Kā ar bērniem runāt par reliģiju?

Lieldienu stāsts un vērtības

Pavisam nesen aizvadītas Lieldienas, kas kristīgajā pasaulē ir īpaši nozīmīgi svētki – tiek svinēta un godināta grēku pestīšana un augšāmcelšanās. Šie svētki vismaz kristīgajā izpratnē saistīti ar sarežģītām un dziļām tēmām kā sišana pie krusta, nāve, augšāmcelšanās, kas arī ārpus reliģiskā konteksta raisa virkni pārdomu.

Vēl pirms Lieldienām Ventspils 5. vidusskolā sākumskolas klašu audzēkņiem notika labdarības koncerts, un pasākumā ieejas biļete bija bonbongas, jo mērķis bija savākt ziedojumus – saldumus, ko nogādātu veco ļaužu pansionātā Usmā. Šāda ideja ir ļoti apsveicama, un līdzīgas labdarības akcijas skolā jau izvērtušās par jauku un sirsnīgu tradīciju, kas tiek īstenota pat vairākas reizes gadā. Kā uzsver 5. vidusskolas direktores vietniece audzināšanas darbā Santa Vīkele, šādu pasākumu pievienotā vērtība ir iemācīt bērniem ne tikai saņemt, bet arī pašiem ko dot citiem cilvēkiem. Saistībā ar faktu, ka pasākuma norises laiks bija pavisam tuvu Lieldienām un skolai jau ilgus gadus ir sadarbība ar integrācijas centru Atvērtās durvis, pasākumā integrācijas centra jaunieši uzveduma veidā pastāstīja arī par Lieldienām. Galvenie tēli – zaķis, kaķis un lācis – mazajiem klausītājiem pastāstīja par Lieldienu nozīmi no reliģiskā aspekta – par grēkiem, krustā sišanu un Kristus augšāmcelšanos. Pēc uzveduma bērniem bija arī pārsteigums – jautājumu viktorīna ar balvām. Bija jāatbild uz dažādiem ar Lieldienām un Bībeles tematiku saistītiem jautājumiem. Piemēram, viens no viktorīnas jautājumiem bija no mūžīgo diskusiju strīdusābolu groziņa: «Kas bija pirmais – vista vai ola?» Par pareizo tika ieskaitīta atbilde «Vista», jo Dievs visupirms radījis dzīvniekus.

Pasākums raisīja pārdomas un rosināja uz retoriskiem jautājumiem par to, kā ar bērniem vispār runāt par reliģiju, Lieldienām: no Bībelē atspoguļotā skatupunkta, bērniem atstājot brīvās izvēles tiesības – ticēt Dievam vai ne –, kā arī, stāstot par Jēzu, kurš mira pie krusta visas cilvēces grēku dēļ, bērnā neradītu neveselīgu augsni attiecībās ar reliģiskajām vērtībām, un vēl būtiski – vai reliģija ir vienīgais veids, kā bērniem iemācīt vērtības. Turklāt Latvijā Reliģisko organizāciju likuma 6. panta 2. punkts nosaka, ka nepilngadīgām personām nepieciešama vecāku vai aizbildņu rakstiska atļauja, lai apgūtu kristīgās ticības mācību.

5. vidusskolas sākumskolas skolotāja Ina Langzama pastāstīja, ka skolotāji vecākus bija informējuši par šo pasākumu, un, ja vecāki bērniem bija iedevuši līdzi ziedojumu – saldumus –, ar to vecāks apliecinājis, ka viņš savu bērnu laiž uz šo pasākumu. «Manā audzināmajā klasē bija četri bērni, kuri negāja uz šo pasākumu, jo vecāki neļāva. Nav neviens pasākums, uz kuru bērni tiek vesti, vecākiem nezinot.»

Raugoties no juridiskās puses, Latvijā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 13. panta 1. punkts nosaka, ka bērnam ir tiesības uz apziņas un ticības brīvību un bērna reliģisko piederību nosaka vecāki. Savukārt šī paša likuma 69. panta 1. punkts paredz, ka sabiedriskās un reliģiskās organizācijas īsteno savas programmas vecāku un bērnu izglītošanā, ģimenes nostiprināšanā, atpūtas organizēšanā utt.

