Atmaskojam anonīmo komentētāju

Vai tiešām anonīms?

Kā Ventas Balsij pastāstīja IT speciālists, SIA Molips valdes priekšsēdētājs Alekss Fišmeisters, «pārsvarā visās interneta vietnēs, kur ir iespēja komentēt, iestrādāta komentētāja IP adreses reģistrēšana, un līdz ar to, ja ir fiksēts pārkāpums, atbilstošās institūcijas izmeklēšanas rezultātā var identificēt vainīgo personu. Tas ir gluži kā nofilmēts pārkāpums, kur automašīnai redzama numura zīme.» Tomēr ne vienmēr viss ir tik vienkārši, jo pierādīt, kurš sēdējis pie konkrētā datora ar numura zīmi un ierakstījis komentāru, gan nevar uzreiz. It sevišķi jau gadījumos, kad dators ir publiski pieejams un pie tā lietotāju rotācija ir bijusi liela – piemēram, skolā, interneta kafejnīcā u.tml.

Komentārs var būt ierakstīts, arī izmantojot bezmaksas interneta piekļuves punktus pilsētā. Ventspils Digitālā centra direktors Egons Spalāns gan apgalvo, ka «šajos punktos darbojas videonovērošanas sistēmas, kā arī tiek saglabāti tehniskie dati par datoriem, planšetēm, viedtālruņiem, ar kuriem pieslēgums ir veikts, un darbībām, kādas ir veicis katrs no šo punktu izmantotājiem».

Digitālais centrs bieži sastopas ar anonīmo komentētāju radītajām sekām – nākas izpildīt tiesībsargājošo institūciju lūgumus izsniegt lietiskos pierādījumus dažādu nodarījumu apstākļu noskaidrošanā un izmeklēšanā. Pārsvarā starpgadījumi, ko izraisījuši anonīmie komentētāji interneta vidē, saskaņā ar Digitālā centra direktora teikto ir bijuši saistīti ar cieņu un godu aizskarošu komentāru izteikšanu, kas visbiežāk tiek klasificēti un izmeklēti saskaņā ar Civillikuma 2352.1. pantu, taču bijuši arī nacionālo, etnisko un rasu naidu kurinoši komentāri un citi ar iespējamu reālu brīvības atņemšanu saistīti krimināli sodāmi nodarījumi.

Attiecībā uz tiem, kas virtuālajā telpā ķengājas no mājam, līgums ar interneta pakalpojumu sniedzēju var būt pavediens līdz vainīgajam.

Izmeklē, bet sodīti vēl nav

Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes (VP KRP) vecākā speciāliste sabiedrisko attiecību un sadarbības jautājumos Signe Šteinberga Ventas Balsij skaidro, ka katrs gadījums ir jāskata individuāli, bet, ja policija konstatē, ka ir noticis pārkāpums, var piemērot gan administratīvo, gan atsevišķos gadījumos arī kriminālatbildību. Līdzšinējā prakse liecina, ka cilvēki ir vērsušies policijā ar iesniegumu par to, ka virtuālajā telpā bijusi ievietota aizskaroša informācija, tai skaitā, rupjības, apvainojumi. Ir bijuši gadījumi, kad policija, saņemot informāciju par izteiktiem draudiem sabiedrībai (izmantojot sociālos tīklus), nekavējoties reaģē un aiztur personu, lai noskaidrotu visus apstākļus.

Vēl aizvien VP KRP Ventspils iecirknī turpinās pirmstiesas izmeklēšana par gadījumu, kad portālā tika izteikti apvainojumi kādam pedagogam. Cietušais vērsās policijā, tika uzsākts kriminālprocess un pēc IP adresēm noskaidrota persona, kas apvainojumus virtuālajā telpā izteikusi. Šteinberga atklāj, ka tas izrādījies kāds skolnieks. Lai arī līdzīgi gadījumi jau ir bijuši, reāli sodīta vēl neviena persona nav.

Policija skaidro, ka patlaban Latvijā šajā jautājumā nav sakārtota likumdošana. Atbilstoši normatīvie akti atvieglotu darbu policijai, jo informācijas aprite interneta vidē nav pilnībā noregulēta.

Āža kāja – kultūras līmenis

Kā vienu no iemesliem cilvēku vēlmei anonīmi izpausties un ķengāties virtuālajā vidē Digitālā centra direktors izsaka minējumu, ka komentāri interneta vidē atspoguļo sabiedrības seju un šķietamā anonimitāte tai ļauj izpausties skaudrāk. Lai rastu risinājumu šai situācijai, būtu kopumā jāstrādā pie savstarpējās un sabiedrības vispārējās kultūras uzlabošanas plašākā mērogā, nekoncentrējoties uz vienu tās izpausmes veidu. Viņaprāt, komentāru ierobežošana interneta vietnēs būs tikai drazu paslaucīšana zem paklāja – ārēji pievilcīgāka skata radīšana, nerisinot pašu problēmu.

