spēlēt NBA vai Eirolīgā. Kad pieaugu, sapratu, ka visiem puišiem nav tādu mērķu; kāds atnāk vienkārši uzspēlēt, kāds to dara, jo vecāki liek.

Vai bērnībā bija kāda diena, kad negribējās iet uz treniņiem?

– Tikai vienu reizi ir bijis tāds gadījums, turklāt toreiz sāku raudāt, jo biju ļoti pārguris no lielās slodzes. Savukārt, kad nomierinājos, sapratu, ka viss ir paveicams.

Kāda ir uzvaras garša, kad ar pārējiem puišiem izcīni uzvaru?

– Ja uzvara nāk ar kļūdām un neveiksmēm, ir apziņa: «Jā, mēs uzvarējām!» Vislabākās spēles ir tad, kad kaut kas mazliet neizdodas un neveiksmes ir jāpārvērš labvēlīgā iznākumā, kad viss iet tā viļņveidīgi – bez sišanās pret klintīm. Ja ir vājāki pretinieki un mūsu komanda uzvar tikai ar diviem punktiem, ir jāsāk domāt, kāpēc šāds rezultāts. Ir jau jārēķinās arī ar to, kā puiši jūtas spēles dienā. Es varu būt drošs par savu ķermeni, bet nezinu, ko darīs pārējie 11 spēlētāji. Kāds komandas biedrs varbūt sastrīdējies ar kādu, iespējams, viņam ir problēmas skolā vai ģimenē. Tas viss ir jāņem vērā.

Vai komandu sportā nav grūti samierināties ar pozīciju, ka vienmēr nebūsi līderis?

– Nē, tāpēc jau ir kapteinis, kurš uzmundrina. 1999. gadā dzimušo spēlētāju komandā esmu bijis kapteinis, bet nekad neesmu uzstājis, ka visiem jāklausa mani un nav vietas personīgai iniciatīvai. Domāju, ka neesmu izcēlies pārāk pozitīvi vai negatīvi.

Kāda ir tava ēdienkarte, vai iekļauj tajā īpašus produktus?

– U20 izlasē uztura speciālistē Ieva Pelše iepazīstināja mūs ar sportistu ēdienkarti. Cenšos ēst veselīgi, bet nav tā, ka tagad izvēlēšos dalīto uzturu un ēdīšu salātus ar gaļu bez kartupeļiem vai ieturēšos konkrētā pulksteņlaikā. Es vēl augu, tāpēc jāēd ir viss, tiesa, atsakos no čipsiem un želejkonfektēm, to vietā izvēloties kvalitatīvu šokolādi. Reizēm atļaujos arī kādu burgeri, bet visvairāk man garšo zupas – kā parastās, tā krēmzupas. Labprāt mielojos ar vistu un zivi.

Pabeidzis Pļavas skolu, devies uz Rīgu?

– Jā, sāku mācīties 49. vidusskolā, jo biju noslēdzis līgumu ar basketbola komandu VEF skola. Vidusskolā tobrīd nomainījās direktors, es nepaspēju tikt pie izslavētā Jura Liepiņa, kurš bija ļoti labs un atsaucīgs, mācēja izprata jaunos sportistus. Dzīvoju kopmītnēs, un tas mani nebaidīja, jo bērnībā daudz laika pavadīju nometnēs, tādēļ 16 gados biju pietiekami patstāvīgs, lai dzīvotu ārpus ģimenes. VEF skola ir ļoti laba jauniešu attīstības sistēma, par ko jāpateicas visiem tajā strādājošajiem cilvēkiem. Pirmajā gadā bija grūti – nevis fiziski, bet psiholoģiski, jo treniņš sekoja treniņam, turklāt Rīgā bija lieli attālumi, un es nezināju, vai vienmēr laikus nokļūšu tur, kur vajag. Mēs bijām kolorīta komanda, jo daudzi džeki bija atbraukuši no dažādām Latvijas pilsētām, spēlējam LBL-2. Bijām visjaunākā komanda, bet mums negāja slikti. Laika gaitā radās doma, ka es varētu būt viens no līderiem un vadīt saspēli. Pirmajā gadā bija forši tas, ka trenējāmies kopa ar 1998. gadā dzimušajiem, kad bija vecāki par mums, tādēļ ātri guvām stimulu neatslābt un būt pirmajiem, jo spēlējām ar vecākiem puišiem, tāpēc bija jācenšas viņus apsteigt.

Kā ir vadīt komandu, zinot to, ka cilvēku raksturi ļoti atšķiras?