Izvēles brīvība

Kā Ventas Balsij atzina integrācijas centra Atvērtās durvis valdes locekle Inese Grigoruka, šādi pasākumi ir veids, kā paplašināt bērnu redzesloku, un tie veicina izpratni par cilvēkiem, kuri tic un dzīvo citādi. Viņa uzsver, ka Bībeles stāsts ir viens no aspektiem, kādu cilvēks var izvēlēties, un ka organizācijas mērķis nav cilvēkiem uzspiest kādas vērtības, bet gan piedāvāt vienu no viedokļa versijām, lai tie paši varētu izvēlēties, kam ticēt. Grigoruka dalās personiskajā pieredzē un stāsta, ka bērniem, iespējams, arī ar Lieldienu stāsta palīdzību ir daudz vieglāk izprast tādus jautājumus kā tuvinieku nāve, jo Lieldienu būtība slēpjas tieši tajā, ka pastāv augšāmcelšanās un mēs savus tuviniekus satiksim arī pēc tam, kad nebūsim vairs dzīvo kārtā. Integrācijas centrs sadarbojas arī ar citām skolām gan Ventspils novadā, gan arī Kuldīgā, un organizācijas pārstāve apgalvo, ka bērniem nekas netiek uzspiests. Tiek piedāvāta viena no patiesības versijām. Bet par ietekmi jājautā pašiem bērniem.

Ventspils 5. vidusskolas 4. klases skolniece Marta Frīdenberga, kura arī piedalījās pasākumā, apgalvo, ka arī jau iepriekš bija dzirdējusi šādu Lieldienu stāstu, bet pēc pasākuma viņai nav bijušas nekādas pārdomas. Tomēr Lieldienu stāstā viņa saredz arī savu lomu, par ko runāts Bībelē un kas atspoguļots uzvedumā skolā. Meitene ir pārliecināta, ka bērniem pasākumā ir iespēja izvēlēties, vai tic vai netic Dievam. Arī 5. vidusskolas skolotāji uzsver, ka bērni pēc pasākuma vairāk atmiņās kavējās par pasākuma muzikālo un vizuālo noformējumu, nevis reliģiskajām idejām, kas tika apspriestas uzvedumā.

Skolotāja Ina Langzama stāsta, ka skolā jau no 1. klases gan klases stundā, gan katru gadu sociālās zinībās, gan ētikā tiek runāts par šiem svētkiem. Bērni jau no mazotnes zinot pastāstīt gan par kristīgo Lieldienu versiju, gan arī to, kas nav ar to saistīta. Ja bērniem jautā, kur viņi šo informāciju ir ieguvuši, ļoti daudzi atbild, ka to snieguši vecvecāki. Bet ļoti padziļināti šie jautājumi netiek apskatīti. Pēc pasākuma skolotājas audzināmā klase pārrunāja melu tēmu – bērni pastāstīja, ka viņi mācās no tā, ko zālē uzdevumā zaķītis ar kaķīti pastāstīja un ka ir slikti melot. «Man klasē neviens dziļāks jautājums par šo tēmu no bērnu puses nav radies,» tā skolotāja.

Katram savas brilles

Šī raksta mērķis nav kritizēt vai apšaubīt reliģiju vai baznīcas nepieciešamību, bet gan aicināt uz diskusiju, lai noskaidrotu, kā ar bērniem runāt par vērtībām un reliģiju, nepārvēršot to par propagandu vai dogmatisku postulātu. Nav šaubu, ka reliģija sakņojas jebkurā kultūrā un otrādi, tā ir neatņemama kultūras sastāvdaļa, un ticībai, kas savā būtībā ir ļoti intīms jautājums, jābūt brīvai izvēlei, un līdzīgi kā citās jomās šeit nepieciešams veidot veselīgu psiholoģisko klimatu.

