Gulbis: kad tribīnēs redzu savējos, iestājas miers

Pirms diviem gadiem viņiem piedzima meitiņa Letija, un pāris atzīst, ka Ventspils ir ļoti jauka vieta ģimenēm ar bērniem.

Sākot spēlēt BK Ventspils, Mārim bija no Rīgas jāpārceļas uz Ventspili. Vai jūs uzreiz pārcēlāties abi kopā?

Aiga Ose: Kad mēs pirms sešiem gadiem iepazināmies, Māris jau agrāk vienu sezonu bija spēlējis Ventspilī.

Māris Gulbis: Jā, taču, kad mēs iepazināmies, es Rīgā spēlēju Baronā. Bija sezonas beigas, bija jādomā par nākamo gadu. Biju pārliecināts, ka braukšu uz ārzemēm. Satikāmies, iepazināmies un samīlējāmies, un šķita: kā var aizbraukt? Un tieši tad nāca piedāvājums no BK Ventspils. Tas bija nopietns piedāvājums uz diviem gadiem. Sapratu, ka ar mani te rēķināsies. Protams, nebija ilgi jādomā, noslēdzām līgumu. Toreiz gan šķita, ka pēc diviem gadiem darīšu kaut ko citu. Taču ir sanācis tā, ka Ventspilī esmu jau sesto gadu.

A.O.: Pirmos divus gadus vēl nedzīvoju Ventspilī. Strādāju Rīgā un brīvdienās braucu uz Ventspili. Taču, kad sapratām, ka Māris turpinās spēlēt Ventspils komandā, arī es pārcēlos uz šejieni. Drīz pēc tam mums arī pieteicās meitiņa.

Vai tagad jau jūtaties kā ventspilnieki?

A.O.: Es teiktu, ka jā.

M.G.: Viennozīmīgi jūtos kā ventspilnieks. Tā jutos jau pēc pirmajiem diviem gadiem. Pilsēta nav liela, pazīstu daudz cilvēku un jūtos kā savējais.

Mēdz teikt, ka ventspilnieki ir atturīgi un samērā vēsi cilvēki, ar kuriem nemaz nav tik viegli iedraudzēties. Vai jūs tam piekrītat?

A.O.: Iepazīties ar cilvēkiem nebija problēmu, drīzāk, kad atbraucu, acīs dūrās tas, ka basketbola spēlēs līdzjutēji kūtri izrādīja savas emocijas.

M.G.: Līdzjutēji parasti aktīvi pieslēdzas pēdējā ceturtdaļā, taču gribētos tādu pašu atbalstu arī spēles sākumā.

A.O.: Ventspilī visi ir mazliet jāiekustina. Ja kāds sāk bļaut, tad pārējie arī pieslēdzas.

Kā vērtējat Ventspili kā dzīvesvietu?

A.O.: Rīdzinieki mēdz uzskatīt, ka Ventspilī jau nav, ko darīt, taču ģimenēm ar bērniem Ventspils noteikti ir ļoti laba vieta!

M.G.: Ventspilī ir jūra, svaigs gaiss, sakārtota infrastruktūra. Kad dzīvoju Rīgā, mūsu ģimenes māja bija Daugavgrīvā un man uz treniņiem, kas notika Ķeizarmežā, bija jābrauc pusotru stundu. Braukāju un nesūdzējos. Tagad no mājām līdz hallei ceļā pavadu tikai trīs minūtes, ļoti daudz laika ietaupās. Taču katrā vietā ir savs šarms, man patika arī Rīgā.

A.O.: Neesmu rīdziniece, nāku no Lielvārdes. Uz Rīgu devos studēt un tur arī paliku pēc tam. Rīgā visu laiku bija tāds skrējiens, un sākumā, kad atnācu uz Ventspili, es novērtēju to, ka beidzot ir miers.

Cik noprotu, jums Ventspilī patīk. Vai jūs gribētu palikt šeit pavisam? Vai varbūt esat atvērti citiem piedāvājumiem?

M.G.: Esmu uz šejieni pārcēlies pilnībā, izveidojis ģimeni, tāpēc tas ir grūts jautājums… Man te viss patīk, esmu te ļoti laimīgs, bet negribētu pēc karjeras beigām secināt, ka neesmu izmantojis visas iespējas. Viss ir atkarīgs no piedāvājuma, jo karjera ir tikai viena. Man ir teikts, ka esmu jau vecs basketbolam, bet es jūtos labāk nekā 25 gados. Arī pašu basketbolu es saprotu daudz labāk. Un pats galvenais ir tas, ka basketbola spēlēšana man sagādā prieku. Man nav jāpiespiežas un jāiet kā uz darbu. Nevaru iedomāties, ka es varētu tagad vienkārši to visu nogriezt kā ar nazi. Esmu gatavs izkāpt no savas komforta zonas un izmēģināt kaut ko citu, ja tāda iespēja man tiktu piedāvāta.

A.O.: Jā, mēs esam par to runājuši. Es piekrītu.

