Helovīna viltīgā daba

– Zinot, kas notiek Helovīnā, varu droši teikt – tas nav nekas labs. Šie svētki cēlušies no pagānu tradīcijām, kad, svinot tumšā gadalaika iestāšanos, godināja ļaunos garus. Ikviens cilvēks, saskaroties ar tiem, apzināti vai neapzināti jūt saspringumu un bailes – bailes no ļaunajiem gariem un neuzticēšanos tiem.

Helovīna svinībās lielākoties iesaistās jaunieši, kuri ietērpjas šaušalīgās monstru maskās, kas atgādina šausmu filmas. No vienas puses, varētu domāt – nu, kas tur traks, kas sevišķs? Pēc svētkiem novilkšu maksu, un viss būs labi, tomēr jāatceras, ka tēlam, kurā iejūtamies, ir pirmtēls – šajā gadījumā nelabais.

Kad ieejam baznīcā, redzam svēto tēlus, kas palīdz nodoties lūgšanām, savukārt Helovīnā tiek atmodināts ļaunums, pats nelabais. Šajā dienā, iesaistoties neapdomīgās svinībās, esam vienoti ar gariem, kam nav vietas gaismas pasaulē, ar gariem, kas pazīst un atzīst tumsu.

Ieskatoties Svētajos Rakstos, atcerēsimies ka pastāv ne tikai Dievs, bet arī Sātans, ne tikai gaismas, bet arī tumsas eņģeļi. Jaunajā derībā skaidri norādīts, ka šie gari, ja tiem ļaujas, moka cilvēkus un ņirgājas par viņiem. Būtībā tā ir apsēstība.

Vēlos uzrunāt jaunos, kas šodien vai rīt iecerējuši svinēt Helovīnu, atturot viņus no cieša kontakta ar nelabo. Jā, Dievs patiesi nevienam sevi neuztiepj, ticēt Viņam vai neticēt ir katra izvēle un izšķiršanās, savukārt ar nelabo saruna ir īsa – viņš paņem savā varā, neprasot, vai cilvēks to vēlas.

Bet iesaistīšanās Helovīnā skaidri pasaka – es atzīstu nelabā varu pār sevi. Pareizticīgo baznīcā zināmi daudzi gadījumi, kad apsēstība ar ļaunajiem gariem pārvērš cilvēkus līdz nepazīšanai. Reiz, kad vēl kalpoju Rīgas Kristus piedzimšanas katedrālē, pēc liturģijas teicu sprediķi.

Tobrīd baznīcā ārpus mana redzesloka atradās lāde ar svētā pīšļiem, un es pēkšņi izdzirdēju, ka no tās vietas zemā balsī skan rupji un vulgāri izmisuša vīrieša kliedzieni. Uzreiz aptvēru, ka cilvēku moka nelabais, tomēr biju nedaudz izbrīnīts, kad pēc sprediķa citi ticīgie aiz rokas pie krusta pieveda jaunu sievieti.

Viņa bija tā, kas pirms brīža kliedza, bet pie krusta jaunietes seju izķēmoja šaušalīgi vaibsti, no viņas ļoti neglītā veidā izlauzās apsēstība. Pat es toreiz sabijos, tikai pēc tam uzzinot, ka viņa mainījusies pēc iesaistīšanās totalitārā sektā. Tas jo vairāk liecina par to, ka, spēlējoties ar velnu, kā tas notiek, piemēram, Helovīna laikā, un ļaujot viņam sevi izrīkot, nonākam nelabā varā, un mūs glābt var tikai Dievs.