– No vienas puses, nav viegli, bet, no otras puses, nav arī tik grūti, jo tad, ja es zinu, kas sportistu interesē ārpus basketbola, varu saprast, kāpēc viņš spēlēs labāk vai sliktāk. Mums, piemēram, bija puisis, kuri ļoti saistīja foto un video. Es neteicu viņam «Eu, vecīt, tev jābeidz fotografēt un tikai jāspēlē basītis.» Daudz no viņa iemācījos par foto lietām, savukārt citi komandas biedri interesējās par zinātni vai biznesu – katram savs. Šopavasar tu svinēji izlaidumu Rīgas 1. tālmācības vidusskolā.

– Jā, mainīju skolu, jo bija iespēja iekļauties basketbola kluba Jēkabpils/SMScredit.lv komandā, un es piekritu, jo gribēju spēlēt Latvijas pirmajā līgā. Treniņi notika Rīgā. Latvijas–Igaunijas līgā ieguvām divas uzvaras. Varbūt nenospēlējām tik labi, kā gribētos, bet ļoti daudz tikām laukumā un ieguvām lielu pieredzi. Esmu arī priecīgs, ka šogad iepazinos ar Kristapu Janičenoku un citiem profesionāļiem, kuri man ikdienā neliedz padomu. Tiesa gan, izlaidumu nosvinēt nesanāca, jo biju devies uz pasaules čempionātu U19, bet iespēju būt tur uzskatu par savu izlaidumu.

Šovasar tu spēlēji U19 un U20 izlasē.

– U19 sastāvā tiku uz pasaules čempionātu – uzskatu, ka biju to pelnījis. Mēnesi trenējamies Mežaparkā un pēc tam braucām uz Krētu. Aizvadījām septiņas spēles, uzvarējām Ķīnu. Pasaules čempionātā var redzēt, ka katra komanda spēlē savādāk. Piemēram, mūsu pretinieki amerikāņi bija ļoti atlētiski, viņi izteikti skrēja un lēca, arī austrālieši bija ļoti spēcīgi. U20 izlasē spēlējam Eiropas čempionātā Izraēlā, Telavivā. Diemžēl palikām pēdējā vietā. Telavivā guvu lielisku pieredzi, jo biju galvenais saspēles vadītājs.

Vai gribētu spēlēt Eiropā?

– Jā, protams! Man ir visas iespējas tur nokļūt, bet trīs turpmākie gadi pierādīs, vai es to varu. Mans mērķis ir spēlēt Eirolīgā – tāpat kā to dara Jānis Timma, Jānis Strēlnieks un citi.

Tu man uzdāvināji savu dzejoļu krājumu Otra puse. Jāatzīst, tas ir pārsteigums – basketbolists, kurš raksta dzeju.

– Skolas laikā ļoti patika literatūra, visticamāk, man tas ir iedzimts no mammas Santas, kura pati ir ļoti laba rakstniece –manās acīs pati labākā. Mazo klašu skolotāja bija Aina Araka – ļoti mīļš cilvēks. Viņa iedvesmoja rakstīt pasakas un citus mazas formas literārus darbus. Iepatikās. Pamatskolā man bija ļoti laba latviešu valodas un literatūras skolotāja Maira Mauriņa – brīnišķīga pedagoģe, kura iedvesmoja turpināt rakstīt. Šāds atbalsts man bija vajadzīgs, jo nepazinu citus basketbolistus, kuri rakstītu dzeju. Kad sāku rakstīt, man pēc tam ir liels prieks par paveikto, kā arī vecāki vienmēr atbalstīja. Jā, kāds var pateikt, ka mani dzejoļi varbūt nav labi, bet viņi vispār neko neraksta – es to daru. Otrā pusē pats arī esmu veidojis ilustrācijas, vienas autore ir mana klasesbiedrene Annija Bārbale. Grāmatu nolēmu izdot tādēļ, ka pagājušajā gadā svinēju 18 gadu dzimšanas dienu, uz kuru uzaicināju sev īpašus cilvēkus, kā pateicību uzdāvinot viņiem savu dzejoļu grāmatu, lai viņi mani iepazītu arī no citas puses. Nu jau izdevumam ir otrs metiens, jo arī mani bijušie klasesbiedri to gribēja iegūt savā īpašumā. Esmu cilvēks, kurš ļoti cenšas un iegulda lielu darbu, lai sasniegtu savus mērķus.

Es ļoti ceru

Nepienāks tā diena,

Kad uz šīs zemes

Man vairs nebūs neviena…