Atšķirīgs jau ir pasaules redzējums un uztvere, katrs vērtē pēc savas psiholoģiskās pieredzes un situāciju skata ar brieduma brillēm. Šo jautājumu var skatīt dažādos līmeņos. Svarīgi arī nedomāt stereotipu kastēs, jo bieži vien to rašanās cēlonis ir nezināšana. Iespējams, jaunas pasaules un vēl kāda aspekta iepazīšana bērniem rada vēl plašāku iespēju spektru, no kura pašiem izvēlēties, kas no tā visa der un kas ne. Galu galā latviešiem ir ģeniāla multiplikācijas filma Skudriņa Tipa, kurā mazā Tipa iepazīstas ar pasauli, ir daudz jautājumu un atbilžu vietā tikpat daudz iespējamo patiesības versiju. Kuru no tām izvēlēties – tas lai paliek pašu bērnu ziņā, neapelējot pie dogmām.

Santa Vīkele, 5. vidusskolas direktores vietniece audzināšanas darbā

– Lieldienas ir atdzimšanas svētki, un šos svētkus atbilstoši savam pasaules redzējumam cilvēki svin atšķirīgi. Lieldienu laiks dāvā iespēju bērniem izzināt šo tradīciju bagātību. Tāpēc Lieldienu noskaņas cenšamies atspoguļot daudzpusīgi – gan no latviskās dzīvesziņas viedokļa, gan arī nedaudz no kristīgā. Manuprāt, nav nekā nosodāma, ja bērniem vienkāršotā un saprotamā veidā tiek atainoti Bībeles sižeti un atgādināts par ikviena cilvēka morāli, kas kristīgajā pasaulē pazīstami kā baušļi.

Vai Lieldienas atzīmējam latviskā garā kā pavasara un auglības svētkus, vai no kristīgā skatījuma kā dzīvības uzvaru pār nāvi – jebkurā gadījumā šis laiks mums atgādina, ka dzīves pamatvērtības ir mīlestība, ticība un labestība.

Andris Brikšķis, Liepājas Sv. Annas draudzes mācītājs

– Viens no kristīga cilvēka dzīves virsuzdevumiem ir iemācīties mīlēt. Tomēr tas ietver daudz vairāk par to, ko parasti saprotam, lietojot šo vārdu. Bibliskā šī vārda izpratnē mīlestība tās augstākajā mērā ietver gatavību atdot visdārgāko, pat savu dzīvību, par tiem, ko mīlam. To mēs vispirms atrodam pašā Dievā. Apustulis Jānis saka, ka nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod dzīvību par saviem draugiem.

Ne katrs var sasniegt tādu pilnību, bet arī savā ikdienā mēs varam mācīties mīlēt un pieaugt mazās lietās. Tas notiek katru reizi, kad atsakāmies no savas gribas, kad upurējam kaut ko no sevis, sava laika, savas rocības citu labā.

Tomēr mīlestība ir kas tāds, ko racionāli grūti paskaidrot. Ja mums būtu jādalās savā mīlestības pieredzē ar cilvēku, kurš nekad nevienu nebūtu mīlējis, tas būtu grūti. Mēs varētu mēģināt aprakstīt, kā jūtamies, kā rīkojamies, kad kādu mīlam, bet tas būtu ļoti nepilnīgi. Aprakstot mūsu sajūtas, mūsu rīcību, mēs varētu nodot tikai ļoti nelielu daļu no tā, kas tas patiesībā ir, līdz brīdim, kamēr šis cilvēks pats to piedzīvotu.

Stāstot par Dievu, ir līdzīgi. Bez vārdiem un zināšanām par Kristu mums ir jācenšas nodot tā mīlestības pieredze, kas mums bijusi ar Viņu. Tas īpašais, vārdos grūti aprakstāmais, kas notiek šajās attiecībās starp Dievu un cilvēku, kas var palīdzēt cilvēkā piedzimt kaut kam jaunam, īstam un skaistam. Mums jācenšas cilvēkā atmodināt to, kas nereti ir rūpīgi noslēpts, bet kas mīt katrā, – Dieva tēlu un līdzību. Tas nereti ir visgrūtākais, bet, ja tas iztrūkst, tā vienmēr būs tikai sausu faktu uzskaitīšana.

Mīlestība parasti ir ieraugāma tur, kur tā iepriekš saņemta no kāda cita. Kāds ir teicis, ka cilvēks ir tās mīlestības summa, ko savā dzīvē saņēmis. Dziļākajā nozīmē visas mīlestības avots ir pats Dievs. Līdz ar to, stāstot bērniem par Dievu, ir labi, ja varam nodot šo mīlestību, ko paši esam no Dieva saņēmuši. Tā arī būs tā sēkliņa, kas, iesēta un vēlāk laistīta, reiz varēs izaugt par lielu, kuplu koku.