Spalāns uzskata, ka reģistrācijas ieviešana portālos noteikti samazinātu savusāpi izkliedzošo lietotāju skaitu. Viņaprāt, lai pilnībā izskaustu ķengāšanās gadījumus, ir jāievieš moderēta komentāru publicēšana, proti, katru komentāru, pirms tas kļūst pieejams citiem lietotājiem, pārskata un akceptē vai noraida portāla redaktors vai moderators.

Kur vērsties pēc palīdzības

Ja virtuālajā vidē tiek izteikti apvainojumi, rupjības vai kā citādi aizskarts personas gods un cieņa, Šteinberga atgādina, ka katram iedzīvotājam ir tiesības civiltiesiskā kārtībā vērsties tiesā, atsevišķos gadījumos, kas saistīti ar personas datu nelikumīgu izmantošanu, var vērsties arī Valsts datu inspekcijā.

Iekšējas dusmas un brieduma trūkums

Uz jautājumiem atbild Antoņina Zēberga, psiholoģe, eksistenciālā psihoterapeite.

Kas, jūsuprāt, slēpjas zem anonīmā komentētāja maskas un kas cilvēkus motivē ķengāties virtuālajā vidē?

– Acīmredzot zem šīs maskas slēpjas cilvēka dziļākās emocijas, vēlmes, vajadzības, kuras viņš nespēj, nevar vai neprot īstenot reālajā dzīvē. Piemēram, ja virtuālajā vidē tiek noķengāts priekšnieks, kaimiņš vai kāds cits cilvēks. Realitātē mēs risinām šīs problēmas – pieklauvējam pie kaimiņa durvīm un pasakām, lai viņš spēlē klusāk mūziku, vai izsakām savu attieksmi par to, kā viņš audzina savus bērnus, ja mums šķiet, ka tas ir kaut kādā veidā slikti vai nepareizi. Bet tas prasa zināmu cilvēka psiholoģisko briedumu un diezgan lielu pašpārliecinātību. Ja es ko redzu, es apzinos savas tiesības vai gandrīz vai pienākumu izrunāties par to, pateikt viedokli, vienlaicīgi paredzot sekas, ka, iespējams, no tā nekas nemainīsies. Piemēram, ja runā par sabiedrības dzīvi, tad nez kāpēc politiķi visbiežāk tiek kritizēti un lamāti, ķengāti. Iespējams, ka realitātē cilvēkiem ir sajūta, ka viņi ir pārāk tālu un portāli un komentāru rakstīšana varētu īsināt šo ceļu līdz viņiem.

Cilvēka vēlmes un vajadzības slēpjas viņa emocionālajā stāvoklī. Viņš dzird kādu ziņu vai kāds fakts viņa paša dzīvē ir noticis, un ļoti dabiski ir, ka cilvēkā mostas kādas izjūtas, un, ja tās viņam ir nepatīkamas, tad, protams, ir dusmas, aizkaitinājums. Ja viņš nespēj tūlīt un tagad izteikt to reālajā dzīvē, tad, protams, interneta vide tam ir ļoti labvēlīga.

Tas nozīmē, ka cilvēkā jau ir jābūt iekšējām dusmām un agresijai, lai gribētu internetā tās izpaust?

– Jā, bet dusmu iemesls varētu būt arī pavisam cits, piemēram, esmu sadusmojies uz darba devēju, pēc tam jau uz visu pasauli. Man nav tā robeža, ka šis trešais nav ar šo lietu saistīts. Emociju pārpildīts cilvēks pieķersies tai redzamajai lietai un dusmas izteiks uz trešo. Līdzībās runājot – viens aizkaitinājums rada nākamo, rodas ķēdes reakcija un tā rezultātā interneta vide ir pēdējā instance, kur izlikt savas emocijas.

Vai, jūsuprāt, reģistrācija portālos varētu ko mainīt?

– Pieņemu, ka tas varētu būt izaicinājums, jo tas it kā pieklauvē un saka – uzņemies atbildību. Šeit būtu jārunā par atbildību – cik esmu gatavs to uzņemties. Ja cilvēks ir psiholoģiski nobriedis, tad viņš arī uzņemas atbildību par savas rīcības sekām.

