Laime un prieks ir abpusēji

Par audžuģimenes statusa iegūšanu Marta domājusi jau sen, viņa vienmēr ir gribējusi bērnus. Gaidot uz saviem, sapratusi, ka šajā laikā var palīdzēt kādam bērniņam, kurš jau ir piedzimis un kuram nav neviena tuva cilvēka. Turklāt Marta, kārtojot audžuģimenes statusu, sapratusi, ka vēlas rūpēties tieši par zīdainīšiem: «Paiet daudz laika, kamēr bērns kļūst juridiski brīvi. Taču pirmais gads ir ļoti nozīmīgs – tajā veidojas pamats visai turpmākajai mazā cilvēciņa dzīvei. Man ir atbilstoša izglītība un dzīves pieredze, lai es varētu to viņam dot, līdz pienāks mirklis, kad bērns nonāks adopcijā vai varēs atgriezties ģimenē.»

Ja zināms, ka bērnu gatavo nonākšanai atpakaļ savā ģimenē vai virzīšanai uz adopciju, audžuģimenei jādara viss iespējamais, lai tas sekmīgi notiktu. «Ir jābūt sirds gudrībai saprast, ka bērns tev dots tikai uz laiku. Taču mīlēt nevar uz pusslodzi,» atzīst Marta un pastāsta, ka savu pirmo audžubērnu viņa adoptējusi.

Toreiz, kad divgadnieks no bērnunama nonācis pie Martas, viņš atpalicis attīstībā no saviem vienaudžiem objektīvu apstākļu dēļ – bērnunamā viņam trūcis uzmanības, nav bijusi atbilstoša aprūpe. «Domāju – paņemšu viņu, strādāšu un varēšu atdot adopcijai normālu bērnu. Man tā nesanāca – sapratu, ka tas ir mans bērns un es viņu nevaru un negribu atdot.» Tā Marta kļuvusi par mammu, taču tas viņu nav atturējis pieņemt ģimenē vēl vienu bērnu.

Pēc audžuģimenes statusa saņemšanas Marta saskārusies ar, viņasprāt, vienu šīs sistēmas negatīvo aspektu. «Pēc statusa nokārtošanas biju norādījusi, ka pieņemšu mazu bērniņu, vecumā līdz vienam gadiņam. Labklājības ministrijas mājaslapā audžuģimeņu saraksts ar norādēm, cik lielus, cik daudz un kāda dzimuma bērnus ir iespējams uzņemt, ir publicēts, taču pirmajā periodā – četrus piecus mēnešus – man nepārtraukti zvanīja un piedāvāja pieņemt bērniņus, kuriem jau ir vairāk kā gads. Ar domu – varbūt paskatīsieties.»

Pieņemot zīdainīti, Marta bija gatava izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, lai sevi visu veltītu bērnam. Taču ar bērnu, kuram jau ir gads, pusotrs, apmaksāts atvaļinājums nepienākas, turklāt viņu vēl nevar palaist bērnudārzā. «Būtu jāalgo aukle, taču vai tad ir jēga, ka es viņu paņemu un tūlīt dodu audzināt citam cilvēkam?» vaicā Marta, atzīstot, ka savu atteikumu ļoti pārdzīvojusi, jo katrs bērns ir pelnījis augt ģimenē.

Pozitīvi ir tas, ka šobrīd audžuģimenei pirms lēmuma pieņemšanas ir iespēja iepazīties ar bērnu, pirms trim gadiem šādu tiesību vēl nebija. «Ja kaut sekundes simtdaļu rodas pret bērnu nepatika vai citas negatīvas izjūtas, viņu mājās nevar vest,» ir pārliecināta Marta.

Katrs vecāks iztēlojas, ka viņa bērni būs gudri, attīstīti, labi mācīsies utt. Marta atceras, ka viņas mazulis, ienākot ģimenē, pat karoti nav spējis rokās noturēt. «Mācīju viņam, kā ēst jogurtu. Kad dari to piekto, desmito, simto reizi un viņš nevar, bet simtu piecdesmit pirmajā reizē bērns to izdara, sāk birt prieka asaras. Tajā brīdī sapratu, ka var priecāties arī par pavisam niecīgām lietām, ka nav svarīgas augstskolas, milzu panākumi. Pats svarīgākais ir tas, ka bērns nākotnē pats spēs sevi nodrošināt, ka nedarīs pāri citiem un izaugs par labu cilvēku.»

Audžuģimenei ļoti svarīga ir līdzcilvēku attieksme, Marta sastapusies tikai ar pozitīvu, atbalstošu attieksmi. Svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, uz kuriem var paļauties – ģimene, bērnu ārsts, bērnudārza audzinātājas, kolēģi, draugi.

«Grūtības ir, nenoliedzami, taču to atsver gandarījums, redzot, kā bērns aug, attīstās, ka viņa acīs ir prieks. Kāpēc dzīvnieku mazuļi ir tik skaisti? Lai kāds par viņiem parūpētos, paņemtu. Arī šiem bērniem ir dabas dots talants iepatikties – varbūt arī viņus kāds paņems pie rokas un aizvedīs Mājās. Laime, prieks, gandarījums ir abpusējs – tajā gūst gan viena, gan otra puse. Es mīlu cilvēkus, taču nekad nevarēju iedomāties, ka mīlestība, kādu jūtu pret saviem bērniem, var būt tik liela.»

Audžuģimene ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi un audzināšanu uz laiku, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, līdz bērna adopcijai vai aizbildnības nodibināšanai.