M.G.: Viss te ir forši, bet nekas šajā dzīvē nav garantēts. Vienu dienu tu esi te, citu – citur, bet galvenais, ka mēs kā ģimene esam kopā. Profesionālajā basketbolā bieži nav tā, ka tu sešus gadus esi vienā vietā. Taču tas ir arī kvalitātes rādītājs. Esmu priecīgs par to, ka esmu iekarojis savu vietu, man patīk, ka līdzjutēji pret mani labi izturas.

Cik ilgi var spēlēt basketbolu?

M.G.: Kā ķermenis atļauj. Viens spēlē līdz 40 gadiem, cits jau 25 ar traumām beidz. Tas ir ļoti individuāli, atkarīgs no veselības, no psiholoģiskā stāvokļa, gatavības strādāt.

Cik jums tagad ir gadu?

M.G.: Jēzus vecums – 33. Plānoju labā līmenī spēlēt vēl gadus trīs. Strādāju ar savu ķermeni un zinu, kas man ir jāizdara, lai es to varētu. Protams, ja pēc sezonas es justu, ka vairs nevaru turēt savu līmeni, nemocītos. Labāk ir aiziet laicīgi.

Kā mainījās jūsu dzīve tad, kad piedzima meitiņa?

M.G.: Pilnībā.

A.O.: Kad ir pirmais bērns, tu nezini, kā tas būs.

M.G.: Taču ļoti labi, ka viņa piedzima pareizajā vietā un laikā. Esmu ļoti priecīgs, ka tas notika te, Ventspilī. Turklāt tad mēs dzīvojām līdzās Bērnu pilsētiņai.

A.O.: Tagad uzdodam jautājumu: ko mēs darījām brīvdienās, kad vēl Letija nebija piedzimusi? Tagad visu laiku ir, ko darīt!

M.G.: Agrāk brīvdienās gulējām līdz divpadsmitiem, gājām pastaigāties. Varētu teikt – eksistējām. Taču tagad visam ir cita jēga. Brīvdienās vienmēr ir, ko darīt, bērns vienmēr kaut ko grib. Agrāk domāju, ka bērns varbūt traucēs, taču tā nebūt nav. Tagad ir motivācija no rītiem celties, vest meitu uz dārziņu.

Kurā bērnudārzā viņa iet, un vai bija viegli uzsākt šīs gaitas?

A.O.: Letija sāka apmeklēt bērnudārzu Bitīte septembra vidū, īsu brīdi pirms savas otrās dzimšanas dienas. Viņai dārziņš iepatikās uzreiz. Viņa ir īsta tēta meita, un Māris pirmajā dienā ieveda viņu bērnudārzā un kopā paspēlējās. Viņa jutās droši.

Māris nāk no ļoti sportiskas ģimenes. Vai jūs gribētu, lai Letija dienās arī būtu sportiste?

A.O.: Bumbas viņai patīk, taču tās jau patīk visiem bērniem.

M.G.: Viņu ļoti interesē arī karsējmeitenes.

A.O.: Jā, cik mēs tagad redzam, viņai patīk gan dejošana, gan mūzika, gan sports. Es būtu priecīga, ja viņa dienās nodarbotos ar sportu, bet jāļauj viņai pašai izvēlēties.

M.G.: Katrā ziņā mēs viņai neko neliegsim, viņa varēs darīt to, ko pati vēlēsies. Izskatās, ka enerģijas viņai ir ļoti daudz. Un tā ir jāiegulda pozitīvā lietā.

Cik svarīgs ir ģimenes atbalsts sportā – gan spēļu laikā, gan ikdienā?

M.G.: Protams, man patīk, ka es redzu tribīnē savējos. Man tas noteikti palīdz. Kad viņi ir klāt, man ir iekšējs miers. Jā, un otra puse – tas ir atbalsts mājās. Man ir paveicies, ka Aigai patīk sports. Aiga arī saprot, kad mani atstāt vienu, kad palīdzēt. Varu teikt, ka mums viss ir kārtībā. Un, ja tev ģimenē viss ir kārtībā, tad tev arī galvā viss ir kārtībā un līdz ar to tu vari parādīt labāko sniegumu laukumā.

Cik svarīgs ir citu fanu atbalsts?

M.G.: Katram profesionālam sportistam – vai tas ir basketbols vai kāds cits sporta veids – patīk atrasties un spēlēt zālē, kas ir skatītāju pilna. Tā ir daļa no sporta, tās ir emocijas, ko fani atdod spēlētājiem, un līdz ar to tās uzvaras arī nāk. Man tas ir ļoti svarīgi. Gribu teikt paldies tiem, kuri Ventspilī nāk uz spēlēm, taču gribētos, lai vēl vairāk cilvēku nāktu.

Vai Māra mamma arī brauc uz Ventspili skatīties spēles?

M.G.: Paretam. Piemēram, viņa un arī mana māsa nesen bija uz spēli pret Turcijas komandu.

Jūsu brālis ir BK Jūrmala treneris. Kā jūtas jūsu mamma, kad BK Ventspils laukumā tiekas ar BK Jūrmala? Kam viņa tad jūt līdzi?