Tomēr internets nav anonīms un arī anonīmie komentētāji ir identificējami. Vai cilvēks, rakstot negatīvus komentārus, par to tiešām neaizdomājas?

– Pieņemu, ka cilvēki par to neaizdomājas. Domājot par atbildību pēc likuma, jāsaka, ka būtībā mūsu sabiedrībā šīs lietas vēl netiek sodītas, personas netiek sauktas pie atbildības, jo to ir grūti pierādīt. Man bija praksē šāds gadījums – stāsts par septiņgadīgu puiku, kura vecāki ir šķīrušies, un viņa māte vērsās pēc palīdzības gan sociālajā dienestā, gan bāriņtiesā un vēlāk arī pie manis, jo tika pieņemts, ka bērna tēvs portālā raksta puiša vārdā par to, cik viņam ir slikti mātes ģimenē ar viņas draugu. Vārdi bija minēti reāli, un bērna vārds tika izmantots kā rakstītāja segvārds. Zinātāji pēc rakstītā varēja identificēt šo ģimeni. Kaitējums bērnam bija no tā, ka viņi dzīvo nelielā pagastā un tie, kas lasīja, atpazina. Zēns cieta, arī skolā vecākie bērni sāka viņu ķircināt: «Vai tiešām tev ir tā, ka tev nav, ko ēst, un ka tu nēsā vecas drēbes, un ka tev jāklīst riņķī un kaut kas jāmeklē?» Šajā gadījumā šķirtais bērna tēvs varētu būt dusmīgs par to, ka viņam, piemēram, neļauj tikties ar bērnu vai kā citādi ierobežo viņa vēlmes, un viņš vienkārši nomelnoja sava bērna māti, viņas ģimeni un izmantoja virtuālajā telpā bērna vārdu, kas, mūsuprāt, bija morāla vardarbība pret bērnu. Šī epopeja divu gadu garumā ik pa laikam atkārtojās, un man šķiet, ka to izdevās atrisināt, bet pierādīt, ka to dara tiešām tas cilvēks, bija patiešām grūti.

Nav iespējams kādā mistiskā veidā visā sabiedrībā panākt psiholoģisku briedumu, tomēr – kas būti jādara, lai ko risinātu, jo reģistrācija vai komentāru dzēšana jau ir cīņa ar sekām?

– Manuprāt, būtu jābūt kaut kādām robežām, ka, piemēram, avīze, portāls vai vietējā sabiedrība nosaka, ka šeit pie mums tā nedara. Mēs dzīvojam Latvijā, Eiropā, šeit ir mūsu kopiena un šeit ir zināmas robežas.

Kā ir ar tiem gadījumiem, kad cilvēks sāk komentēt citu cilvēku ārējās vai citas dotības? Pieķeras faktam, ka kāds ir korpulents vai viņa skaistuma etalonam neatbilstošs?

– Iemesls, kāpēc cilvēki publiski kaut kādā veidā grib izteikt savu viedokli, var būt arī vajadzība pēc uzmanības vai vajadzība sajusties īpašam. Pazīmes, pie kurām pieķeras komentētājs, bieži vien ir vizuālas. Tādā veidā sakot – «Vai tad jūs neredzat? Jūs kādu slavējat, bet es, lūk, pamanīju, kāds tas cilvēks ir. Es esmu tas īpašais, es taču redzu, ka viņa ir gudra, izglītota, labi organizē, bet jūs nepamanījāt, ka viņai ir arī trūkumi.» Norādīšana uz otra cilvēka trūkumiem vai kļūdām savā veidā ļauj pakāpties uz citu galvām. Pacelt savu vērtību. Iespējams, tas ir mazvērtības komplekss, un šāda situācija cilvēkam ļauj uz mirkli izjust gandarījumu.

Vai zem maskas patiesību ir pateikt vieglāk, un cik daudz to visu izkropļo iekšējā psiholoģija?

– Vārds maska tulkojumā ir persona, līdz ar to tur ir saistība ar personību. Maska būtībā jau ir mana personība – kāds es esmu kā personība. Arī segvārda izvēle daudz liecina par cilvēku – tas ir apzīmējums, kā es vēlos sevi prezentēt, kā arī tas apliecina manus pasaules uzskatus, vērtības, kāda ir mana morālā stāja, mana pieredzes bagāža. Vieglāk un drošāk savus uzskatus ir paust aiz maskas, jo cilvēka pamatvajadzība ir – būt drošībā. Ja viņš nejūtas drošībā, viņš vairāk slēpsies, bet āža kāja tāpat izlīdīs no maisa.