Atveido Dievmāti un Svēto Jāni

Līva ir piederīga Ventspils katoļu draudzei, tādēļ likumsakarīgi, ka, izstrādājot diplomdarbu Liepājas Universitātē, viņa izveidoja diptihu, kas tagad rotā draudzes mājas lūgšanu telpu. Ēkā, kas nodēvēta godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna vārdā, ir vairākas istabas, vienā no tām sastopas bērni, vienā – pieaugušie, mājas otro pusi vēl remontē.

«Te, šajā telpā, notiek neokatehumenātu tikšanās – šie cilvēki meklē ceļu, kā padziļināt ticību un atjaunot kristīgās dzīves piepildījumu, – te dažkārt noturu dievkalpojumus poļu valodā, skatāmies arī kristīgas filmas,» stāsta tēvs Martins Virkovskis.

Sākotnēji mācītājs Līvai piedāvāja izveidot noformējumu Sloskāna namam, bet viņai radās doma par interesanta pētnieciska darba izstrādi ar praktisku rezultātu.  

«Vispirms,» atceras māksliniece, «domāju par veidu, kas aizsegtu durvju ailes, bet pēc tam nāca ideja par diviem mākslas tēliem – Mariju un apustuli Jāni. Darba gaitā bieži konsultējos ar tēvu Martinu, jo reliģiski tēli, kas prasa īpašu pietāti.»

Svēto atveidojums, uzsver garīdznieks un māksliniece, nav ikonas, to apzīmēšanai vislabāk der vārds rotājums, kura nolūks nav radīt apbrīnu un tīksmināties – ai, cik skaists mākslas darbs! –, bet gan palīdzēt sakoncentrēties lūgšanai un vēl vairāk tuvoties Dievam.

Pirms praktiskā darba uzsākšanas Līva daudz laika veltīja teorijai un iedziļinājās gan Svētajos Rakstos, gan bīskapa Sloskāna dzīvesgājumā, gan sakrālās mākslas attīstībā, īpašu uzmanību pievēršot krāsām. «Ir svarīgi, lai cilvēks zinātu, kāpēc vienreiz, ieejot baznīcā, altārsegas ir baltas, bet citreiz, piemēram, violetas. Kad biju visu pamatīgi izpētījusi, sāku veidot skices.

Pēc tam tās apstrādāju ar īpašu datorprogrammu un visbeidzot zīmējumi pārtapa lielformāta apdrukā,» skaidro Līva. Saņemot gatavos darbus (tos izgatavoja Rīgā), viņa nedaudz baiļojusies, kāds būs rezultāts, bet koks labi uzsūcis krāsu, izceļot dabisko faktūru.

Pētot vēsturiskās altārgleznas un svētbildes, atklājies, ka Marijai parasti ir sarkans tērps un gaiši zils lakats jeb apmetnis, savukārt apustulim Jānim – zaļš tērps ar brūnganīgi zeltainu apmetni.

«Pieļauju, ir cilvēki, kas modernismu, kādu izvēlējusies Līva, var nepieņemt, bet tieši tāpēc viņas darbi jau sākotnēji bija paredzēti novietošanai bīskapa Sloskāna mājā, nevis baznīcā. Skaista vide nedrīkst aizsegt Jēzu, jo visu, ko darām, darām, lai pagodinātu Viņu,» atgādina tēvs Martins.

Pēc diplomdarba aizstāvēšanas, saņēmusi augstskolā visaugstāko novērtējumu, Līva aizdomājusies arī par to, cik svarīga ir kristīgo tradīciju pārmantojamība. Viņu bērnībā, vecākiem nezinot, Slokas baznīcā uz kristībām aizveda vecmāmiņa Anatolija.

«Viņa vēl piedzīvoja tos laiku, kad mans dēls Rūdolfs sāka baznīcā piekalpot par ministrantu – tas omītei bija ļoti liels prieks! Es domāju, ka katrs cilvēks, arī tas, kurš sevi sauc par neticīgu, vārdu Dievs sirdī raksta ar lieliem burtiem. Viens ātrāk saprot to, cik Viņš ir svarīgs, cits to apjauš vēlāk, bet šī vēsts nekur neapzūd,» uzskata Līva.

Starp citu, gadiem ejot, viņai arvien vairāk sāk iepatikties kristībās dotais vārds Terezē. Prieks arī par to, ka vecākie bērni – Rūdolfs un Laima – pagājušajā gadā, pateicoties tēva Jura aicinājumam, izteica  vēlmi piedalīties kristīgā nometnē Polijā. «Tas,» vērtē viņu māmiņa, kas audzina arī Matīsu, «bija vērtīgs brauciens. Bērni ne tikai uzzināja daudz jauna par kristīgām vērtībām un tradīcijām, bet arī ciešāk sadraudzējās viens ar otru. Pusaudžu gados tā ir liela vērtība.»