Bērni ir brīnišķīga auditorija, jo viņu dvēseles ir daudz tīrākas, atvērtākas Dievam nekā mums – pieaugušajiem. Tās nav aizklātas ar racionāliem prātuļojumiem un iemantotiem stereotipiem. Tāpēc bērni ir daudz jūtīgāki un ātrāk satver Patiesību.

Dalīšanās ar personisku un dzīvu Dieva pieredzi var palīdzēt bērniem iepazīt Kristu, lūgšanu pasauli un veidot savas personiskās attiecības ar Viņu. Iepazīt Dievu kā savu vislabāko draugu, kurš nav tāls un nesasniedzams, bet tuvs un klātesošs mūsu ikdienā, mūsu praktiskajās rūpēs, ir liels ieguvums. Tas var veidot un attīstīt mazajā cilvēkā kādu nemainīgu, pāri šai pasaulē stāvošu vērtību sistēmu, kas viņu formēs par īstu cilvēku. Par tādu, kādu Dievs mūs grib redzēt.

Kristīne Maže, ģimenes psihoterapeite

– Lai bērniem iemācītu kādas cilvēcīgās vērtības, pašiem pieaugušajiem jātiek skaidrībā, kuras tās būs un kur tās pamatotas. Vērtības, kuras ietver pašaizliedzību (piemēram, došana), visbiežāk bāzētas pasaules uzskatā, kas ietver ko vairāk nekā tikai redzamo pasauli. Reizēm paši pieaugušie neapzinās, ka viņu atbalstītās/aizstāvētās vērtības balstās kristietības vai kādas citas reliģijas principos.

Tomēr vislielākā nozīme bērna acīs ir tām vērtībām, kuras pieaugušais praktizē, nevis tikai māca. Ja bērns aug pietiekami veselīgā ģimenē un sajūtas mīlēts, tad arī apkārtējo pasauli uztvers kā drošu un mīlošu. Ja bērns tiek pamests novārtā fiziski vai emocionāli, piedzīvo vardarbību, tad pieaugušie tiek uztverti kā nemīloši un pasaule kā nedroša vide. Iespējams, runa ir nevis par to, kā kaut ko darīt pareizi, bet gan mīloši. Mīlošs pieaugušais būs iejūtīgs un ņems vērā konkrēto bērnu, bērna vecumu, dzīves pieredzi, spēju izprast nāvi (kas ir dažāda dažādos vecumos) un dzīvību, uztveres ilgumu utt. Vainas sajūta bērnā sāk veidoties jau ap 8–9 mēnešu vecumu, kad bērniņš sāk patstāvīgi pārvietoties un pieaugušais pasaka nē. Ja līdz tam bērniņš ir juties pats jaukākais un burvīgākais, tad tagad, ieraugot vecāka dusmīgo seju, bērniņš nobīstas un sajūtas slikts.

Jautājums, ko šajā brīdī dara pieaugušais? Vieni turpina bārties, citi skaidrot, kādēļ nedrīkst aiztikt elektrības vadu, vēl citi paceļ bērniņu, samīļo un saka: «Tu neesi slikts. Vadus aiztikt nedrīkst, bet tu esi mīļš.» Vecāki, kuri spēj kontrolēt savas dusmas, uzņemas atbildību atjaunot kontaktu ar bērnu pēc nodarījuma un atgādina bērnam, ka slikta (nosodāma) ir bijusi tikai rīcība, nevis viņš pats, palīdz bērnam attīstīt veselīgu vainas apziņu. Iespējams, arī Lieldienu stāsts, no citas puses pieejot, māca to pašu, ka kļūda vēl nav attiecību beigas. Attiecības ir iespējams atjaunot un turpināt pat tad, kad tas ir šķitis neiespējami. Arī tad, ja nav bijuši pietiekami labi vecāki, arī tad, ja iemācīta pārmērīga vainas apziņa (bez vainas vainīgais), vēl ir cerība un iespēja, jo ir kāds lielāks Vecāks, kurš saka, ka slikts esi bijis nevis tu, bet tava rīcība.