Daudzi apbrīno skolotājas un deju studijas Prieks vadītājas Everitas Panfiļonokas enerģiskumu un spēju saspringtajā darba ritmā atrast laiku radošām idejām.
Everita dzīvo ar prieku
0Sarunā pirms deju studijas 15 gadu koncerta Everita atklāj savus vēl nepiepildītos sapņus.
Kas tev ir deja?
– Deja vispirms ir izkustēšanās. Cits sporto, skrien, es dejojot atbrīvojos gan fiziski, gan psiholoģiski. Man reizēm patīk iziet sabiedrībā padejot, atpūsties. Vēl deja man ir sava veida izpaušanās – horeogrāfija, tērpu un mūzikas meklēšana.
Konditors, saliekot dažādas sastāvdaļas, pievienojot garšvielas, vienu un to pašu ēdienu katrreiz veido citādu. Tāpat ir ar deju – katrreiz kaut ko izdomā, un beigās priecājies par gala produktu. Protams, ir dejas, kas sanāk, un ir arī, kas neizdodas, jo sākumā gala rezultātu nevari paredzēt.
Ar ko pārsteigsi skatītājus jubilejas koncertā?
– Pirms pieciem gadiem koncertā rādījām vienkārši deju virknes. Šoreiz koncerta pirmajā daļā būs stāsts par kādu cilvēku. Tas būs stāsts par jebkuru no mums. Ļausim skatītājiem ielūkoties kādā dienasgrāmatā, tāpēc koncerta nosaukums ir Dvēsele kabatā.
Koncerta otrajā daļā būs svētku kokteilis, kurā piedalīsimies gan mēs paši, gan mūsu ciemiņi. Koncertā parādīsim aptuveni 25 horeogrāfijas. Studijā dejo 6 grupas, kādi 80 dejotāji. Reiz mēģināju saskaitīt, cik pavisam manā studijā dejojuši; 200-250 kopā varētu būt. Maniem pirmajām dejotājiem tagad ir aptuveni 28 gadi. Ja pieskaita visus, kam esmu mācījusi dejot, ne tikai studijas dejotāju vien, sanāk ļoti daudz. Vienubrīd strādāju arī Piltenē. Esmu mācījusi dejot nometnēs.
Visu intervijas tekstu lasiet šodienas laikrakstā "Ventas Balss"!
Komentāri (0)