M.G.: Jāsaka, ka Ventspils komanda ir objektīvi stiprāka par Jūrmalu, tāpēc man šķiet, ka mamma grib, lai brālis iekož tiem lielajiem. Ja es būtu mammas vietā, es arī būtu par vājāko. Protams, viņai grūti sadalīt savu uzmanību.

A.O.: Viņa pārdzīvo par abiem. Pēdējā Ventspils un Jūrmalas spēlē viņa pirmajā spēles daļā kopā ar mani sēdēja BK Ventspils fanu zonā, bet pēc tam aizgāja just līdzi Jūrmalai.

M.G.: Īstenībā viņai uzvara ir garantēta jebkurā gadījumā, jo viens no mums jau vinnēs.

Pastāstiet, lūdzu, kāda ir profesionāla sportista ikdiena! Vai ir kaut kas, kas obligāti jāievēro?

M.G.: Diena man sākas ar to, ka ceļos apmēram pusastoņos, lai vestu meitu uz dārziņu. Pēc tam mājās paēdu brokastis, iedzeru kafiju. Plkst. 10.30 mums parasti ir pirmais treniņš, kas ilgst apmēram divas stundas. Pēc tam ar sievu braucam pusdienās. Tad man starp treniņiem ir nepieciešams stundu vai pusotru pagulēt. Pieceļos, lēnā garā izdzeru vēl vienu kafiju un braucu pakaļ meitiņai uz dārziņu. Ja nav spēles, tad pussešos sešos ir otrais treniņš. Pēc astoņiem esmu mājās, tad mēs vakariņojam. Noliekam gulēt mazo un arī paši laicīgi ejam gulēt.

Runājot par to, kas sportistam ir jāievēro, jāsaka, ka uztura un citu profesionālo lietu nozīmi es sāku izprast tikai apmēram 27 gadu vecumā. Tagad ir izglītoti treneri, kas saprot, ka svarīgs ir ne tikai pats basketbols, bet arī fiziskā bāze, un jaunajiem spēlētājiem par to tiek daudz stāstīts. Man agrāk tā nebija. Uzturs, protams, ir ļoti svarīgs. Es pie tā tagad piedomāju daudz vairāk, un tas noteikti man palīdz saglabāt ķermeni labā formā.

Vai sportistiem ir arī kādi aizliegumi? Piemēram, varbūt nedrīkst ballēties un lietot alkoholu?

M.G.: Protams, nedrīkst. Kad esi jauns, tev gribas tusēt, bet man tas vairs nav aktuāli.

Saistībā ar Eirokausu daudz spēļu ir jāaizvada ārzemēs. Vai Aiga arī braukusi līdzi kā līdzjutēja?

M.G.: Aiga ir bijusi līdzi uz mačiem Lietuvā, bet tālāk gan ne. Tad komanda lido viena pati.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par to, kā tas notiek!

M.G.: Parasti tas ir diezgan nogurdinoši, jo no Ventspils uz Rīgas lidostu bieži vien izbraucam jau naktī, jo lidmašīnas izlido agri no rīta. Visbiežāk jālido ir ar pārsēšanos – caur Frankfurti vai Maskavu. Daudz laika pavadām lidostās, tāpēc ņemu līdzi grāmatu, lai ir, ko darīt. Spēles norises vietā parasti ierodamies no rīta. Vakarā ir treniņš, bet no rīta – pirmsspēles treniņš. Tad paguli diendusu un pēc tam ej uz spēli. Nākamajā rītā jau lidojam projām.

Jūs, Māri, esat komandas kapteinis, bet kurš ir galvenais ģimenes dzīvē?

A.O.: Nav tā, ka tikai viens būtu noteicējs.

M.G.: Mēs vienmēr vienojamies. Man nepatīk strīdēties.

A.O.: Ja ir kāda problēma, Māris grib uzreiz izrunāt. Viņš jūt, ja man kaut kas nepatīk. Un tad liek, lai visu izstāstu.

M.G.: Īstenībā mums ģimenē noteicēja ir Letija.

Kā jūs, Māri, izdomājāt, ka būsiet basketbolists?

M.G.: Mamma, būdama volejboliste, gribēja, lai es arī izvēlos volejbolu. Braukāju viņai līdzi uz spēlēm, taču vairāk iepatikās basketbols. Spēlēju Rīdzenes sporta skolā, un diezgan ātri mani iesaistīja komandā Lainers. Jau piecpadsmit gados treneris mani paņēma trenēties pie lielās komandas, līdz ar to es kaut kā dabiski integrējos tajā visā.

Kas jums patīk basketbolā? Kāpēc ar to turpināt nodarboties?

M.G.: Tā ir sacensība. Man ir laimējies, ka spēlēju klubā, kas cīnās par tituliem. Augustā sākas sezona, un katrs treniņš desmit mēnešu garumā ir pakārtots vienam mērķim – uzvarēt. Ja izdodas sasniegt mērķi un izcīnīt titulu, tad ir milzīgs gandarījums. Un katru sezonu šī cīņa ir jāizcīna no jauna. Tas ir arī adrenalīns, satraukums, azarts.